Krugmenam pieprasa atzīt kļūdas eirozonas sabrukuma prognozēs 0
Hārvarda universitātes profesors Nīls Fergusons pieprasījis, lai ekonomists Pols Krugmens atzīst savas kļūdas, vairāku gadu garumā sludinot nenovēršamu eirozonas sabrukumu.
Apjomīgā komentārā žurnālā “Business Insider” Hārvarda universitātes ekonomikas vēstures profesors Fergusons analizējis Krugmena daudzu gadu gaitā publicētos rakstus, norādot uz neskaitāmajām ekonomista prognozēm, kas izrādījušās nepareizas.
“Savā populārajā “New York Times” slejā un blogā Krugmens regulāri lepojas, ka viņam bijusi taisnība par krīzi un tās sekām. Tos, kas uzdrīkstējās viņam nepiekrist, viņš pasludināja par klubu, kas “vienmēr kļūdās”,” norāda Fergusons.
Pats Nobela prēmijas laureāts ekonomikā atzinis tikai divas kļūdas, ko pieļāvis vēl pirmskrīzes laikā, – ka viņš pārāk zemu novērtējis informācijas tehnoloģiju iespaidu uz produktivitāti un pārvērtējis Buša administrācijas federālā deficīta nozīmīgumu. Visās pārējās lietās, pēc Krugmena domām, viņam bijusi taisnība.
Fergusons savā rakstā norāda uz virkni Krugmena apgalvojumu, kas izrādījušies nepatiesi.
2008.gada 1.janvārī Krugmens savā rakstā pauda pārliecību, ka Eiropa ekonomisko krīzi pārcietīs labāk nekā ASV, jo Eiropā ir konkurētspējīgāks tirgus, spēcīgāki sociālās drošības tīkli un augusti nodokļi. Tomēr jau 2008.gada decembrī Krugmens atzina, ka Eiropa patiesībā ir “ekonomikas haoss”, taču tajā vainoja Vācijas valdības nespēju atpazīt “nepieciešamību pēc lielas Eiropas mēroga finanšu stimulācijas”.
“Tas viss interesantā gaismā parāda Krugmena lepošanos intervijā šā gada martā, kad viņš apgalvoja, ka bijis viens no nedaudzajiem komentētājiem, kas “paredzēja ekonomisko krīzi Eiropā”. Tas nebūt nav vienīgais retrospektīvaisKrugmena pareģojums, bet tas pārliecinoši ir visnekaunīgākais,” norāda Fergusons.
“Eiropas krīze patiesībā sākās 2009.gada decembrī, kad Krugmens vēl līksmoja par Eiropas ekonomikas panākumiem, bet jaunievēlētā Grieķijas sociālistu valdība atklāja valsts fiskālās krīzes patiesos apmērus,” norāda Fergusons.
Tikmēr divus mēnešus vēlāk Krugmens nāca klajā ar apgalvojumu, ka Eiropas un arī Grieķijas problēmu pamatā nav fiskālās disciplīnas neievērošana un politiķu izšķērdība, bet gan “elites iedomība”.
Tālākajos rakstos Krugmens nemitīgi pareģojis eirozonas sabrukumu. Pēc Fergusona veiktās izpētes, Krugmens laika posmā no 2010.gada aprīļa līdz 2012.gada jūlijam vismaz 11 reizes rakstījis par tūlītēji draudošu eiro sabrukumu.
“Daudzi novērotāji tagad sagaida, ka grieķu traģēdija beigsies ar maksātnespēju. Es aizvien vairāk esmu pārliecināts, ka viņi ir pārāk optimistiski. [Grieķijas] maksātnespēju pavadīs vai tai sekos eiro aiziešana,” Krugmens rakstīja 2010.gada maijā.
2011.gada septembrī Krugmens sludināja, ka “tagad eiro draud sabrukšana [..], Eiropas vienotās valūtas pastāvēšana ir apdraudēta”, bet pēc mēneša – “[Eiropas] monetārā sistēma pārvērtusies par nāvējošām lamatām. [..] Aizvien vairāk izskatās, ka eiro sistēma ir lemta nāvei”, vēl pēc mēneša – “šādi pienāk eiro gals”.
2012.gada publikācijās Krugmens sludina, ka finanšu krīzē nonākušajām valstīm labākais risinājums ir atteikšanās no eiro un atgriešanās pie nacionālajām valūtām, iesakot Spānijai un Grieķijai pēc tam paļauties uz devalvāciju konkurētspējas atjaunošanai.
2012.gada 17.maijā ekonomists paredz “drīzu apokalipsi”, paziņojot, ka eiro ir “liels, kļūdains eksperiments, kas drīzumā sabruks. Mēs nerunājam par tālu nākotni. Viss sabruks satriecošā ātrumā dažu mēnešu laikā”.
Jūnijā Krugmens brīdina, ka “katastrofa jau ir aiz stūra”, bet jūlijā ekonomists pauž pārliecību, ka eiro vairs nav glābjams.
Tāpat Krugmens sniedzis kopumā vismaz 22 paziņojumus par Grieķijas nenovēršamo aiziešanu no eirozonas, vairākas reizes paredzot, ka tas notikšot “tuvāko nedēļu laikā”.
Fergusons norāda, ka viņš pats kā brits būtībā ir eiroskeptiķis, tomēr “šodien eiro vēl joprojām ir neskarts. Turklāt eirozonai kopš krīzes sākuma ir pievienojušās divas valstis un janvārī pievienosies vēl Latvija”.
“Tas pilnībā neizslēdz eirozonas sabrukšanu kaut kad nākotnē. Taču paredzamā nākotnē tas ir daudz nereālāks scenārijs nekā tā izdzīvošana,” raksta Fergusons.
“Es gribētu, lai viņš atzīst, ka lielākos notikumus pēdējo gadu laikā viņš interpretējis nepareizi, atkal un atkal, un atkal. Viņam vajadzētu atzīt ne tikai, ka viņš ir kļūdījies, bet arī atvainoties tiem miljoniem cilvēku, kas tādēļ ir cietuši. Vai viņš tiešām domā, ka viņa neskaitāmās, daudz lasītās prognozes par nenovēršami draudošu valūtas sabrukumu nekādā veidā neietekmē Eiropas investoru un patērētāju plānus?” norāda Fergusons.
