Krusta kara modernā versija 4
Režisors Alvis Hermanis nupat paziņojis, ka Jaunā Rīgas teātra sezona tiks atklāta ar izrādi, kas viņa režijā taps pēc Mišela Velbeka jaunākā romāna “Pakļaušanās”, nesen šis romāns Dena Dimiņa tulkojumā iznācis arī latviski.
“Pakļaušanās” iznāca pagājušā gada 7. janvārī, dienā, kad teroristu uzbrukumā Francijas žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijai nošauti tika 12 cilvēki. Tik precīzs trāpījums sarunās, kas pēc tobrīd Francijas nesenajā vēsturē asiņainākā terora akta virmoja sabiedrībā – kādu nostāju ieņemt pret svešās islāma pasaules teroristu ielaušanos ikdienas dzīvē, vairoja romāna popularitāti un likās pat nedaudz biedējošs. Šobrīd, kā to norāda arī Alvis Hermanis, Velbeka trāpījums ir bijis tik precīzs, ka pēc pusotra gada “to lasīt vairs nav tik jautri”.
Tik tiešām, romānam ir spraigi savērpta sižeta intriga, taču lasītāja interesi jo vairāk uzkurina sadures punkti ar mūsdienu pasaules realitāti. Romāna darbība notiek 2022. gadā, tātad – gluži pārskatāmā nākotnē, kad Francijā pie varas nāk demokrātiskā ceļā ievēlēts islāmticīgs prezidents. Romāna galvenais varonis ir augstskolas pasniedzējs – Fransuā, viņa vārdu no senfranču valodas var tulkot arī kā “francūzis”. Cilvēks, kurš savos 44 gados atrodas spēku pilnbriedā, labi kotējas zinātnes aprindās, bet tīri cilvēciski, morāli viņš ir bankrotējis, pie dzīvības viņu uztur divas pudeles vīna ik vakaru un dēkas ar augstskolas studentēm. Romāna pirmajās lappusēs autors ataino, ko ikdienas dzīves līmenī francūža koloniālajā domāšanā nozīmē islāma un trešās pasaules valstu kultūra: tā ir iespēja garšīgi paēst indiešu vai marokāņu krodziņos un eksotiskas ielasmeitas. Un pēkšņi šī šķietami bezsejainā pakalpojumu kultūra sāk diktēt savus noteikumus, iegūstot leģitīmu varu, izmantojot Eiropas kultūras sasniegumu, ar kuru tā tik ļoti lepojas, – demokrātiskas vēlēšanas.
Kas zīmīgi – pie varas nākušo politisko spēku neinteresē ne ārējā drošība, ne nodokļu iekasēšana, viņi vēlas tikai un vienīgi izglītības sfēru, jo, kurš kontrolē bērnus, proti, dzimstību un izglītību, tas kontrolē nākotni. Īsā laikā sievietēm tiek izmaksāti dāsni pabalsti, lai viņas būtu ar mieru dzīvot mājās, līdzekļi šim mērķim tiek ņemti no izglītības budžeta. Valsts atbalstīta turpmāk tiek pamatizglītība un arodskolas, augstākā izglītība ir tikai un vienīgi privāta. Austrumu naftas magnāti sacenšas par iespēju kļūt par tradīcijām bagāto Francijas augstskolu mecenātiem, pretim prasot tikai to, lai tajās mācīto saskaņotu ar Korāna atziņām un pasniedzēji pārietu islāmticībā. Kaut kas nedzirdēts? Tieši otrādi – Velbeks atgādina frančiem par reiz Francijā tik pašsaprotamo un progresīvo katoļu skolu sistēmu.
Eiropeiskās vērtības – izcilība un izglītība – vairs nav adresētas plašām masām, mērķis ir ģimenes un reliģisko vērtību atjaunošana. Arī Latvijā pazīstami saukļi?
Biedējošākais, un to Velbeks ataino meistarīgi, ka šīs pārmaiņas notiek mierīgā ceļā, Francijas sabiedrība izrādās ļoti atvērta pārmaiņām, kas ļauj kāpināt dzīves komfortu. Ir ļoti interesanti Velbeka utopiju pielaikot Latvijas situācijai. Vai Latvija spētu turēties pretim, ja ar politiska instrumenta un reliģijas palīdzību tiktu piedāvāts atgriezt sabiedrību pie patriarhāli zemnieciskā dzīvesveida, tādiem Edvarta Virzas “Straumēniem”? Latvijai nav koloniālas pagātnes, arī bēgļu krīze vairāk skar ar mediju starpniecību, un, manuprāt, mēs joprojām esam ļoti naivi izpratnē par jauno situāciju pasaulē, kādu radījusi milzīgu cilvēku masu pārvietošanās. Tajā pašā laikā, redzot, cik nespējīga ir Latvijas sašķeltā sabiedrība vienoties sarunā brīžos, kad, piemēram, tiek aizliegta sieviešu ordinācija vai politiķi iejaucas izglītības sistēmā ar saviem priekšstatiem par tikumību, gribas teikt, ka tas, ko savā romānā modelē Velbeks – savulaik Apgaismības līderes Francijas islamizāciju mierīgā ceļā –, Latvijā varētu notikt pat pārāk ticamā kārtā, ar daudz primitīvākiem paņēmieniem.
Kārdinājums atgriezties viduslaikos liek skaudrāk apzināties ne tikai Rietumu civilizācijas pašreizējo vājumu, bet arī sasniegumus. Un tā ir brīvība, pretstats romāna nosaukumā minētajai ne mazāk vilinošajai pakļaušanās tiecībai. Romāna nosaukums “Pakļaušanās” tieši saistīts ar pārdomām par Korānu, tā nosaukuma tulkojumu. Velbeks raksta, ka visas līdzšinējās reliģijas – budisms, kristietība – pasauli uzskata par nepilnīgu, kaut ko, kas jāpārvar garīgā ceļā. Savukārt no minaretiem skandētās Korāna sūras ir viens vienīgs pasaules pilnības slavinājums, islāmticīgā ceļš – pasauli nevis uzvarēt, bet pakļauties, atrodot tajā savu vietu, kalpojot radītā pilnestīguma tālākai uzturēšanai. Šāds apgalvojums varētu šķist diskutabls, taču tas savaldzina ar savu skaistumu. Šķiet, tieši Velbeka zīmētās utopijas kā citādas dzīvošanas un sabiedrības iekārtas skaistums ir tas, kas savaldzinājis arī Alvi Hermani, viņš romāna nozīmi formulē kā apsūdzību nevis islāmam, bet gan Rietumu civilizācijai. Viņaprāt: “Autors uzskata, ka Eiropas civilizāciju apdraud nevis musulmaņi, bet eiropieši paši. Rietumu sabiedrība atrodas bedrē un turpina čakli rakt. Mūsu izrāde ir veltījums visiem racējiem.”
