Krustiņš noķēris lielāko zivi savā mūžā 0
Voldemārs Krustiņš plašākai publikai pazīstams kā patiess Latvijas patriots, “Lauku Avīzes” dibinātājs un žurnālists, dabas grāmatu iemācījies no galvas. Viņš priecājas par katru noķerto zivtiņu un ar vārdiem – “Ej, audz liela un vairojies!” – to saudzīgi atlaiž atpakaļ dzimtajā vidē. Viņam galvenais ir process, dabas skaistums, ūdeņu šalkas, klusums un miers.
Viena no viņa iemīļotākajām makšķerēšanas vietām atrodas Kurzemes pusē, privātā saimniecībā, kur ūdenskrātuvē saimnieks salaidis karpas, līdakas, asarus, līņus un karūsas.
Kādā skaistā rudens dienā, kad dabas mākslinieka ota koku lapas iekrāsojusi dzeltensārtos toņos, sirmā kunga uzmanību piesaistīja prāva zivs, kuras muguras spura laiku pa laikam parādījās virs ūdens. Viņš aprīkoja āķi ar žirgtu slieku pušķīti un iemeta makšķeri vietā, kur bija ievērojis kustību.
Nepagāja ilgs laiks, līdz pludiņš viegli notrīcēja un nogrima. Viņš piecirta. Iesīcās spoles bremze, kāts sametās līkumā, bet zivs sāka skrējienu uz niedrēm. Makšķerrīki bija sagatavoti godam, 0,18 mm pītā aukla kombinācijā ar spoli un sportisko kātu slāpēja zivs centienus norauties, un tā pamazām sāka pagurt. Uztveramais tīkliņš gan atradās nelielu gabaliņu aiz muguras, bet, veiksmīgi noturot pagurušo zivi pie krasta, Krustiņa kungs aizsniedzās līdz tam un vēl pēc neilga brīža neiztrūkstošā copes pavadoņa, stūres vīra Zigmāra telefonā ieskanējās nedaudz trīcoša balss: “Esmu noķēris savu lielāko zivi.” Pieejot pie copes vietas, Zigmāra acīm atklājās fantastisks skats – mitrajā zālē lēkāja karpa svarā virs sešiem kilogramiem, bet opīts smaidīja savu rāmo smaidu.
