Krūmiņa skandalozie memuāri izraisa pretrunīgu reakciju 15
Miljonārs Jūlijs Krūmiņš izpelnījies pretrunīgu reakciju no cilvēkiem, kurus viņš aprakstījis nupat iznākušajos memuāros, tā liecina “LNT Ziņu” pirmdien vēstītais. Daži noliedz grāmatā minēto, citi norāda uz paša Krūmiņa rīcību.
Grāmata “Iļģuciema pašpuikas stāsti” nav par citiem, bet mani pašu, tā saka miljonārs un daudzu partiju dāsnais atbalstītājs Krūmiņš, kurš patlaban ir arī aizdomās turētais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja sāktā kriminālprocesā.
Tomēr viņa memuāros netrūkst arī spilgtu epitetu un stāstu par sabiedrībā atpazīstamām personām. Daudz kritizēti par oligarhiem dēvētie Ventspils mērs Aivars Lembergs un ekspolitiķis Andris Šķēle, un viņu, kā raksta Krūmiņš, noziedzīgie grupējumi.
“Visi mani projekti tika bremzēti, tika neizskatīti, es nevarēju attīstīties. Šie divi kungi – Lembergs un Šķēle – ir tie, kuri mani bremzēja,” stāsta Krūmiņš.
“Viņi izmantoja Latvijas valsti, lai iegūtu bagātību sev, padarot tautu nabadzīgu. Ko viņi ir uzbūvējuši valstij? Pilnīgi neko!” norāda Krūmiņš. Grāmatā arī minēts: “Bet, ja runājam par Lembergu… Kā tikai viņš nav saukts: par Napoleonu, Hūti, Hercogu, bet manā skatījumā viņš ir vienkārši bandīts (..).”
Ar Krūmiņa atklāsmēm pirmdien iepazinās arī Lembergs.
“Juļčiks jau vienmēr ir bijis tāds ekstravagants personāžs, un viņš ir šausmīgi pārdzīvojis, ka es atteicos kalpot viņa interesēm. Viņš plātījās, ka viņam ir nopirkta prokuratūra un Valsts ieņēmumu dienests, un Vides pārvalde. Un brīžiem tā arī izskatījās. Kad es biju pie viņa terminālī, pirms gadiem 15, tur no vienas caurules tecēja šķidrums. Es viņam jautāju: “Juļčik, kas tev tek?” Viņš saka: “Nu benzīns.” Jūs saprotiet, ko nozīmē, ka benzīns tek terminālī? Es prasu, kā tas var būt. Viņš saka: “Ai, zini, man ugunsdzēsēji, Vides dienests nopirkts utt.” Tas ir viņa skats uz dzīvi, viņš domā, ka, ja viņam nauda kabatā, tad visai pasaulei viņam jāpakļaujas,” vērtēja Lembergs.
Tāpat grāmatā rakstīts, ka “Bārda” – šī nereti tiek izmantota kā Šķēles iesauka – vēlējies no Krūmiņa izdabūt kukuli divu miljonu dolāru apmērā par termināļa būvniecību Kundziņsalā.
“Esmu jau komentējis šos nepatiesos apgalvojumus. Ar Krūmiņa kungu nekādu attiecību man nav bijis, vien atteikums viņam pirms Tautas partijas dibināšanas pieņemt naudu. Naudu, ar kuras palīdzību viņš “visas lietas” parasti sakārtojot. Visu labu, Andris Šķēle,” tā telefona īsziņā komentēja Šķēle.
Krūmiņa memuāros nav žēlots arī ekspremjers Guntars Krasts.
“(..) saistībā ar “Ventspils naftas” privatizāciju, pateicoties Lembergam, par premjerministru kļuva Guntars Krasts, kura uzdevums bija parakstīt pēdējos privatizācijas dokumentus, un pēc tam izmeta viņu ārā,” minēts memuāros.
Krasts minēto kategoriski noliedz un Krūmiņa nepatiku pret sevi saista ar to, ka Krasts savulaik esot ieņēmis asu pozīciju attiecībā pret bēdīgi slaveno bankrotējušās “Bankas Baltija” padomes priekšsēdētāju Aleksandru Laventu.
“Tā kā Jūlijs Krūmiņš patiesībā [par] lielu daļu sava biznesa ir pateicīgs tieši Laventam – viņš ir darbojies kā Laventa tāds kā aģents, kā darbinieks brīžiem – acīmredzot tas naids, tā nepatika nāk no turienes,” vērtēja Krasts.
Versijas par grāmatā minēto ir pretrunīgas, līdz ar to pašu lasītāju ziņā ir, kurus apgalvojumus uztvert kā īstenību, bet kurus – kā izdomājumu.
