“Krustmāte uzdāvināja dzīvokli, bet tagad ir kopjama. Kā man rīkoties?” Viss, kas jāzina par dāvinājuma līgums ar uzlikumu 26
Madara Briede, “Praktiskais Latvietis”, AS “Latvijas Mediji”
“Pirms 15 gadiem krustmāte uzdāvināja savu dzīvokli Rīgā ar nosacījumu, ka viņa tur var dzīvot līdz mūža beigām. Tagad viņai lielas problēmas ar veselību, nonāca slimnīcā un palika guloša – kopjama. Es dzīvoju Ventspilī un nevaru izbraukāt. Vai man ir juridiskas iespējas krustmāti ievietot pansionātā, kur par viņu varēs parūpēties 24 stundas diennaktī?” Jautā Anete Ventspilī.
Pienākums jāpilda
Dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Šajā gadījumā starp abām personām ir noslēgts dāvinājums ar uzlikumu – pienākumu nodrošināt krustmātei jeb dāvinātājai tiesības lietot dzīvokli.
Zvērinātas advokātes Ievas Ratnieces palīgs Artūrs Ševčuks skaidro, ka noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto un ne darījuma sevišķais smagums, ne vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus. Attiecīgi dāvinājuma saņēmējai ir pienākums izpildīt dāvinājuma līgumā norādīto un nodrošināt iespēju krustmātei dzīvot dzīvoklī.
Neuzliek pienākumu aprūpēt
Konkrētajā situācijā, ja krustmāte vairs nespēj patstāvīgi dzīvot savā dzīvoklī, jo ir aprūpējama vai kopjama, tas neuzliek krustmeitai par pienākumu dāvinātāju aprūpēt, neraugoties uz uzlikumu, – nodrošināt krustmātei mūža lietojuma tiesības uz dzīvokli (ja vien tas nav īpaši atrunāts līgumā).
Cilvēku, kura rīcībspēja nav ierobežota, pansionātā vai citā aprūpes iestādē var ievietot tikai ar viņa paša piekrišanu.
Ja krustmāte uzstāj, ka vēlas palikt dzīvot savā dzīvoklī, tādas tiesības viņai jānodrošina. Taču tad aprūpes pakalpojuma nodrošināšana nav krustmeitas (dāvinājuma ar uzlikumu saņēmējas) pienākums. Savukārt, ja persona ir rīcībnespējīga, oficiāli iecelts tās aizgādnis var lemt par personas dzīvesvietu, aprūpes saņemšanas veidu un vietu.
Jāvēršas pašvaldībā
Attiecībā uz personas kopšanu Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums paredz – pašvaldībai, kuras teritorijā ir deklarētā personas dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstīgus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību.
Savukārt likumā uzskaitītajos sociālo pakalpojumu sniegšanas pamatprincipos noteikts, ka sociālos pakalpojumus nodrošina klienta dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai.
Tikai tad, ja šāds pakalpojumu apjoms nav pietiekams, tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. No minētā izriet, ka pašvaldības var nodrošināt sociālos pakalpojumus arī klienta dzīvesvietā.
Lai saņemtu ilgstošus sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, jāvēršas attiecīgās pašvaldības sociālajā dienestā. Kārtību, kādā saņemami pašvaldību sniegtie sociālie pakalpojumi, katra pašvaldība nosaka savos saistošajos noteikumos.
Jurists piebilst, ka sniegtā atbilde ir vispārīga, pamatojoties uz jautājumā minēto informāciju. Lai sniegtu precīzu atbildi, nepieciešams iepazīties ar konkrēto līgumu un tajā rakstīto.
