Kaspara Blūmaņa misija: Krogs vēsturiskā tilta pontonā 3
Jelgavnieka Kaspara Blūmaņa misija ir novatorisms un ēdināšana. Ēdināšana ir arī ģimenes tradīcija, ko tālajā 1993. gadā uzsāka viņa vecāki. Mazais pārtikas veikaliņš, gadiem ejot, transformējies par solīdu ēdināšanas uzņēmumu “Silva”. Sākoties krīzei, biznesu nācies pārkārtot un ģimene nolēmusi nopietnāk pievērsties banketu apkalpošanai. Analizējot klientu pieprasījumu kļuvis skaidrs, ka cilvēki grib rīkot pasākumus un svinības pie dabas un vēlams, lai tas notiktu ūdens tuvumā.
“Sāku domāt, kā labāk varētu izveidot kādu banketu zāli uz ūdens. Bija vairākas idejas. Tomēr bija diezgan sarežģīta dokumentu skaņošanas procedūra, jo peldošas konstrukcijas ir tikpat sarežģīti projektēt kā kuģus. Tad uzgājām tepat Jelgavā noenkurotu pontonu, ko izdevās atpirkt. Šis bija cerīgāks variants, un nu ar jaunu sparu ķērāmies pie projekta īstenošanas,” atceras Kaspars.
Pontona vēsture
Jelgavā uzietais peldošais pontons izrādījās no Rīgas otrā pontontilta, kas daudzus gadu desmitus savienoja abus Daugavas krastus.
Pirmo pontontiltu pēc Rīgas vadības pasūtījuma izgatavoja 1896. gadā Pēterburgā un izjauktā veidā transportēja uz Rīgu. Tas godam nokalpoja rīdzinieku vajadzībām līdz pat Pirmajam pasaules karam, kad to 1915. gadā pēc kara resora pavēles pa jūru “evakuēja” uz Pērnavu. Pa ceļam dažas pontontilta sekcijas vētras laikā izskaloja Igaunijas krastos. Pēc kara beigām daļu no pirmā pontontilta “reevakuēja” uz Rīgu un izmantoja 1924. gadā Lībekas tilta ledus iešanas laikā sabojāto posmu aizvietošanai. Bet, tā kā arī pārējās Lībekas tilta sekcijas bija sliktā stāvoklī, pilsētas valde pasūtīja septiņas jaunas pontontilta sekcijas, ko pēc jauna projekta izgatavoja Liepājas kara ostas darbnīcās.
Jau 1926. gadā Rīgā tika atjaunota satiksme pār pontontiltu, kas sastāvēja gan no vecā pontontilta posmiem, gan arī no jaunizgatavotajiem. Kad Rīgas valdei radās līdzekļi, tā ķērās arī pie pārējo veco pontonu nomaiņas. Galīgā veidā rekonstruēto tiltu ar Liepājas kara ostas darbnīcās izgatavotām pontonu sekcijām atklāja 1931. gada vasarā. Arī otrā pontontilta darba mūžs tika pārtraukts – 1944. gadā, vācu karaspēkam atkāpjoties, tas tika sagrauts un vairākas sekcijas nogremdētas. Jau 1945. gadā Rīgas kuģu būvētavās tika saremontētas sabojātās tilta sekcijas un tas atkal savienoja abus Daugavas krastus vietā, kur tagad atrodas Akmens tilts. 50. gados Akmens tilta būvniecības laikā to pārvietoja uz lejasteces pusi.
1957. gadā, kad Akmens tilts tika pabeigts, pontontiltu pārvietoja uz tā pēdējo novietni pretī Rīgas pilij. Tur tas nokalpoja līdz pat 1981. gadam, kad tika pabeigta Vanšu tilta būvniecība un pontontiltu novietoja Āgenskalna līcī. Vēlāk pilsētas vadība pontontiltu pārdeva Pēterburgai, kur to izmantoja par pagaidu tiltu, būvējot pilsētu ierobežojošus dambjus Somu līcī. Latvijā palika dažas pontontilta sekcijas, no tām divi “brālīši” (tilta sekcija sastāv no diviem kopā savienotiem pontoniem) tika izmantoti pie Dienvidu tilta tā būvniecības laikā, kā arī veicot pēdējo Salu tilta remontu. Savukārt Jelgavas pontons ir viens no tiem diviem, kurus padomju gados atvilka pa Lielupi uz Jelgavas rajonu un izmantoja kā tiltu pār Svētes upi.
“Pilnīgi noteikti ir skaidrs, ka mūsu pontons ir tieši no Liepājas kara ostas darbnīcās izgatavotā otrā Rīgas pontontilta,” zina Kaspars.
Kā tapa pontonlaiva
Iepriekšējais īpašnieks bija pasūtījis projektu pie kuģu konstruktora Imanta Ciekura, un šī auglīgā sadarbība turpinājās. Pontonā ūdenī esošajai daļai tika izveidots betona slānis, lai nebūtu jāuztraucas par to, ka metāls var ar laiku izrūsēt un rasties sūce. Ja tas nebūtu izdarīts, pontons būtu katrus piecus gadus jādzen uz Rīgu, jāceļ ārā sausajā dokā un jāmēra atlikušais metāla biezums. Pontonam tika daļēji izgriezta augšēja daļa un aizvietota ar koka konstrukciju, kas ļāva izveidot logus un durvis. Ar padomiem, kā labāk izmantot modernus apdares materiālus un kā veiksmīgāk risināt interjera un eksterjera detaļas, palīdzēja arhitekts Modris Liepa. Pontona pārvēršana par pasākumu norises vietu prasīja specifisku pieeju, jo tur ir maz vietas un nav palīgtelpu, kur būtu iespējams novietot, piemēram, krēslus un galdus reizēs, kad tie nav nepieciešami.
