Krūmmelleņu biznesa aizkulises. “Blueberry Land” par eksportu, kooperāciju un viesstrādniekiem 0
Autors: Uldis Graudiņš
Ar Alekseju Fomičovu, kurš lielogu mellenes audzē kopš 2006. gada, tiekamies tāpēc, ka viņa uzņēmums Blueberry Land pērn sāka ogu eksportu uz Igauniju un šogad sāka darboties Somijā. Fomičovs tālāku sava biznesa un melleņu audzēšanas nozares izaugsmi redz kooperācijas attīstībā. Bet kā ar atsaucību no kolēģu puses? Aleksejs Fomičovs intervijā skarbi stāsta par iemesliem, kas traucē kooperāciju, atklāj krūmmelleņu audzēšanas nianses un iezīmē nākotnes ieceres.
A. Fomičovs: – Gribējām uz Skandināviju un uz arābu valstīm sūtīt lielogu mellenes. Sapratām, ka mums to nepietiek. Maijā nosala 50–60% ziedpumpuru. Kad gaisa temperatūra ir 8–9 grādi, tos var izglābt tikai ar pretsalnas laistīšanu. Zvanījām visiem melleņu audzētājiem, savācu visu iespējamo informāciju no interneta, jo nevienam, tostarp Latvijas Augļkopju asociācijai, nav saraksta. Visiem audzētājiem piedāvājām oficiāli pirkt ogas un teicām, ka par cenu vienosimies. Dažiem oficiālā pirkšana neesot vajadzīga. Intereses par mūsu piedāvājumu nebija nekādas, mūs vienkārši atšuva. Izjutu pilnīgu vienaldzību. Mums arī ne īpaši viegli sokas ar eksportu. Šogad sākām sadarboties ar somiem. Grūti, skarba pieredze, tomēr katra pieredze maksā naudu. Bet mēs to darījām speciāli – ja nespersim vienu soli uz priekšu, tad eksports neattīstīsies. Sākums ir grūts. Pagaidām kāds domā par pārdošanu arī pa kreisi, Centrāltirgū pa tumšo vai vēl kaut kur…
Melleņu audzētāji paši var pārdot ražu. Sezonas sākumā ogas maksājot 9–10 eiro kilogramā…
Sezonas sākumā, iespējams, var par tādu cenu pārdot. Poļu mellenēm augstākā tirgus cena ir 3,5–4 eiro. Bet vidējā to cena ir 2,5–2,8 eiro. Par kādiem 9 eiro ir runa? Uz tirgu jāskatās ilgtermiņā. Jādomā par apvienošanos un pašizmaksas samazināšanu, lai varētu konkurēt ar poļiem un savas ogas Centrāltirgū pārdot par 3 eiro. Šogad pārdošanas akcijās ogas pārdevām par 3,50 eiro/kg, bet vispār Latvijas ogas pārdeva par 4,50 eiro/kg. Mēs tirgotājus šogad nedaudz piespiedām. Nākamgad, ja Dievs dos, būs liela raža, cita pašizmaksa un poļus vienkārši tirgū nelaidīsim. Pārdosim ogas par 3 vai 2,80 eiro/kg. Ja pietiks ogu. Tas ir mans mērķis. Ja valsts atbalstīs 5% PVN likmes noteikšanu nākamajā gadā, konkurence būs nedaudz stingrāka. Par poļu atvestajām ogām 90% gadījumu nodokļi nav maksāti. Krūmmelleņu tirgus ir patumšs.
Tātad krūmmelleņu audzētāji vēlas arī turpmāk darboties kā līdz šim?
