Mārcis Kūlis: Krustcelēs ilgi nepalikt! 5
Mārcis Kūlis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas gada skaistākie notikumi – Lāčplēša diena un Latvijas valsts dzimšanas diena – mūs ne vien patriotiski pacilā, bet arī liek aizdomāties par valsts un tautas pagātni, tagadni un nākotni.
Piederu pie 1990. gadu atmodas paaudzes, kurai vissvarīgākā bija mūsu tautas vēlme atbrīvoties no padomju/krievu okupācijas. Mēs bieži skandējām: “Kaut pastalās, bet brīvi!” Un patiesi tā arī domājām, bez ironijas!
Piecdesmit gadus padomju vara mūs mēģināja pārkrievot jeb, runājot smalkāk, izveidot no mums bezapziņas padomju tautu. Pašsaprotami, ka runāt latviski, ja blakus stāv “krievu cilvēks”, bija nepiedodams nacionālisms – mūsu latviskums padomju varai bija kā dadzis acī, ko vajadzēja apspiest.
Tik un tā mūsu sirdīs kā maza uguntiņa tika sargāti svēti vārdi – Brīva Latvija. Par to mums nemācīja skolās un arī uz ielas runāt nedrīkstēja, bet katra latvieša mājā bija dzīvas liecības no kādas reiz bijušas zemes, kas mums nozīmēja mūs pašus brīvā Latvijā.
Teātros un koncertos mēs kāri tvērām katru zemtekstu, kas norādīja uz tautas brīvību un latviešu tiesībām būt latviešiem. Jā, toreiz tas bija jāslēpj no cenzūras, bet zemteksti dziesmām ar vārdiem “Austra, auša, taisi durvis ciet”, “ķiļķens un klimpa”, “zuša dziesmiņa” bija kā svaigs nacionālās apziņas ūdens malks. Spilgts esošās varas vērtību izsmiešanas apliecinājums bija kopkora samainītie vārdi I. Kalniņa veltījumā Ļeņinam. Lielajā estrādē vārdu “zibens” vietā izskanēja “sivēns” – “un piedzimst sivēns balts”…
Bija Gunārs Astra un citi tā laika brīvības cīnītāji, tomēr par viņiem mēs lielākoties uzzinājām pēc neatkarības, tāpat kā par padomju režīma pretinieku “psihoterapiju”, Gulagu un čekas pagrabiem.
Tomēr tā īsti Latvija sāka vibrēt 1986.–1987. gada akcijās pret Daugavas HES un Rīgas metro būvniecību, jo tauta intuitīvi saprata, ka tas atkal nozīmēs nākamos padomju civilokupantu iebraucēju tūkstošus, kuri līdzīgi iepriekšējiem nekad nemācīsies mūsu valodu. Tādējādi disproporcija starp latviešiem un padomju krievvalodīgajiem “perekaķipoļe” (tā toreiz sauca iebraucējus pēc kāda Č. Aitmatova romāna) sasniegs kritisko robežu, ja jau nebija sasniegusi iepriekš. Skaļi to argumentēt šādi toreiz nedrīkstēja, taču varējām iestāties par vides saglabāšanu Daugavas augštecē un pret metro būvniecības riskiem Rīgā. Tas kopā ar grupas “Helsinki ’86” drosmi bija atmodas sākums, kas kā lavīna iekustināja arvien vairāk cilvēku. Atdzima sarkanbaltsarkanais karogs, “Čikāgas piecīšu” un Ilmāra Dzeņa kasetēs ierakstītās dziesmas klausījās katra latvieša mājās. Koncerti un Mākslas dienas līdz atmodai vairāk atgādināja ziedu un gaviļu svētkus. Otrā pusē rūga civilokupantu neapmierinātība ar mums…
Izveidojās mūsu Latvijas Tautas fronte un Pilsoņu kongress – bet arī krieviski padomiskā interfronte. Liela iebraucēju daļa mūs negribēja ne saprast, ne atzīt, mēs viņiem vēl arvien bijām “buržuāziskie nacionālisti”, “fašisti” u. tml. Viņu spilgtākā un odiozākā pārstāve Tatjana Ždanoka vēl arvien pārstāv Latviju Eiroparlamentā! Interfronte pārveidojās par vēlākajām krievu partijām, bet savu naidu pret mums viņi nemazināja.
Kāpēc es šo rakstu? Mūsdienu situācija nav radusies zilā gaisā, bet gan izriet no iepriekšējiem notikumiem un vēsturiskā konteksta.
1990. gada janvārī mēs uz barikādēm, līdzīgi kā mūsu senči Brīvības cīņās, gribējām savu latviešu valsti Latviju, kurā runāsim, elposim un valdīsim latviski. Kā brīva tauta mēs vēlējāmies atgriezties Eiropā.
Atskatoties uz vairāk nekā trīsdesmit gadiem, vēlos jautāt – ko mums nesusi atgūtā valsts brīvība? Vai esam varējuši sasniegt Satversmē ierakstīto tautas brīvību, nosargāt cauri okupācijai iznestās mūsu vecmāmiņu vērtības un valodu? Daļēji.
