“Karte uz zvaigznēm”. Filmas recenzija, video 0
Ar skarbu satīru par Holivudu kanādiešu režisors Deivids Kronenbergs šogad kandidēja uz “Zelta palmas zaru” Kannu kinofestivālā. Filma “Karte uz zvaigznēm” tur labākās aktrises godu nodrošināja Džuliannai Mūrai, nu tā iekļauta “Zelta globusa” nominantu listē un beidzot nonākusi uz Latvijas kinoekrāniem.
Holivudas pašrefleksijas
Holivuda, tās ikdiena, tās dzīvē iesaistīto likteņi, prieki, asaras un drāmas jau sen kalpo par iedvesmu kino scenārijam, un 50. gados šie stāsti, veidoti dažādos žanros, ieņēma pilntiesīgu vietu uz lielā ekrāna. Vienalga, vai tā būtu drāma par brutālu vīrieti, kurš nevienam nedos ceļu, vai zvaigzni, kura slavas vārdā ir gatava uz visu, vai to, kas reiz bijis slavens un nu pats savu vārdu samana vien aiz putekļu kārtas, vai slepkavību, kas paveikta karjeras vārdā. Šī ir tēma, ko Holivudā ir ērti ekspluatēt, un kinematogrāfisti nevairās no komforta.
1950. gadā kinoteātros nonāca dažas drūmas drāmas, kas uzlikušas augstu latiņu Holivudas mašinērijas portretēšanai. Divas “film noir” – Nikolasa Reja “Vientuļā vietā” un Billija Vaildera “Sanseta bulvāris” – jau sen pieskaitītas kustīgo bilžu zelta fondam, tāpat kā Džordža Kjūkora muzikālā drāma “Zvaigzne ir dzimusi” (1954), kas ir rimeiks viņa paša veidotajai filmai “Kāda cena Holivudai?” (1932), un Vinsentes Minelli pētījums par “vecās Holivudas” producentu absolūto varu filmā “Sliktais un skaistā” (1953). Savukārt mēmā kino noriets par notikumu pavērsienu atslēgu izvēlēts Stenlija Donena un Džīna Kellija mūziklā “Dziesmiņa lietū” (1952), kuras tituldziesmu, šķiet, spēj nodungot pat tie, kas nav redzējuši nevienu kadru no šīs nostalģiskās filmas, kas ne tikai 1950. gadu kontekstā ir nekaitīgs veltījums kino Mekai.
Laika gaitā tām pievienojušies daudzi tematiski papildinājumi. No jaunākajām filmām minamas “Malholandas ceļš” (2001), “Adaptācija” (2002), “Tropu negaiss” (2008), “Par Mēriju Popinsu un Benksa kungu” (2013), kā arī “Mākslinieks” (2011), kas režisoram Mišelam Hazanavičam un aktierim Žanam Dižardēnam ne vien nodrošināja pelnītu “Oskaru”, bet arī turpmāko karjeru ļāva attīstīt daudz vērienīgāk.
Ārpus normālā robežām
“Karte uz zvaigznēm” ir jau piektā Deivida Kronenberga filma, kas bijusi iekļauta Kannu kinofestivāla konkursa programmā un kandidēja uz “Zelta palmas zaru”. Šā kanādieša daiļrade kinofestivāliem patīk, un viņš plūcis laurus Berlīnē un Kannās, kā arī ticis nominēts Venēcijā, un šīs nudien nav vienīgās nominācijas un balvas, kas pavada Kronenberga vairāk nekā 40 gadus ilgo karjeru, kuras spilgtākās filmas tapušas par cilvēku bailēm. Tāda ir arī “Karte uz zvaigznēm” – viņa versija par mūsdienu Holivudu, kurai nekas nav svēts un kurā viss darbojas, lai uzturētu ilūziju par sapņu fabriku, bet patiesībā kalpo kā aizsegs drāmām, traģēdijām un postam. Kronenbergs nekoķetē, jo kinoindustrijas aizkulises viņam labi zināmas, taču viņš uz ekrāna notiekošo apzināti pārspīlē, uz otru pusi apmetot Holivudas slavas realitātes aizslietņus.