Paskatīsimies plašāk. Kas notiek ar valsts ieņēmumiem, ar cilvēku algām? Prom no Latvijas strādāt un dzīvot dodas daudzi cilvēki. Kādam vajadzētu motivēt tautu būt uzņēmīgākai. Piemēram, ogu šķirošanas iekārta maksā 100–120 tūkstošus eiro. Laba līnija var maksāt 300 000–500 000 eiro. Neviens no Latvijas uzņēmumiem nevar atļauties tik nopietnu iekārtu un līniju uzlikt. Tikai ar kooperācijas mehānismu to var nodrošināt. Kooperatīvam ir jābūt pārdošanai, mārketingam, kas brauc uz izstādēm. Mēs nevaram to atļauties. Es saviem partneriem teicu – labi, ka ir pieredze ar somiem, ka pats pārbaudu ogas. Bez šķirošanas līnijas uz eksportu nekādi nevarēsim iet. Tātad iemesls ir darbinieku trūkums un cilvēciskais faktors.
Lai izslēgtu cilvēcisko faktoru, vajag lāzeršķirošanas iekārtu, kas par 95% noņem brāķi. Vietējam tirgum pietiek ar šķirošanu ar rokām. Latvijas tirgus ir ļoti mazs, šeit nav biznesa. Iespējams, tiem, kam ir 0,5–1 ha, ir bizness. Polijā vienā kooperatīvā ir 800 biedru, katrs audzē ogas 0,5–1 ha platībā. Tas ir ne tikai bizness, tā ir nacionālā politika. Ja laukos ir 2–3 ha zemes, krūmmellenes var audzēt tirgum. Mums šādu pieeju neviens nerosina. Latvijā nevienu neinteresē domāt stratēģiski, kā apvienoties un darboties eksporta tirgos.
Kā būtu jādarbojas krūmmelleņu audzētāju kooperatīvam?
Ja kooperatīvam ir sertifikāts, ēka, līnija, iekšējie procesi, pērkam produkciju no biedriem vai dalībniekiem. Vērtējam pirkto ogu kvalitāti, paraugus sūtām uz analīzēm, nodrošinām izvēles kārtībā kvalitātes pārbaudi. Ja to neiztur, sūtām atpakaļ biedriem vai uz pāršķirošanu. Kad ir kvalitatīva oga, liekam to aukstuma kamerā, pēc tam sūtām uz realizāciju. Kooperatīvam jāuzņemas visas organizatoriskās funkcijas, biedriem tikai jāizaudzē kvalitatīvs produkts, laikus jānolasa un jāpiegādā kooperatīvam ogas. Tik vienkārši.
Somi mums prasa, lai pēc iepakošanas produkta derīguma termiņš būtu 10 dienas. Ceļā līdz Somijai ogas pavada vairāk nekā diennakti. Tas ir diezgan ilgi produktam, kas nav ķīmiski apstrādāts. To neglabā pārtikas gāzē, tas ir svaigs produkts, kas elpo. Kāda oga iepakojumā var sākt bojāties, lai gan lielogu mellene ir viena no labākajām ilgdzīvošanas ziņā. Ja tā ir kvalitatīva, var izturēt trīs četras nedēļas. Jāņem vērā – lai no krūma ņemtā oga būtu kvalitatīva, krūmam ir jābūt veselam, spēcīgam. Ja krūms ir labi kopts, tad izaug laba oga. Jāskatās, protams, lai gliemeži un kukaiņi iespējami mazāk traucētu. Ļoti svarīgi ogu nolasīt laikus – lai tā nebūtu zaļa vai pārgatavojusies. Ar to ir problēmas – vajadzīgs liels cilvēku skaits, bet strādniekus grūti atrast. Cilvēki nevēlas strādāt fizisku darbu, turklāt jādarbojas dažādos laikapstākļos zem klajas debess.
Kā šo problēmu risināt?
