Krustpunktā starp sakrālo un laicīgo. Disidentei Lidijai Lasmanai-Doroņinai veltītās koncertizrādes “Purpura devēja” recenzija 4
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latviešu disidentei, pretošanās kustības dalībniecei un brīvības cīnītājai Lidijai Lasmanei-Doroņinai veltīto koncertizrādi “Purpura pārdevēja” Latvijas Radio koris un tā mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava bija paredzējuši īstenot jau pagājušajā gadā.
Taču nekas nav nokavēts – pēc 95. dzimšanas dienas Lidija Lasmane-Doroņina gaida nākamo, un 2021. gada 2. aprīlī “Purpura pārdevēja” izskanēja Dzintaru vēsturiskajā koncertzālē.
Vismaz pagaidām vēl bez publikas, toties arī televīzijas ēterā, kas sakrita ar Lielo Piektdienu, un tas, bez šaubām, sasaucās ar koncertizrādes jēgu un vēstījumu.
Jaunais uzvedums pirmām kārtām uztverams ar Radio kori saistītā plašākā kontekstā, jo šāda veida ieceres Sigvarda Kļavas vadītajai muzikālajai vienībai ir aktuālas jau ilgāku laiku – valsts simtgade pienāca ar tetraloģiju “Latvijas gredzens”, Aleksandra Čaka un Ojāra Vācieša apdziedātā Latvijas galvaspilsēta atainojās izrādē “Rīgas gredzens”, teatralitāte krāšņi izpaudusies arī programmās ar dadaista Jura Ābola mūziku, bet par vistuvāko “Purpura pārdevējai” jānosauc dzejnieces Broņislavas Martuževas 90 gadu jubilejas piemiņai veltītais uzvedums “Rakstītāja”, kur tieši tāpat savijusies reliģiskā un nacionālā pārliecība.
Šo un vēl citu koncertizrāžu sekmes bijušas dažādas – vairākkārt sasniegts spilgts mākslinieciskais vispārinājums, turpretī citkārt labi iecerētas idejas izklīdušas ilustratīvismā un kaleidoskopiskumā.
Tādēļ ar īpašu prieku jāteic, ka, risinot tik nopietnu tēmu kā Lidijas Lasmanes-Doroņinas dzīvesstāsts, iestudējuma veidotāji acīmredzot ņēmuši vērā iepriekšējo pieredzi, un rezultāts pārliecina ar viengabalainību, precizitāti un iekšēju harmoniskumu.
Līdz ar to šoreiz par īsti profesionālu var nosaukt ne tikai uzveduma muzikālo partitūru, bet arī režisora Roberta Rubīna, gleznotājas Kristīnas Rubīnes, rakstnieces Ingas Ābeles un aktrises Gunas Zariņas kopīgo veikumu.
Pirmā veiksmīgā iezīme – koncertizrādes autoru paļaušanās uz mūziku, dodot iespēju tai brīvi izteikties ilgāku laiku, kur tad arī skaņurakstā ietvertās simboliskās paralēles un emocionālā izteiksmība atklājusies kolorīti un dabiski.
Izrādē ir maz dokumentālo detaļu, un kādēļ gan vajadzētu būt vairāk, ja reiz Andrejs Verhoustinskis nesen uzņēmis filmu “Lidija”. Arī tādēļ no tekstuālā viedokļa Roberts Rubīns izvēlējies nosacītāku skatpunktu – ar nedaudzām prozas rindām, ar Lidijas Lasmanes-Doroņinas likteņa biedres Irinas Ratušinskas dzeju, un sev piešķirto uzdevumu Guna Zariņa īstenojusi teicami.
Toties izrādē ir daudz mūzikas, un Maijas Einfeldes, Imanta Zemzara, Pētera Vaska un Artūra Grīnupa skaņdarbi šādā salikumā piesaka trejādu tēmu loku. Pirmā no tām ir reliģiskā sfēra, ko akcentē liturģisku tekstu izmantojums.
