Krustakmeņi glabā senlatviešu un kristiešu noslēpumus 1
Dažādi krustakmeņi gadsimtiem slēpjas pa visu Latviju mežos, purvos, grāvjos, izzudušu kapsētu vietās. Tie iedalāmi divās lielās grupās: robežakmeņi un kapsētu krustakmeņi.
Šādus krustakmeņus Latvijas laikā centās apzināt un aizsargāt Pieminekļu valde. Bet jau zviedru laikos 1666. gada 28. novembrī izdeva pirmo zviedru pieminekļu aizsardzības likumu. Pirmie zviedru pieminekļu aizsardzības inspektori kopa rūnu akmeņus un citus kapu ierakstus arī Vidzemē un Igaunijā. Diemžēl vēl joprojām Latvijā atrodami simtiem neizskaidrotu, neaizsargātu krustakmeņu. Zināms pieturas punkts ir tiem krustakmeņiem, kas atrodas viduslaiku kapsētās un iekļauti aizsardzībā līdz ar pašu kapsētu.
Krustakmeņi ir ļoti dažādi pēc lieluma un veidola. Nav īsti zināms to vecums, saturs, piederība, nozīme.
Ir akmeņi un akmeņu šķilas, kurās iekalti daudzi mazi krustiņi. Ir krustakmeņi, kuros iekalti viens, divi vai vairāki akurāti veidoti, figurāli krusti: latiņu krusti, krustu krusti, zaru krusti, osas krusti, jumja krusti, bruņinieku krusti (Maltas krusti), kājiņu krusti (manis dotais nosaukums). Ir krusti, kuros jaušami latviskā raksta elementi.
Sarunājoties ar viduslaiku kapsētu speciālistu, vēstures zinātņu doktoru Vitoldu Muižnieku, nonācām pie pirmā domas pavediena. Tajos krustakmeņos, kuros iekalti daudzi mazi krustiņi, ir saskatāma līdzība ar krusta kokiem, un krusta iekalšanas motivācija varētu būt tā pati un rituāls līdzīgs kā krusta kokiem – katram aizgājējam iekaļ savu krustiņu , lai dvēsele guļ mierīgi un nenāk uz mājām. Šādi ir Lenču krustakmens ar 18 krustiem, Emerķu – 15 krusti, Abavmuižas – aptuveni 10 krusti, Incēnu krustakmeņi – 7 un 8 krusti. Ja tā, tad šie krustakmeņi varētu būt negaidīti jauni, jo krusta kokos krustus grieza līdz pat šim laikam.
Savukārt zem krustakmeņiem, kuros iekalti viens vai vairāki bruņinieku krusti ar izteikti paplašinātiem galiem kā Maltas krustiem, varētu būt seno karavīru apbedījumu vietas – Bīriņu un Rakšupes krustakmeņi.
Man ir zināmi četri krustakmeņi, kuros iekalti apaļie jumta krusti. J. K. Broces kapsētu zīmējumos no 18. gs. beigām un 19. gs. sākuma lielum lielā daļa redzami slīpie jumta krusti.
Auciema viduslaiku kapsētiņā, kas apņemta skaistā lapegļu rotā, ir divi krustakmeņi. Pirmais ir gaiši pelēka četrkantaina gneisa šķila, kurai uz trijām šķautnēm iekalti parastie latiņu krusti. Otrajā tumšajā gneisa akmenī, kas guļ plakaniski, ir iekalti trīs jumta krusti. Diemžēl miroņu mantas meklētāji kapsētu izrakņājuši no vienas vietas lielākās un mazākās bedrēs.
Senie krustakmeņi šur tur atrodami arī šodien darbojošās kapsētās. 1994. gada rudenī pēc Artura Pormala ieteikuma apmeklējām Seces Ūzānu kapus, kur līdzās šā laika apbedījumiem ir četri senie akmeņi, no kuriem viena plāksne ar apaļā jumta krusta iekalumu. Vēl saistošāk ir tas, ka kapsētas ziemeļaustrumu stūrī atrodas senais akmeņu krāvuma kaps. Slīpie un apaļie jumta krusti atrodami vairākās vietās ieskrāpēti Latvijas smilšakmeņu klintīs līdzās ar citām maģiskajām burtnieku zīmēm.
Ģibolu krustakmens staigāšana
Vismīklaināko un skaistāko tautisko rakstu krustakmeni mēs mērījam, kopējām un fotografējām 1996. gada 5. maijā Cēsu rajona Lenču pagasta meža laucē. Tautā to saukuši arī par Ģenerāļa kapu un arī par Ģibolu krustakmeni. Pēc veidola laivai līdzīga akmens plakanajā virsmā reljefi iekalts krustu krusts, kuram augšgalā ģeometriskā ornamenta rotājums. Aiz zīmējuma plaknes sānu virsmā iekalts mazs, seklāks, paviršāks krusts. Ir vērojami arī citi gadījumi, kur krustakmenī ar rūpīgi iekaltu krustu blakus vai otrā pusē tiek iekalts vēl cits krusts, citam notikumam.