Mēs kā sezonas uzņēmums varam atļauties pastāvīgi darbu dot ierobežotam strādnieku skaitam. Uzņēmuma vadītājs, brigadieris, ražošanas vadītājs, galvenais tehniķis, traktorists – esam pieci līdz septiņi darbinieki, saņemam algu un maksājam nodokļus. Ražu vācam divus mēnešus. Kamēr nav jālasa ogas, vajag 15–20 cilvēkus ravēšanai, krūmu apgriešanai. Labs strādnieks ar izglītību, pieredzi strādā visu gadu. Ogu lasīšanai nākamajā gadā mums tikai uz diviem mēnešiem ir vajadzīgi aptuveni 150 ogu lasītāji un 20 pakošanas ceha darbinieki. Latvijā ir nereāli atrast cilvēkus, kuri gatavi apzinīgi strādāt, mēnesī nopelnot 700–1000 eiro uz rokas. Vasarā varam dabūt skolēnus, studentus un skolotājus, tomēr no 1. septembra viņu nav, bet vēl septembrī raža ir jāvāc.
Kā ar viesstrādniekiem?
Viesstrādnieki faktiski ir vienīgā iespēja. Latvijas likumi, tostarp Latvijas Imigrācijas likums, sezonas viesstrādniekiem ir jāpilnveido, to vajadzētu padarīt vienkāršāku un saprotamāku. Polijā ļoti ātri un vienkārši var viesstrādniekam sarūpēt darba vīzu. Mums papīru kaudze ir jāaizpilda, mēnešiem ilgi jābūt darba sludinājumam biržā, vajag izsaukumus, jāmaksā ir gan par izsaukumiem, gan par vīzām. Vīzu dod vienai vietai. Kāpēc poļi dod darba vīzu lētāk un šie cilvēki vēl var braukt strādāt uz Latviju? Mums tā nav. Latvijas pārstāvniecība Uzbekistānā šajā gadā palīdzēja. Rindā pēc vīzas bija jāstāv pusotru mēnesi, rakstīju lūgumu konsulam – vajag darbiniekus pēc divām nedēļām. Nedēļas laikā vīzas sagatavoja. Nevaru teikt, ka Latvijas valsts ierēdņi nedomā par uzņēmējiem. Mana pieredze – kad normāli runā, pamato lūgumu, cilvēki ir diezgan atsaucīgi.
Pērn pie mums strādāja 20 ukraiņi. Desmit vēlāk aizbrauca, būdami ar daudz ko neapmierināti. Šogad ukraiņi, visticamāk, brauca strādāt uz Poliju vai citu valsti. Pie mums pērn strādāja arī viens uzbeks, kas mācās Ukrainā. Viņam patika, sameklēja mums vēl četrus uzbekus. Kopā ņemot, esmu apmierināts ar viņiem. Darba rezultāti labi, strādāt grib, komunikācija kulturāla, viņi ciena firmu un valsti, kurā ieradušies.
Kur viesstrādnieki dzīvo?
Pie mums. Kad sniedzam pieteikumus vīzām, jāuzņemas atbildība par aicināto cilvēku veselību, dzīvesvietu un par to, ka viņi 90 dienu laikā izbrauks no ES, citādi vīzu nesaņems. Ja viņi laikus neizbrauks no Latvijas, būsim atbildīgi un deportāciju veiks uz mūsu rēķina. Pērn mums bija problēma ar ukraiņu strādniekiem, es sadarbojos ar Valsts robežsardzi, ziņoju, ka viens darbinieks aizbēdzis uz citu valsti. Ņēmos, lai laikus anulētu vīzas utt. Saistībā ar šo vienu aizbēgušo strādnieku nonācu melnajā sarakstā. Robežsardze pateicās par sadarbību, bet vienlaikus vērsa uzmanību – ja kaut kas līdzīgs atkārtosies, vairs nedrīkstēsim aicināt viesstrādniekus. Vaicāju Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldē – kā es varu zināt, vai mans bijušais darbinieks ir atstājis Latviju? Vai var kādā mājas vietnē to redzēt? Nevar. Tas nav īsti normāli, ka jāuzņemas šāda veida atbildība. Taču, ja mēs to neuzņemtos, strādnieku te nebūtu, jo tad viņiem šeit būtu jāierodas ar 600–700 eiro un biļeti turp un atpakaļ. Retais to var nodrošināt.
