FOTO. Spīgana: Krustabas – pirmais lielais mūža gods un uzņemšana dzimtā 25
Laura Grīnvalde, “Spīgana”, AS “Latvijas Mediji”
Krustabas ir pirmais lielais mūža gods, kura laikā dižie kūmas jeb krustmātes, krusttēvi solās aizstāvēt bērnu. Pēc senajām latviešu tradīcijām krustabas var notikt pat divas dienas, kad pirmajā dienā ir krustabas, bet otrajā dienā ir bērna apdāvināšana. Paražu aprakstos teikts, ka krustabas rīkotas devītajā dienā pēc bērna piedzimšanas, astotā dienā veica pirtīžu rituālu, bērnu mazgāja, izdzina sarus, bet devītā dienā rīkoja krustabu godus.
Marģera un Māras Grīnu grāmatā Latviešu gads, gadskārta un godi minēts, ka nosaukums krustabas atvasināts no vārda krusts, jo šai zīmei ļoti svarīga nozīme vārda došanas rituāla norisē. Latviešiem krusts bijis pazīstams kā svētības, aizsardzības un patvēruma zīme jau kopš dziļas senatnes.
Mazo bērniņu sauca par pādi (pāde sanskritā – pēdas, sanākšana, piedalīšanās, stāvokļa iegūšana, līdzvērtības sasniegšana).
Ziņa par krustabās iešanu senatnē gāja no mutes mutē dzimtas ietvaros. Kūmās iešanu uzskatīja par pagodinājumu un pienākumu, tāpēc visi aicinātie krustabās ierodas, ja vien tas iespējams.
Viesi uz krustabām nāk godu drānās, tautiskās, gaišās, jo arī apģērbam bija simboliska nozīme bērna dzīves programmēšanā.
Kūmās iedama pakupli ģērbos,
Lai mana pādīte pakupli aug(a).
Krustabu paražu galvenie izpildītāji ir krusttēvs un krustmāte – dižie kūmas. Viņu izvēle ir sevišķi svarīga. Par dižajiem kūmām aicina tādus ļaudis, kas var labvēlīgi ietekmēt bērna augšanu un nākotni. Tie ir godīgi, čakli un iznesīgi cilvēki ar teicamu dabu un labu slavu, cilvēki, kuri, ja nepieciešams, var uzņemties bērniņa vecāku pienākumus. Dēlam parasti aicina divus krusttēvus un vienu krustmāti, bet meitai – divas krustmātes un vienu krusttēvu. Citi radi – mazie jeb sānu kūmas. Pārējie viesi, draugi, kaimiņi – liecinieki.
Pirms krustabu godiem ēda ātro mielastu – tā ir balta maize ar medu, varbūt kāds cits balts ēdiens, lai mazajam būtu gaiša dzīve. Padzērās pienu, ziedūdeni. Viesi sastājas ap galdu cieši cits pie cita, lai bērnam augtu cieši un līdzeni zobi. Visi cenšas paēst ātri, lai bērns būtu čakls. Ēdot daudz nerunā, lai pāde neizaugtu pļāpīga.
Sendienās vecāki krustabās nemaz nepiedalījās. Krustvecāki ņēma sapostu pādi ratos un veda uz Māras baznīcu (kādu svētvietu, svētkalniņu) meklēt bērnam vārdu. Vārdu atrada Māras baznīcā, un tur to bērnam iedeva. Arī Dievs, Laima un Māra piedalās šajā braucienā, bet bērna vecāki gaida mazo mājās. Krustabu vārds varēja būt kāds spēcīgs latviešu senvārds, kāda koka, krūma, auga, dzīvnieka vai putna vārds. Meitenei, piemēram, Bārbele, Liepa, Irbe, Zīle, puisim – Namejs, Ezers, Burtnieks, Aulis utt.
No svētvietas pārbraukuši, krustvecāki svinīgi nesa jauno dzimtas locekli istabā. Gājienam pa priekšu iet Dievs un Māra. Pāde, vārdu dabūjis, tiek pieteikts kā ievērojams, bagāts vīrs – jaunais dzimtas loceklis.