Par savu dzīvi un karjeru nu sprukās ir nonākusi Džuliannas Mūras – viņai loma sagādāja labākās aktrises godu Kannās – atveidotā Havana. Zaudējot nevienlīdzīgā cīņā ar novecošanu, sieviete izmisīgi cenšas tikt pie lomas, taču lielākoties viņas ikdiena paiet, cīnoties ar bailēm, neirozēm, nepārliecinātību un tukšojot kārtējo glāzi, kā arī mēģinot sadzīvot ar drāmu tālā pagātnē. Jaunas asistentes ierašanās Havanas mājā vēl vairāk uzurda nesadzijušās brūces, tāpat kā topošā filma un mātes, leģendāras aktrises, ēna, no kuras viņa nekad nav spējusi aiziet. Havana nav šā stāsta vienīgā galvenā varone, tādi ir vairāki, un visi kaut kādā veidā ir saistīti, veidojot vienu no komplicētākajiem Deivida Kronenberga filmu sižetiem, ko uz papīra uzlika Brūss Vāgners, kas pazīstams ar savu skeptisko skatījumu uz Holivudas izklaides mašinēriju un ko Kannās uzņēma ar ovācijām. Ne velti – kaut arī filma itin labi piestāv šim festivālam, tas, tāpat kā Kronenberga filmas, nekultivē absolūti pozitīvu ekseipismu, jo, režisoru citējot, neviens nevēlas skatīties filmu, kurā visi varoņi ir jauki un kurā viss notiekošais ir normālā robežās. “Tu vari gribēt tā dzīvot, taču neviens nav ieinteresēts to skatīties,” saka Kronenbergs.
Nekaunīgs sadisms
“Karte uz zvaigznēm” nav tiešs uzbrukums kino industrijai Holivudā, taču arī par pozitīvu pilsētas reklāmu to nosaukt grūti, kaut arī uz lielā ekrāna pazib daudzi objekti, ko tradicionāli kāri savām acīm skatīties ceļotāji. Pilsēta ir vēl viens varonis Krobenberga filmā, un slavenību subkultūra, tās emocionālās izpausmes vien Losandželosā iemanto tādu vērienu, ka pat piecas dienas, ko Kronenbergs pavadīja ASV, lai nofilmētu nepieciešamo materiālu, notvērušas un saglabājušas to spožumu un postu, ko Eņģeļu pilsētai pagājušā gadsimtā piešķīra jau pirmo kinozvaigžņu ekstravagances. Turklāt Kronenbergs neizvairās no tūristu takām, tieši otrādi – viņš uzsver leģendāros vaibstus Losandželosas sejā, tādējādi filmā notiekošajam piemetot vēl arīdzan realitātes elpu. Kā režisoram patīk domāt, Holivudā, kas ir cieši noslēgtā ekosistēma, tā ir bez skābekļa un jaunām asinīm.
Dzīve un karjera Holivudā kā šaušalīgākais murgs ir apzīmējums, ko Kronenberga jaunākās filmas kontekstā izmantojis ne viens vien, režisoram ar ķirurga precizitāti uzšķēržot personības un notikumus, kuriem pilnīgi noteikti ir arī prototipi. No dažādām slavenībām savu lomu kopā salīmējusī Džulianna Mūra nenoliedzami ir galvenā zvaigzne, un aktrise, kura vēl joprojām nav saņēmusi nevienu “Oskaru”, kaut arī nominēta četras reizes, visticamāk, ka šo lomu arī Amerikas Kinoakadēmijas balvu neiegūs, kaut arī no viņas snieguma var mācīties daudzi. Kronenberga “Karte uz zvaigznēm” pārāk personīgi iepazīstina ar ASV kultūras numur 1 – kino – aizkulisēm un atsaucas uz “svētajām govīm” (“Ozas pilsētas burvis”, “Krusttēvs”, “Zvaigžņu kari”), kā arī piemin virkni slavenību, ka Kinoakadēmijas biedri šādu nekaunīgu sadismu varētu uztvert pavisam personīgi. Un “Karte uz zvaigznēm” ir pārāk reālistiska, lai būtu satīra, uzsver Kronenbergs, jo scenārists viņu pārliecinājis, ka katrs no ekrāna izskanošais dialogs reiz noklausīts realitātē.