Taču turpat ir arī folklora, arī tautasdziesmu vārdi, un tas uzreiz paplašina vēstījuma konceptuālo mērogu.
Savukārt trešais slānis saistīts ar laicīgo, ar sekulāro pasauli, kur Maijas Einfeldes komponētos Friča Bārdas dzejoļus bez kāda pārrāvuma turpina Artūra Grīnupa piecu klavierdarbu ciklā pārstāvētais eksistenciālisms; sākums ar Imanta Zemzara klavieropusu “Patiesība” met tematisku arku uz Pētera Vaska izvērsto vokāli instrumentālo partitūru “Mans Kungs un mans Dievs” izrādes noslēgumā; sakrālā un šīspasaules dimensija papildina viena otru, tādējādi sasniedzot vēl saliedētāku piepildījumu.
Skaidrs, ka šādā iecerē klātesoša ir vēl kāda cita dualitāte – pianists Reinis Zariņš pretstatā Latvijas Radio korim, kur abstraktā un simboliskā veidolā iedzīvinātas mākslinieciskās idejas uzreiz pēc klavieru skaņuraksta gūst papildu izskaidrojumu mūzikas sasauksmē ar dzeju, kur līdzās kolektīvi atspoguļotām izjūtām, pārliecībām, ideāliem darbojas arī individuāla personība.
Un skaidrs arī tas, ka šajā koncertizrādē kā spilgta individualitāte sevi reprezentēja ne tikai Reinis Zariņš – Radio koris jau atkal sevi parādījis kā dažādu suverēnu personību harmonisks kopums, kur katras atsevišķas balss tembrālais un emocionālais bagātīgums saskarsmē ar citām radījis košu un daudzslāņainu muzikālo pasauli.
Visbeidzot, noteikti jāatzīmē, ka līdztekus mūzikai, līdztekus runātajam un dziedātajam vārdam vēl vienu līmeni koncertizrādes metaforiskajā izklāstā ienesa uzveduma vizualitāte – sava loma tur, protams, bija arī purpura tērpiem, taču par centrālo objektu te uzskatāms Roberta Rubīna un Kristīnas Rubīnes veidotais ekrāns un gleznojums, kurā pakāpeniski paustās izmaiņas rosināja jaunus impulsus skatītāja iztēlē un intelektuālajā vērojumā.
Koncertizrādes “Purpura pārdevēja” vērtība rodama arī atgādinājumā par to, kas līdz šim palicis nepateikts un neīstenots.
Pirmā doma – pelnīto māksliniecisko formu pagaidām nav ieguvusi Lidijas Lasmanes-Doroņinas līdzgaitnieka Gunāra Astras dzīve un liktenis.
Taču tas attiecas ne tikai uz disidentiem un politiķiem – Sigvarda Kļavas un Reiņa Zariņa veiktā mūzikas atlase norādīja, ka Pētera Vaska un Maijas Einfeldes daiļrade gan ir pārvarējusi nacionālās robežas, taču Artūra Grīnupa nozīmīgais radošais mantojums trīsdesmit gadus pēc komponista dzīves noslēguma ārvalstu interpretiem joprojām palicis slēgts, un arī Imanta Zemzara skaņumākslas skaistumam noderētu mērķtiecīgāks izgaismojums.
Otrkārt, Ingas Ābeles līdzdalība atsauca atmiņā Aspaziju. Roberts Rubīns savukārt – ne tikai Helēnu Tangijevu-Birznieci, bet arī citas, vēl piemirstākas personības.
Un, protams, vēsturiskās atmiņas aktualizēšanā tikpat labi noder arī no “Purpura pārdevējas” gluži atšķirīgas konceptuālās un stilistiskās atslēgas – sociāla kritika, psiholoģiska introspekcija, satīra un groteska, spēle ar dažādiem laikmetiem.
Jādomā un jācer, ka nākotnē šajā ziņā mūs gaida vēl daudzi pārsteigumi.