Ar vietējo cilvēku, protams, nav minēto problēmu, taču viesstrādnieki ir centīgāki, viņiem svarīgi nopelnīt, tāpēc ir labāk, ja vismaz puse no darbiniekiem ir viesstrādnieki, uz kuriem var paļauties. Viņi ik dienu salasīs 80–90 kg ogu un nopelnīs 50 eiro dienā. Vietējais salasīs 30 kg un jau sāks domāt, kādā kompānijā pavadīs pēcpusdienu…
Kas vēl vajadzīgs eksportam?
Sertifikāts. Mums ir divi uzņēmumi. Kaibalā Blueberry Land šogad saņēma starptautisko FCC22000 ISO sertifikātu, kas noteikti ir vajadzīgs eksportam. Tā saņemšanā ieguldījām 10 000 eiro, 80% ieguldījuma LIAA sola kompensēt. Patlaban ogām ir nosakāma izsekojamība, notiek kvalitātes kontrole. Sertifikāts mērķtiecīgi liek domāt par ogu kvalitāti un ar to saistītajiem procesiem. Tas vairāk attiecas uz ražošanu un iepakošanu. Jābūt analīzēm uz smagajiem metāliem, jāveic visu aukstuma kameru pārbaudes, lai viss būtu tīrs, tāpat regulāri jāpārbauda un jārūpējas par strādnieku veselību. No Latvijas augļkopjiem, šķiet, mums vienīgajiem tāds piešķirts.
Otrs mūsu uzņēmums – Lauberes ogas – atrodas Lauberē. Ar to sākām biznesu 2006. gadā. Lauberē ogas audzējam 16 ha platībā, tās ir paredzētas Latvijas tirgum. Lauberes ogas piegādājam visiem lielveikaliem, izņemot Rimi veikalu tīklu. Tas ir liels klients ar citiem piegādātājiem, mums vēl nav tik lielu daudzumu, ko piedāvāt.
Kad attīstījāmies, pieaicinājām spēcīgu investoru un izveidojām Blueberry Land, kas darbojas eksportam. Kaibalā ogas aug 35 ha platībā. Ir brīvi vēl vairāki desmiti hektāru, kur paplašināties. Ražošana ir viena – Lauberē ogas tiek savāktas, atdzesētas un pēc tam ar speciālu transportu tiek vestas uz Kaibalu. Blueberry Land sertifikāts attiecas arī uz Lauberes ogām.
Kādas krūmmelleņu šķirnes audzējat?
‘Bluecrop’, ‘Polaris’, ‘Nelson’, ‘Duke’, ‘Chandler’, ‘Toro’, ‘Blujay’, ‘Patriot’, ‘Spartan’ un ‘Chippewa’ škirnes. ‘Spartan’ ir ļoti laba šķirne – liela oga, krūms diezgan ražīgs, viena no saldākajām ogām. Pērn ‘Patriot” bija ideāls. ‘Patriot’ ir ziemcietīgāka nekā citas šķirnes. Eiropā visizplatītākā un vispopulārākā šķirne ir ‘Bluecrop”. Tā ir iestādīta 70% dārzu. Arī mēs savos Blueberry Land laukos 60–70% platību iestādījām ‘Bluecrop’, ko pirkām Polijā. Cena bija divas reizes mazāka nekā Latvijā. Kaibalā ir iestādīti aptuveni 90 000 stādu – kopējais vagu garums ir 83–84 km. Stādu rindā attālums starp stādiem ir aptuveni 0,9 m, starp rindām 33,5 metri. ‘Bluecrop’ aug 2–2,20 metru augstumā un vairāk nekā metra platumā.
Svarīgi – kāds ir stāds, kā to kopjam, kā apgriežam, vai vajag sanitāro griešanu, vainaga atjaunošanu. Pēc teorijas, visu laiku vajadzētu 4–5 pamatzarus, 2–3 gadus vecus, pārējiem jābūt jaunajiem zariem. Krūms visu laiku ir jāatjauno. Ja būs tikai vecie zari, nekas neaugs. Raža ienākas uz jaunajiem zariem, jaunajām vietām. Apakšā ir svarīgi izveidot tā sauktās kājas 20–40 cm augstumā – lai būtu koks un lai zari neklājas uz zemes, citādi traktors pa vidu izbraukt nevarēs. Redzēju, ka citi zarus aptin ar auklu.