Kad pēc desmit gadu studijām Vācijā atgriezos mājās, atmodas simbols auseklītis bija pārtapis par apsmiekla objektu, tāpat kā prievīte un tautisks džemperis puišiem…
Kas bija noticis šajā relatīvi īsajā posmā, var pētīt vēsturnieki un antropologi, bet interfrontes un padomju ideoloģijas domāšanas modeļu lienošās neookupācijas priekšā valsts bija zaudējusi savu latvisko atmodas garu. Naudas, lētticības un krievu bezkaunības gars bija ņēmis virsroku daudzu cilvēku prātos.
Latvija soli pa solim atgriezās padomju ērtajās domāšanas čībās, kur Satversme reālajā dzīvē neiederējās nekādi. Likumi? Kurš gan tos lasa? Latviešu valoda? Kas tajā runās… Latvieši? Viņi taču ir nabagi un prot tikai dziedāt… Nihilisms kontekstā ar Krievijas TV miljardu spožumu katra otrā latvieša mājās.
Mana paaudze pieļāva daudzu padomju un cietuma domāšanas arhetipu atjaunošanu:
1) likumus raksta, lai tos apietu;
2) ja tas pieder valstij, tad to var zagt;
3) ja esi latvisks un patriots – tātad “naciks” (fašists); ja esi par jebko krievisku, tad atbalsti cilvēktiesības, kultūru un esi “a priori” labais;
4) īsti draudzīgi (toleranti) cilvēki kolektīvā runā krieviski, jo uzspiest latviešu valodu ir slikti, bet pāriet uz krievu valodu – labi;
5) tikai krievi pat ar vienu valodu ir gudri un cienījami laiku laikos, un tikai krievu kultūrai ir pasaules vērtība, ne tā kā izvirtušajos Rietumos vai latviešiem;
6) padomju laiki bija ļoti labi visiem – viss vajadzīgais bija bez maksas un cilvēki bija draudzīgi un laimīgi;
7) viss, kas notiek Maskavā, ir labi un pareizi, bet Vašingtonā vai Briselē – slikti;
8) atkal modē nāca vecās padomju armijas biedru fotogrāfijas, desantnieku diena, “afgāņi” u. tml.
Bez padomju perioda lustrācijas un cilvēku apziņas kolektīvas psihoterapijas kursa mūsu valsts iedzīvotāji soli pa solim ir reanimējuši to padomju valsts starpetnisko attiecību un arī paši savu uzvedības modeli, pret kuru mēs atmodas laikā cīnījāmies, kura dēļ vēlējāmies nevis palikt PSRS, bet būt neatkarīgi. Krievu valoda atkal ir obligāts nosacījums nevis Latvijas likumos, bet “de facto” katrā darbavietā, katrā dzīvokļu īpašnieku biedrības sapulcē, tirgū, veikalā, tramvajā vai vilcienā! 2022. gadā latviešu vecāki, dzīvodami Eiropas Savienībā jau 18 gadus, latviešu ģimnāzijā Rīgā lemjot par otro – izvēles – svešvalodu saviem bērniem, ar 5/6 vairākumu izvēlas krievu, jo “citādi bērni nevarēs dabūt darbu”…
Paradokss: Satversmē definētā valstsnācija ir latvieši, kas Latvijas pilsētās šobrīd jūtas un uzvedas kā minoritāte. Un tā tas notiek pat pēc Ukrainas astoņus mēnešus ilgušās izmisīgās un varonīgās aizstāvēšanās karā, kurā Krievijas nepārprotams mērķis ir iznīcināt ukraiņus, viņu valodu un viņu valsti!
Kas būtu jādara mums? Kādu Latviju nākamajām paaudzēm vēlamies atstāt mēs? Kur ņemt drosmi nostāties plecu pie pleca par mūsu Satversmi un tās ieviešanu no Bernātiem līdz Zilupei?
To ļauj saprast tikai un vienīgi atbilde uz vienu jautājumu: kas man ir Latvija? Vai tā ir padomju republika ar makdonaldu vai Satversmē definētā nacionālā valsts? Man Latvija ir mana tēvzeme, par kuru mūsu tautas dēli lējuši asinis Brīvības cīņās, divos pasaules karos, kuras dēļ zemnieki plēsuši celmus un līduši līdumus, izpirkuši zemi no muižām, lai tiktu pie turības un izskolotu savus bērnus. Un šie bērni kā studenti uzdrīkstēsies pie savām durvīm pielikt plāksnīti “Es esmu latvietis”, viņi izlolos ideju par latviešu tautu un tiesībām uz savu latvisku valsti, viņiem ar diplomātiju un debatēm izdosies apvienot četrus Latvijas novadus, lai toreiz, 1918. gada tumšākajā mēnesī, ar pārliecības gaismu ienestu pasaulē skaistāko vārdu – Latvija. Latviešu tautas valsti Latviju.
Ņemiet vērā, šeit mītošie ždanokas, rosļikovi, mamikini, pugo, rubiki un urbanoviči, – Latvija ir un būs latviešu valsts, kurā latvieši runās, dzīvos un strādās latviski, bet citi var mums palīdzēt un piedalīties Latvijas izaugsmē vai doties uz valstīm, kurās latviskums un latviešu “grūtā valoda” viņiem netraucēs.
Latviešiem novēlu okupācijas laika kalpa mētelīti atdot muzejam un uzvilkt mūsu nacionālās pašapziņas baltās goda drānas.
