Krusts, vara un asinis: ar kādām zvērībām saskārušies dažādi pāvesti? 4
Svētdien, 19. februārī, kanāls “National Geographic” piedāvās jaunu dokumentālo filmu “Pāvests pret Hitleru”, kura atklāj līdz šim maz zināmas Otrā pasaules kara epizodes un meklēs atbildi uz jautājumu, vai pāvests Pijs XII darīja pietiekami ebreju aizsardzībai Romā un Eiropā.
Cik daudz pāvests zināja par fašistu zvērībām? Kā pāvestiem, kuri nereti apvienojuši garīgo varu ar laicīgo, veicies ar zvērību novēršanu dažādos laikmetus, un cik lielā mērā viņi paši bijuši tām pakļauti?
Sv. Pēteris (32-67)
Par pirmo pāvestu nav īpaši daudz vēsturiski ticamas informācijas, ja vien neņem vērā faktu, ka, iespējams, tāds vispār ir bijis. Taču par viņa dzīvi un nāvi stāsta leģendas. Romas imperatora Nerona vajāšanu laikā Sv. Pēteris labprātīgi nodeva sevi tiesas rokās. Kad viņu sodīja ar nāvi, sitot krustā, pāvests mierīgi lūdza, lai to dara ar galvu uz leju, lai neatdarinātu Dievu. Krustā sišana ir viena no briesmīgākajām nāves soda metodēm, un Sv.Pēteris to padarīja vēl briesmīgāku, lai apmierinātu savu mirušo labāko draugu. Jā, un kopš pāvesta Pētera nāves viens no pāvesta simboliem ir uz leju vērsts krusts.
Sv. Leo (440-461)
Iespējams, jūs esat dzirdējuši par huņņu vadoni Atilu, kuram sagādāja prieku slaktiņi visā Eiropā. Savukārt Leo I bija izglītots pāvests, kuram vairāk par ķeceru dedzināšanu patika rakstīt garlaicīgus burtus. 452. gadā Atila ar savu armiju devās uzbrukumā Romai, raisot paniku iedzīvotājos. Ko darīja pāvests? Izdzirdot, ka tuvojas asinskāri barbari, Leo I devās tiem pretī un uzrunāja ienaidnieku. Tas palīdzēja: Atila saudzēja Romu. Nav zināms, ko Leo teica, tādēļ var pieņemt pat ideju, ka Atilam spokosies Sv.Pētera gars.
Stefans VI (896–897)
Pāvestam Stefanam VI bija nežēlīgas ambīcijas. Uzreiz pēc stāšanās amatā viņš lika izrakt sava priekšgājēja, pāvesta Formoza mirstīgās atliekas un nodot tiesai. Kaunpilnajā Mirušo sinodē viņš lika vēlreiz tiesāt līķi, kas tika ietērpts pāvesta drānās, to atzina par vainīgu un par sodu iemeta upē. Tiesa, pēc dažiem mēnešiem pats Stefans VI tika iemests cietumā un nožņaugts. Viņu pēc nāves reabilitēja pāvests Sergijs III.
Sergijs III (904–911)
Desmitais gadsimts bija asiņains laiks. Romu kontrolēja karojoši despoti, pāvesta institūcija bija zaudējusi labo slavu, bet likuma vara nedarbojās. Jaunais pāvests Sergijs III ar savu privāto armiju devās to iekarot, pa ceļam nogalinot ikvienu ienaidnieku. Arī divus iepriekšējos pāvestus. Vēl viņš paveda augstdzimušu romiešu piecpadsmitgadīgo meitu un pavadīja gadus, radot pēcnācējus. Sergija III ārlaulības dēls kļuva par pāvestu Jāni XI. Vēsturnieki šo vardarbības periodu, kas plosīja centrālo Itāliju, nodēvēja par “pornokrātiju”.
Šķiet, nav pāvesta, kas būtu bijis netikumīgāks par Jāni XII. Vēsturnieki min, ka viņš apsūdzēts slepkavībās, izvarošanās, dedzināšanās, sātanismā, pārvērtis Sv. Laterāna pili par prieka namu, no pāvesta kases sedzis azartspēļu parādus un kādu desmitgadīgu zēnu ordinējis par bīskapu. Jānis XII apvienoja gan Romas laicīgo, gan arī garīgo varu. Laicīgos likumus viņš parakstīja kā Oktaviāns, bet pāvesta bullas – kā Jānis XII. Runā, ka viņu nogalināja kāds greizsirdis, kas pieķēra pāvestu gultā kopā ar savu sievu.