Kāda ir raža?
Kaibalā krūmus stādījām 2013. gadā. Ja krūmi labi jūtas, tie ražo jau nākamajā gadā. Pirmajā gadā vajag visus ziedus un ogas no krūma novākt, lai augs visu enerģiju veltītu augšanai. Profesionālai ražai būtu jāienākas piektajā gadā pēc stādīšanas. Mums patlaban ir ceturtais gads, krūmi aug normāli, un nevar teikt, ka ir neprofesionāla raža. ASV raksta, ka no krūma var vākt 10–15 kg ogu. Eiropā raksta – 7–8 kg. Nesaprotu, kāpēc šāda atšķirība.
Krūmmellenes ir ļoti prasīga kultūra, tai svarīgs augsnes skābums, minerālvielas. Jāņogām, upenēm kūtsmēsli der, bet mellenēm kūtsmēsli ir inde. Parastā augsnē krūmmellenes arī neaugs. Ja cilvēks izrok bedri, ieliek kūdru un samaisa ar augsni, tad ir jāzina pareizā proporcija. Ja pH apkārt ir 9, augam nav izredžu. Ja pH ir 6–6,5, tad vēl var pacīnīties un mākslīgu vagu uztaisīt, tomēr visu laiku ir jāskatās līdzi.
Vēl svarīga ir stāda kvalitāte. Vislabāk pirkt divgadīgu stādu. Liels stāds arī mazāk jāravē, ziemcietība ir labāka. Trīs un četrus gadus vecie stādi izskatās smuki, lieli. Tomēr – ja stāds ir liels, tam ir grūtāk iesakņoties. Divgadīgais stāds, ja labi ir iestādīts un labi jūtas, pēc pāris gadiem attīstībā noķers trīsgadīgo un četrgadīgo.
Poļi aktīvi starp rindām indē nezāles, tā samazinot cilvēka darbu. Tomēr ir risks – glifosāts iekļūst stādā un arī ogā. Mēs liksim mājas vietnē informāciju par to, ka glifosātu neizmantojam, uzsverot mūsu ogu veselīgumu.
VIEDOKLIS
Māra Rudzāte, krūmmelleņu audzētāja, Latvijas Augļkopju asociācijas valdes priekšsēdētāja:
Kooperācija vienmēr ir vajadzīga, tomēr katrai lietai ir savas nianses. Ar krūmmellenēm ir grūti kooperēties tāpēc, ka ogām ir jābūt vienveidīgai kvalitātei. Pārdošana nav tik vienkārša kā graudiem, ko pārdod biržā. Krūmmelleņu ražošanā darbojas princips – šodien ogas lasu, rītdien pārdodu. Tas sarežģī pārdošanu un sadarbību. Latvijā krūmmelleņu lielražotāji nevar pārdot savu ražu. Kooperācija būtu vajadzīga mazajiem audzētājiem, viņu ir daudz. Vajag starpnieku, kas šīs ogas uzpērk. Nezinu, kā izveidot krūmmelleņu audzētāju kooperatīvu, jo, manuprāt, šajā nozarē kooperācija ir vismazāk iespējama. Nebūtu pareizi to veidot viena ražotāja labumam. Krūmmelleņu eksports ir iespējams, ja ir kāds, kas to organizē, un ja pietiek ogu. Pircēji vēlas svaigas ogas ik dienu. Viena mūsu eksportētāja aizsūtīto ogu partiju jau atsūtīja atpakaļ. Mums jau ir jauni augļkopju kooperatīvi. Iespējams, kad izveidosies atbilstoša situācija, arī krūmmelleņu audzētāji iesaistīties to darbībā.
Šo un citus pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