Kad pagājušajā gadā gribēju tautisko rakstu krustakmeni atkal redzēt, uzzināju, ka tā agrākajā vietā vairs nav. Pēc mana rosinājuma Guna Rukšāne sāka dzīt pēdas ceļojošajam Ģenerāļa kapam. Izrādījās, pirms gadiem piecpadsmit jocīgo akmeni puiši aizveduši uz māju pagalmu, lai ir par ko ciemiņiem brīnīties. Pēc kāda laika saimniece ievērojusi, ka mājās sākušās visādas nelaimes. Nu viņa stingri pieprasījusi akmens vedējam, lai steidzīgi šito nelaimes akmeni ved projām. Ja tā, neko darīt – aizveduši krustakmeni līdz kādai akmeņu kaudzei un nolikuši malā uz mutes, lai citiem nepiesaista uzmanību. Tagad Gunta pēc pieciem gadiem pieprasīja kultūrvēsturisko akmeni uzrādīt. Bijis jānopūlas, lai atcerētos, pie kuras kaudzes, kurā malā toreiz dīvaino akmeni nolikuši. Sākumā Ģenerāļa kapu gatavojušies vest uz Cēsu muzeju. Bet tur nav atradusies pienācīga vieta. Galu galā Ģibolu krustakmeni aizveduši uz Lenču kapsētu, kur viens brīnumains milzis ar 18 krustiem jau stāv priekšā kopš nezināmiem laikiem pašā kapsētas kalna galā.
Sprēstiņu krustakmens atrodas pēc 65 gadiem
Otra visbagātāk rotātā krustakmens zīmējumu pirms gadiem divdesmit man iedeva Aigars Liepiņš. Akmens esot zudis un nevienam nav atrodams. Pēdējo reizi romantisko akmeni mērījis, zīmējis un fotografējis gleznotājs Arvīds Gusārs 1949. gadā.
Pirms dažām nedēļām es to pateicu Ansim Opmanim. Un, raugi, viņš ar īpašām metodēm dažās dienās ar uzticamiem palīgiem Sprēstiņu interesanto krustakmeni atklāja no jauna pēc 65 gadiem pie cilpu cilpām sarežģītām triju rajonu robežām. Akmens bija nogāzts pie zemes, dubļiem aplipis, ieaudzis lielā zālē pamestā laukā. Viņi šo krustakmeni uzcēluši atkal stāvus kā īstu pieminekli. Akmens aizmugures pusē atklājies iekalts mazāks un vienkāršāks krusts. Atkal līdzīgi kā Ģibolu krustakmenim: kopainā neiederīgs cita laika, cita rokraksta iekalums. Vēl viens pierādījums, ka agrāk rūpīgi darinātam krustakmenim pēc ilgāka laika piekalts klāt vēl kāds ar savu rituāla vajadzību.
Visjocīgākais krustakmens
Tas atrodas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā pie galvenās alejas. Akmenī iekalts kāds nenosakāms dzīvnieks: suns, zirgs vai mežakuilis un desmit krusti. Iespējams, ka krustu ir bijis vairāk, jo augšējā daļa akmenim nolauzta. Šis akmens esot atrasts Cēsu apriņķa Drabešu pagasta Kauļu māju robežās, kādā uzkalniņā arot zemi. Domā, ka tas esot robežakmens, jo pēc nostāstiem stāvējis tādā vietā, kur sagājušas piecu saimniecību robežas. Akmens uz Brīvdabas muzeju pārvests 1932. gadā. Protams, ka tas nav robežakmens, bet gan ļoti savdabīgs krustakmens.
Treju sauļu akmens
Šāds krustakmens ar treju riņķu krustu iegravējumu zināms tikai viens. Ojārs Ozoliņš šo akmeni jau padomju laikos pārveda savās mājās pie Valmieras Krivaišos.
Krusta zīme
Tā kristiešu visstiprākais pamatsimbols. Bet krusta zīme bija arī senlatviešu un seno baltu cilšu pirmais un galvenais burts. Krusts ir arī visu pasaules cilšu visvecākā zīme. Pirmā saziņas zīme: zīme, ko ievelk smiltīs, zīme, ko iekaļ klintīs, zīme, ar kuru joprojām buras ūdenī un gaisā, visvairāk lietotā, visgodbijīgāk uztvertā – zelta krustiņš uz krūtīm, apzeltīts krusts, ko baznīcas tornis pacēlis debesīs, krusta mešana baiļu brīžos un baznīcu rituālos. Bet arī senajā zemnieku pagāniskajā ticībā krusts bija galvenā maģiskā aizsardzības zīme. Aizsardzībai pret raganām, zagļiem un nelaimēm klēts stenderēs, palodās un griestu sijās iegrieza krustu. Zvaigznes arī bija krusti: Lietuvēna krusts un Auseklītis – Lielais Lietuvēna krusts. Lielvārdes josta un visi mūsu nacionālā ornamenta raksti balstās uz krustu rotājumu atveidojumiem arvien bagātākos zarojumos.
Bet dzīvībai ir cita pilnības formula – aploce, lode. Koku stumbri ir apaļi, ziedi un ogas ir apaļas, ūdens un asiņu pilieni apaļi. Zemeslode, planētas, Saule un zvaigznes ir apaļas milzu bumbas. Atomā elektroni riņķo ap kodolu. Vai arī tie ir apaļi, zinātnieki pagaidām nespēj saskatīt. Radītājs šo pasauli veido apaļu apaļumā.