Problēmu atrisināja, izmantojot to, ka pontonam ir dažādu augstumu grīda un neliela telpa zem paaugstinātās grīdas. Tur arī tika izveidotas zem grīdas iebraucamas lielas “atvilktnes”, kurās var salikt saliekamos galdus un arī krēslus. Tajā pašā laikā vietas ekonomijas nolūkā izveidotās trīs krēslu “atvilktnes” var izmantot kā garus dīvānus un kafijas galdu. Vajadzības gadījumā tos ātri var izvilkt vai iestumt atpakaļ zem grīdas. Vienā pontona galā izveidota improvizēta skatuvīte, kur var izvietoties pāris muzikantu.
Otrā galā ir izbūvēta pirts ar ģērbtuvi un dušu, labierīcības un neliela darba telpa ēdienu servēšanai jeb kapteiņa telpa. Ierīkota autonoma elektriskā apkure, lai var uzņemt viesus arī ziemā, un, protams, ir kondicionieris vasaras karstajām dienām. Vasarā ļoti ērti tas, ka viesi pasākuma laikā var vizināties ar motorlaivām, kas piestāj tieši pie pontona. Pontona projekts ir saskaņots ar Jūras administrāciju. Ir mērīta tā sānsvere, celtspēja un daudz citi parametri, pēc kā atzīts, ka uz pontona “likumīgi” var vienlaicīgi atrasties 30 personas.
Viena no sarežģītākajām lietām visu veidu peldošajām mājām ir to noenkurošana pie krasta. Īpaši pontona novietošanu sarežģīja fakts, ka Jelgavā abu upju – Lielupes un Driksas – ūdens līmenis ļoti krasi svārstās, tas var būt gan 0,5 m zem jūras līmeņa, vai pat 3 m virs jūras līmeņa. Palu laikā ūdens līmeņa svārstības nāk vēl komplektā ar lielo straumi un ledus iešanu. Tā kā pontona svars ir ap 90 tonnām, to nav iespējams uz ziemu izcelt krastā kā parastu laivu. Tas ir jānostiprina, lai pontonu ledus iešanas laikā nenorauj vai arī pēc palu ūdens krišanās “nenosēdina” uz krasta un neapgāž.
“Konsultējoties ar vairākiem kuģu kapteiņiem, sapratām, ka Lielupē pa ziemu nedrīkst atstāt neko, jo lielie ledus gabali pavasarī var noraut vai pat apgāzt visu,” atceras Kaspars. Nācies meklēt vietu Driksas upē, kur ledus iešana ir mazāk bīstama. Tieši uz to laiku Jelgavā tuvojās noslēgumam Pasta salas rekonstrukcijas projekts un pilsēta ieguva labiekārtotu salu, trīs labiekārtotus upes krastus un modernu gājēju tiltu. Te arī atradās vieta, kur pontonu var droši nostiprināt, nebaidoties, ka tas iesals par tuvu krastam vai ka ledus iešana pavasarī to varētu noraut,” skaidro Kaspars.
Tagad Jelgavas iedzīvotāji un viesi izmanto pontonu saviesīgu pasākumu organizēšanai – semināriem, dzimšanas dienām, kāzām (uz pontona jau ir notikusi laulību ceremonija) un citām ballītēm. Kaspars šobrīd kārto kapteiņa eksāmenus un drīz jau kā kuģa kapteinis varēs veikt simbolisku laulības ceremoniju, izsniedzot arī atbilstošu apliecību. Vēl tikai atlikusi viena lieta – kuģim jāiedod vārds. “Labākās idejas iesniedzējam garantējam kārtīgu svētku maltīti!” smaidot saka Kaspars.
VĒRTĒJUMS: domājot par inovāciju
Andris Rāviņš, Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs:
“Jelgavas pilsētas panorāmā ar Čakstes bulvāri, Mītavas tiltu pār Driksas upi un Pasta salu savu vietu pārliecinoši ir ieņēmis uzņēmuma “Viktorija B” Tējas namiņš un īpašais akcents – pontons ar viesību zāli. Uzņēmuma vēsture ir pietiekami gara, un patīkami, ka šajos gados tā darbība sabiedriskās ēdināšanas jomā ir tikai attīstījusies, piedāvājot jelgavniekiem arvien ko jaunu – ne tikai lutinot ar gastronomiskām baudām, bet ļoti padomājot par inovāciju, klientu ērtībām un mūsu pilsētas koptēlu. Šie interesantie un perfekti nostrādātie objekti lieliski iederas pilsētas jaunajā rekreācijas zonā pie Pasta salas. Viennozīmīgi – uzņēmuma saimnieki ir Jelgavas patrioti, par to liecina viņu paveiktais un uzņēmuma darbs kopumā.”