Pirms krustabu mielasta un arī tā laikā kūmas aicināja visus uz pādes dīdīšanu, krustabu deju, kuru izpilda ar mazo rokās. Pādes dancināšana notiek raitā skrējiena trīssolī, kustībās nav asu pagriezienu, nedz riņķa dejošanas, lai mazajam nekļūtu nelabi. Dejojot ar pādīti rokās, šūpo viņu sānu virzienos, ceļot augšup, lai bērniņš augtu dižs, un gatvē stāvošie ritmiski šūpojas līdzi. Tiek izdejots Māras līklocis, kas daudzina auguma veselību, raženumu, turību. Dīdīšanai ir liela nozīme, lai mazajam iedīdītu labu tikumu, tiek izteikti vēlējumi bērniņa mūžam, un viņš tiek apdāvināts.
Otrā krustabu dienā kūmas gādāja mazajam šūpuli, ar tā likšanu ierāda bērnam vietu dzimtā. Otrā dienā notiek arī pādes veltīšana – apdāvināšana, to kūmas un citi krustabnieki dara pēc kārtas, iešūpojot bērna šūpuli, dāvinot dāvanu, saka vēlējumu. No krusttēva parasti gaida naudas gabalu, no krustmātes – kādu apģērba gabalu: villaini, kreklu, jostu. Ja kūmas bagāti, puisītim dāvināja kumeliņu, lai izaug zirgs, dažādas saimniecībā noderīgas lietas; meitenei savukārt dāvināja telīti, lai izaug gotiņa. Atvadoties kūmas novēl mājas tēvam, mātei un bērnam Dieva palīgu.
Tik tālu par senajām teorijām. Šajā fotostāstā aicinu jūs ieskatīties mūsu dēliņa krustabu norisē.
Vispirms enerģētiskai attīrīšanai no krūzes tika liets ūdens, un krustabu godu viesi mazgāja rokas un mutes. Tad visi tika aicināti rituāla vietā ap ugunsvietu. Kūrām rituālo uguni.
Rituāla vadītājas Ingas vārdi ievadā radīja īpašu noskaņu: ”Mēs šodien stāvam Māras baznīcā. Zemesmāte ir atvērusi savu smaržu kambarus, Ūdensmāte ir nolikusi pūra lādes dibenā savas putu villaines ar viļņu rakstiem, bet Vējamāte ir savaldījusi savus dēlus.”
Uguns latviešu tautas rituālos ir bijusi klātesoša visos laikos. Ugunij mēs pateicamies par aizvadītiem notikumiem, ugunij mēs lūdzam turpmākai dzīvei. Uguns ir dzīvības simbols, uguns ir ģimenes pavarda simbols. Krustabu godos vecāki saliek un iekur pādītes dzīves uguni. Pagalēm jābūt pa pāriem. Pēc tā, kā uguns iekurējās, skatījās, kāds būs bērna dzīves ceļš. Ja tā ātri un gaiši, tad dzīves ceļš būs viegls un gaišs. Ja uguntiņa sprakšķ, bērns būs runātīgs. Ja no šāda rituālā uguns kāda pagale degšanas procesā izkrīt, tad tuvākā gada laikā kāds no dzimtas aizies uz mākoņmaliņu. Mūsu senči jau izsenis ugunij deva vairākus ziedojumus, un mēs darījām tāpat.
Tad pienāca kūmu kārta. Dižie kūmas ir jāpārbauda! Dainās ir rakstīts: Lasītus ļautiņus kūmās ņēmu, kas var uguni saujā nest. Dižajiem kūmām deva nātres (simbolisku uguni), lai tās saviļā rokās un tad nātres ugunī. Var likt ar basām kājām izmīdīt nātres. Jā, arī krustabu godos latvieši neiztika bez jautrības un humora!
Senos rakstos ir teikts, ka pādīti mazgāja avotā. Inga sagatavojusi māla bļodu ar vasaras ziedu ūdeni, kurā nomazgā pādītei rokas un muti, tā attīrot no nevajadzīgas enerģijas un informācijas. Šo darbu tradīciju kopa Metenis uztic viedajām sievām – vecmāmiņām, vecvecmāmiņām. Tas ir īpaši skaists un emocionāls brīdis. Mūsu Markusu apmazgāja manas tuvas draudzenes Aija un Līga.
Ingas vadītos krustabu godos dižie kūmas pādītei sagādā īpašu spēka jostu un kādu īpašu spēka zīmi aizsardzībai. Baltu tautām gandrīz visu spēka zīmju pamatā ir šķērsu krusts – krusts, kas iekustina enerģiju. Dēliņš tika pie savas spēka jostas.
