Puķes, kas neapnīk 0
Jānis Rukšāns ir pasaulē lielākās krokusu sugu kolekcijas īpašnieks. Pašlaik savākts vairāk nekā 1500 dažādu krokusu paraugu, kurus viņš audzē plastmasas podiņos plēves siltumnīcās (augiem labāk patīk augt māla podos, taču tie salā plīst). Uz lauka puķkopis krokusus vairs neaudzē. Podiņos kolekcija ir pasargāta no dabas kaprīzēm (piemēram, izsalšanas), kā arī no pelēm un ūdensžurkām.
Krokusi ir viena no viskrāšņākajām pavasara puķītēm. To ziedi ir daudzkrāsaini, gandrīz vai visās krāsās, izņemot sarkano. Krokusiem ir viena īpatnība – to ziedi, tāpat kā ūdensrozēm, atveras saulainā laikā, bet, kad sauli aizsedz mākoņi, ziedlapiņas ir aizvērtas. Ja pavasaris neatnāk ar karstuma uzplūdiem, katra suga vai šķirne zied apmēram divas nedēļas, sākot no pusmarta līdz pusmaijam. Vairums krokusu jāpārstāda reizi divos trijos gados, jo sīpoli tik labi vairojas veģetatīvi, ka to ligzdas ātri kļūst pārblīvētas un pārstāj ziedēt.
Raiskuma pagasta stādaudzētavas “Jaunrūjas” jaunā saimniece Līga Popova, kurai Jānis Rukšāns kopš pagājušā gada uzticējis visu savu sīpolpuķu kolekciju, iesaka dārzam izvēlēties pavasarī ziedošos krokusus, jo tie ir viegli audzējami un necieš mūsu ziemās.
Audzēšana podiņos
Jānis Rukšāns akcentē, ka sīpolpuķes var audzēt gan dārzā, gan neapkurināmā siltumnīcā ar divkāršu plēves segumu – ne brīvi gruntī garā, kopīgā dobē, bet gan 20 cm dziļos plastmasas podiņos. Protams, traukā auga dzīves telpa ir ierobežota, tomēr priekšrocību ir vairāk, nekā audzējot atklātā laukā. Dārzā sīpoli ir pakļauti grauzēju uzbrukumiem, tos var bojāt arī spēcīgas pavasara salnas.
Siltumnīcai jābūt orientētai ziemeļu–dienvidu virzienā, pretējā gadījumā saulainās dienās, neraugoties uz plaši atvērtiem vēdlogiem, temperatūra tajā strauji pārsniegs +40 °C. Tas ir daudz par karstu pat dienvidzemju lutekļiem (augiem apdeg lapas). Sīpolaugu substrātam jābūt irdenam un ūdenscaurlaidīgam. Pamatsastāvdaļai augsnes maisījumos jābūt rupjai smiltij vai grantij. Tā veido pusi jeb divas daļas (pēc tilpuma) no augsnes maisījuma. Viena daļa paliek svaigai pakaišu kūdrai, vēl viena – velēnu trūdzemei. Substrātam pievieno arī lēni šķīstošos granulētos minerālmēslus ar aptuveni vienādu barības pamatelementu daudzumu.
Lai podiņā nodrošinātu labu drenāžu, apakšā ieber sauju grants. Tad traukā iepilda substrātu un to piespiež tā, lai līdz poda augšmalai paliktu 5–7 cm brīvas telpas. Uzber mazu kārtiņu grants, ko piespiež, un izvieto sīpolus. Tos pārsedz ar granti un podiņu līdz augšmalai piepilda ar substrātu un vēlreiz piespiež. Paliek apmēram 1 cm dziļa brīva vieta mulčai (tā nepieciešama, lai pasargātu sakņu kakliņu no slimībām). Kā mulču var izmantot akmens šķembas, nevis kūdru, jo laistot augi paliek tīri. Katrā podiņā ieliek etiķeti ar auga nosaukumu. Atkarībā no sīpolu izmēriem vienā 15 x 15 cm lielā traukā var būt 9–16 sīpoliņi.
Ziemā sīpolaugi jāsargā no sala bojājumiem. Šim nolūkam var izmantot stiklvati. Augus nosedz ar 5 cm biezām stiklvates loksnēm, kad gaisa temperatūra noslīd līdz -10 °C uz dažām dienām, lai augsne podiņu virskārtā sasalst. Segumu noņem februāra beigās, marta sākumā.
