Anda Līce: Krusta karos uzvarētāju nav 9
Tas, kas šodien notiek kaimiņos, rīt var notikt pie mums. Es ar lielu interesi sekoju Krievijā ieilgušajam skandālam ap Alekseja Učitjeļa filmu “Matilde” par pēdējā cara Nikolaja II romānu ar balerīnu Matildi Kšesinsku.
Ar cara portretiem un svētbildēm Pēterburgā protesta demonstrācijā devās tūkstošiem šo filmu neredzējušo, solot dedzināt kinoteātrus, kuros filmu rādīs. Filmas režisors, kas nav nekāds pastāvošās varas opozicionārs, droši vien ir pagalam apjucis no tādas negaidītas reklāmas. Krievijā plaukst tā saucamā carebožņiku sekta, kas Krievijas carus uzskata par svētajiem neatkarīgi no tā, ko viņi ir darījuši. Diemžēl to jau kopš kristietības sākumiem ir inspirējusi pati Baznīca, pasludinot tās vadītājus par Dieva vietniekiem virs zemes. Nav brīnums, ka tas joprojām sagatavo augsni dažāda veida inkvizīcijai.
Laikā, kad daļa Krievijas pareizticīgo ārdās ap mākslas filmu, izlasīju ziņu, ka mūszemītē, Lizumā, luterāņu mācītājs Ilgvars Matīss ir beidzot atradis visu novada nelaimju cēloni un aicina nojaukt lizumieša Viļa Zvaigznīša no meliorācijas darbos izceltajiem akmeņiem veidoto pieminekli teikas varonim Gosupes velnam. Tas velns (pilnīgi neraksturīgi velniem) esot īpaši necietis dzērājus un pat vilcis tos purvā, bet tagad tik un tā ir kritis nežēlastībā. Tā vietā, lai apsauktu savu draudzi, jo katrā ir tādi viegli uzbudināmie, mācītājs pats rosina veikt vandalismu. Kam nākamajam pienāks kārta šajā “svētajā” karā, un kurš nākamais baznīcas kalps stāsies krusta karotāju rindās?
Mums ir pret ko karot. Aicinājums dedzināt mācītāja Jura Rubeņa jaunāko grāmatu šogad jau izskanēja. Bet mums ir arī daudz pasaku un teiku par velniem, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa literārā pasaka “Velniņi”. Latvijā ir vai cik velnakmeņu, kurus varētu samalt šķembās un ar tām salabot lietavu izskalo tos ceļus. Bet ko darīt ar velnalām? Vidzemē ir pat autobusa pietura Velnadobe. Vai nu jāmaina pieturas nosaukums, vai tā dobe jāber ciet! Nāksies sadauzīt arī Latgales māla velniņus. Lai atceramies, ar kādu degsmi atmodas sākumā neviens vien kristietis metās nīdēt Jāņu svinēšanu, bluķa vilkšanas tradīciju, tautisko rakstu zīmes, tautasdziesmu melodiju spēlēšanu dievkalpojumos. Ja visu to, kas gadu simtiem mums nācis līdzi, tiešām izdotos izskaust, tauta no zaļojoša koka kļūtu par nomizotu telefonstabu. Pirmās brīvvalsts garīdznieki, kuri aizgūtnēm vāca tautasdziesmas un gudri pa plauktiņiem salika garīgos jautājumus, šodienas krusta karotājus, jādomā, uzrunātu ar svētās dusmās Jēzus reiz teikto: “Vai jums rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi!”
