Pasniegta Baltvilka vārdā nosauktā balva, ko piešķir latviešu valodā izdotu bērnu grāmatu autoriem un ilustratoriem 0
Guna Roze, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā dzejnieka un ornitologa Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, 24. jūlijā, tradicionāli tika pasniegta Baltvilka vārdā nosauktā balva, ko piešķir latviešu valodā izdotu bērnu grāmatu autoriem un ilustratoriem.
Tā ir prestiža balva ar izteikti vertikālu mērķi – veicināt bērnu literatūras attīstību Latvijā, tās starptautisko atpazīstamību, kā arī stiprināt grāmatu lasīšanas tradīcijas sabiedrībā. Šogad to pasniedza jau 17. reizi – balva iedibināta 2005. gadā, divus gadus pēc dzejnieka traģiskās nāves.
Svētdien, 25. jūlijā, dzejnieka dzimtajās mājās tika atklāta “Baltvilka radošā un meditatīvā taka”.
Apmeklētāju netrūka, un gluži neierasti šā brīža situācijai cilvēkus nešķiroja, nevakcinētos nenoskaidroja un neizraidīja.
Starp pirmajiem takas iestaigātājiem bija arī Jāņa Baltvilka kolēģis un draugs, literāts Māris Rungulis (trīskārtējs Jāņa Baltvilka balvas laureāts) ar aizraujošu atmiņu stāstījumu.
Sava laika simbols
Mums, latviešiem, dzejnieku vesels bars, bet sava balva vai muzejs – vien retajam. Tomēr jāpiekrīt, ka Jāņa Baltvilka kultūrvēsturiskais mantojums līdz šim ir nepelnīti nepētīts.
Iespējams, Baltvilka balva jūtas kā putns debesīs, kam īsti nav zara, kur piemesties. Vieta pat būtu – pieminētās dzejnieka dzimtās mājas Tukuma novada Smārdes pagastā ar simbolisko vārdu “Zīlītes”.
Jā, topošais ornitologs dzimis mājās ar putna vārdu, turklāt strādājis par bērnu žurnāla “Zīlīte” redaktoru. “No darba uz mājām jeb no vienas zīlītes pie otras – tā ritēja Jāņa dienas,” taku atklāšanas uzrunās “Zīlīšu” pagalmā sacīja Māris Rungulis.
Pirms dažiem gadiem kādā citā Baltvilkam veltītā pasākumā cienījamais literāts pauda: “Jānis Baltvilks nav mazāk nozīmīgs par Ernestu Birznieku-Upīti! Cita laika, citas paaudzes simbols, bet tikpat spilgts un nozīmīgs.”
Sapnis par Putnu kalnu
Šī sajūta nepamet arī Baltvilka māsasmeitu Inesi Vismani, tāpēc kopā ar domubiedriem viņa 2017. gada pavasarī nodibināja biedrību “Baltā vilka takas” ar mērķi “Zīlītes” padarīt par tādu kā Baltvilka brīvdabas muzeju , – vietu, kur tikt tuvāk dzejnieka neremdināmajai dvēselei; kur var atbraukt, lai pasēdētu ap ugunskuru, lasītu dzeju vai klausītos putnu dziesmas.
“It kā parasta lauku māja,” tā Inese teica taku atklāšanā. “Tomēr tik īpaša.” Šai mājā mīt dvēsele. Dziļa, skaista un rāma.
Ineses sapnis ir mājas pagalmā izveidot vides objektu “Putnu kalns”, kura vizualizāciju jau pirms vairākiem gadiem radījis tēlnieks Kārlis Īle.
Projekta prezentācijas pasākumā pirms vairākiem gadiem mākslinieks skaidroja: “Iecere ir veidot tādu kā lidojošu kalnu. Akmeņi, kas pacelti uz nerūsējošā tērauda stieņiem, rada sajūtu, it kā tie lido tādā kā kalna formā. Un uz šiem akmeņiem satupuši nerūsējošā tērauda putni.”
Ideja ir, finansējuma nav – nekā jauna. “Pašvaldība [tobrīd Engures novads] pa druskai kaut ko iedod,” saka Inese. “Bet tās ir mazas summiņas, ko nevar iekrāt lielajam objektam, jo par izlietojumu laikus jāatskaitās. Pašam galvenajam naudu nepiešķir.”
No mazajām summiņām tapis svētdien atklātais stends un planšetes ar putniem veltītiem Baltvilka dzejoļiem, ko papildina fotogrāfijas. Vairāk nekā nekas, bet… zara, kur piesēst krustiņiem debesīs, joprojām nav.
Atklājums – zive akvārijā
Visi zina dziesmu “Lielā zive”, pat ja nezina, ka tās teksta autors ir Jānis Baltvilks. Svētdien “Zīlītēs” plašākai publikai šī dzejoļa tapšanas stāstu un tā zemtekstu atklāja biedrības “Baltā vilka takas” aktīviste un Eduarda Pāvula zāles vadītāja Dace Ulpe. Padomju vara nacionālradikāli Baltvilku, maigi sakot, nemīlēja.
Reiz dzejnieks bija izsaukts uz pārrunām Stūra mājā. Lūk, tieši par šo epizodi uzreiz pēc tam tapis dzejolis “Lielā zive”. Kad to zini, rodas pilnīgi cita konotācija gan pašai lielajai zivij, gan tikai pabaidīšanai, gan akvārija zemtekstam.
2021. gada Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas laureāti
Rakstniecībā – dzejnieks Marts Pujāts par dzejoļu krājumu “Ej nu ej”, ilustrējusi Lāsma Pujāte (“Liels un mazs”).
Labākais bērnu un jauniešu grāmatu mākslinieks – Reinis Pētersons par ilustrācijām trīs darbiem: Ineses Zanderes garstāstam “Puika ar suni. Otrā burtnīca. Bunkurs” (“Liels un mazs”), Anti Sāra garstāstam “Perts sprukās” (“Liels un mazs”) un Daniila Harmsa dzejoļu krājumam “Ļoti briesmīgs notikums” (“Liels un mazs”).
Debija bērnu literatūrā un grāmatu mākslā (AS “Latvijas valsts meži” balva “Jaunaudze”) – Kitija Role par ilustrācijām Lienes Bērziņas literārajai pasakai “Ķiverēns” (“Be the Bear”).
Balvas starptautiskais laureāts – franču rakstniece Delfīne de Vigāna par romānu “No un es” (Jāņa Rozes apgāds) un šī darba tulkotāja Inta Šmite.