Saules rīti, Dieva rīti
Visi zīmēm izrakstīti.
Lasi, bērniņ, tās zīmītes,
Ko saulīte atsūtīja.
Še krustiņis, te krustiņis,
Vidū balta atslēdziņa.
Inga turpina: “Tu, Markus, esi izšūpots mīļās Māras šūpulī. Šodien tu tiec uzņemts dzimtā, saņem dzimtas aizsardzību un svētību, lai dotos Laimas liktā dzīves ceļā.”
Mīļa Māra mūžu lika,
Dievs, sargā, dvēselīti!
Mīļa Laima ceļu liek,
Tu viņai patecēsi.
Dod, Dieviņi, dodamo,
Es saņemšu ņemamo,
Es saņemšu ņemamo,
Ar abām rociņām,
Ar abām rociņām,
Ar balto dvēselīti.
Pādi puisi izšūpo visi dzimtas vīrieši, pādi meiteni izšūpo visas dzimtas sievietes. Markuss tika ielikts villainē, kuras četrus stūrus tur Zemes, Uguns, Ūdens un Vēja mātes, sirdī sadzirdot Lielās ciltsmātes čukstus un plašo mīlestību.
Dāvanas arī ir viena no šo godu sastāvdaļām. Ikkatrs, kas ir aicināts uz krustabu godiem, īpaši piedomā par dāvanu pādītei.
Krustabu godos pirmo reizi bērnu lika šūpulī, jo pirms tam (pirmās astoņas dienas) bērns gulēja kopā ar savu mammu – mammas aizsardzības laukā. Tāpēc vispirms izšūpina akmeni, jo, ja nu nelaime skries garām, tad tā domās, ka šūpulī guļ bērns, un pieķersies pie akmeņa. Arī mēs tā izdarījām. Tad akmeni izņem no šūpuļa un māmiņa dod ziedu.
Neliec mani, māmulīte,
Bez ziediņa šūpulī,
Liec maizīti, liec naudiņu,
Liec gudro padomiņu.
Ieliku dēlam šūpulī trīs galvenās lietas: maizi, naudu, grāmatiņu. Tad liek šūpulī bērnu un dzied šūpuļdziesmu.
Ejot prom no krustabu vietas, vecākiem tika iedota līdzi bērza meija, lai krustabu vietā paliek svētība.
Pildi, Dieviņ, šo vietiņu,
Kur sanāca labi ļaudis,
Kā piepildi straujas upes
Kā dziļos ezeriņus.
Ziedojumi ugunij
Maize vai rudzu graudi – Zemes mātes devums. Lai pādīte vienmēr ir paēdusi un pārtikusi!
Ūdens – sirds un dvēseles skaidrībai. Lai pādīte aug godīga pati pret sevi, vecākiem, dzimtu, tautu un Dievu.
Liepas zars/vainags meitenei: sievišķībai, skaistumam, iznesībai; ozola zars/vainags puisim: vīrišķībai, spēkam, izturībai, krietnumam.
Kadiķa zars/pīlādža zars/vībotne – aizsardzība gan pret redzamām, gan neredzamām būtnēm un notikšanām.
Dzintara putekļi – visu labo domu pacelšana Visuma telpā.
Vārda došana un dižo kūmu solījums
Mēs dodam tev krustabu vārdu… (latvisks vai no dabas/augiem/dzīvniekiem ņemts vārds)
Dieva, Laimas, Māras, vecāku un dzimtas priekšā solāmies:
Mēs tevi lolosim kā ozola dotu zīli, lai tu izaudz dižs un spēcīgs vīrs (/Kā ābeles ziedu, lai tu izaudz skaista un krietna meita).
Mēs tevi sargāsim kā rasas bērnu stiebra galā, lai tev ir tīra, balta un skaista dvēsele.
Mēs dosim tev Zalkša zīmes spēku, lai tu esi gudrs/a.
Mēs kopā ar tevi iesim rudzu laukā un stāstīsim par maizi, lai tu esi paēdis un pārticis.
Mēs būsim uguns būtnes, kad pagursi, un rīta vējš, kas tevi pacels spārnos.
Mēs būsim blakus tev tavā dzīves ceļā!
