“Krīzes situācija nav atcēlusi Mātes dienu.” Māmiņas mediķes cīņā pret sērgu 0
Tagad, pandēmijas laikā, pirmajās frontes līnijās ir mediķi – viņiem ir visciešākais kontakts ar sasirgušajiem, un tas ir risks saslimt arī pašiem, kā arī apdraud viņu ģimenes. Mediķu vidū daudz ir sieviešu – tik trauslu, bet drošsirdīgu un izturīgu.
Kāda mediķe privātā sarunā uzsvēra: “Kurš gan cits, ja ne mēs! Esam taču devuši Hipokrata zvērestu!”
Daudzas no šīm drosmīgajām sievietēm ir māmiņas, kas Mātes dienā siltus un mīļus sveicienus saņems no bērniem un dzīvesbiedriem.
Šoreiz svētku diena ārkārtas situācijas apstākļos gan būs citāda – iespējams, daudzas ārstes un māsas atkal būs savā postenī un sveicienus Mātes dienā saņems telefoniski.
Taču tāpēc ne mazāk sirsnīgi. Mēs uzrunājām četras mediķes – māmiņas, kuras labprāt dalījās iespaidos gan par savu šā brīža darbu, gan par dzīves misiju būt mātei.
Spēku smeļos ģimenē
“Es neesmu mediķis, kas zvana pacientam vai katrai kontaktpersonai, bet katru dienu sekoju līdzi, kāda ir kopaina valstī, kādi ir epidemioloģiskās izmeklēšanas rezultāti, ir vai nav pamats palielināt trauksmes līmeni.
Varu teikt, ka pēdējās dienās šī situācija bijusi stabila. Riska grupas, kurām veic laboratoriskos izmeklējumus, arvien tiek paplašinātas – mūsu laboratoriju kapacitāte to pieļauj.
Tagad izmeklēšana notiek mērķtiecīgāk nekā tad, kad Latvijā pirmoreiz parādījās saslimšana ar jauno vīrusu,” atzīst Slimību profilakses un koordinācijas centra epidemioloģe, Infekcijas slimību uzraudzības un imunizācijas nodaļas vadītāja Elīna Dimiņa.
Šobrīd aktuālākais ir jautājums par ārkārtas situācijas atcelšanu vai nosacījumu mīkstināšanu. Lai kā gribētos teikt, ka tas notiks rīt vai parīt, jābūt ļoti piesardzīgiem ar šādām prognozēm.
Pēc Elīnas domām, Latvijā situācija ir samērā mierīga un sabiedrība ir pietiekami atbildīga – savus vecākus un vecvecākus patiešām esam centušies sargāt no infekcijas.
“Nevajadzētu gan pārāk uz šo mieru vieglprātīgi paļauties – no mūsu pacietības atkarīgs, cik ilgi viss ievilksies. Ceru, ka Latvijas iedzīvotāji nezaudēs modrību ievērot distancēšanos, kas ir visbūtiskākais pasākums saistībā ar Covid-19 apkarošanu,” uzsver speciāliste.
Viņa gan nekontaktējas ar pacientiem, taču ikdienā no saskarsmes ar citiem cilvēkiem, protams, izvairīties nevar.
“Man gan ir nedaudz bail saslimt ar koronavīrusu, bet tajā pašā laikā es mēģinu uz to raudzīties nepārspīlēti un, ja nejutīšos labi, uzreiz zināšu, kā rīkoties. Turklāt es ne tikai stāstu citiem par vīrusu, bet pati ievēroju visas higiēnas prasības.
Katru rītu, atnākot uz darbu, negaidu, ka apkopēja būs visu iztīrījusi un sakopusi, bet ņemu dezinfekcijas līdzekli un apstaigāju savu iestādi – veicu rokturu un slēdžu dezinfekciju. Es pati pielieku pūles, lai vide, kurā strādāju, būtu drošāka,” uzsver epidemioloģe.
Elīna atzīst, ka Mātes dienā viņai allaž nobirstot pa asarai, kad viņas divi dēli un vīrs sveic šajos skaistajos pavasara svētkos.
Mātes diena viņai ir sirdī. Abi dēli Miķelis un Osvalds un vīrs Roberts ir atraduši skaistāko ceļu, kā savu mammu un sievu šajā dienā pārsteigt.
“Nav vajadzīgas materiālas lietas, bet gan mīļa buča un no rīta gardas brokastis. Mātes diena man nozīmē ļoti daudz, jo katra cilvēka spēks ir atkarīgs no tā, cik spēcīga ir ģimene, kas stāv aiz muguras.
Ir laime augt ģimenē, kur ir ļoti spēcīga mamma, un manējā tāda ir, viņa strādā par ginekoloģi. Katru dienu ar viņu sazinos – var teikt, attālināti tiekamies pastāvīgi. Mana mamma ir tā, kura vienmēr atrod īstos vārdus īstajā brīdī, citreiz piebremzē manas utopiskās idejas. Taču vienmēr tas ir stiprais plecs vai klēpis, un mammas spēks dod spēku arī man.
Redzu, ka šo enerģiju pārmanto mani dēli. Es to dēvēju par sociālo kapitālu, ko mums sniedz ģimene,” uzskata Elīna.
Miķelis jau ir divpadsmit gadus vecs – pietiekami atbildīgs un gudrs. Viņa lielākā kaislība šobrīd ir hiphopa dejas, un, neskatoties uz ārkārtas stāvokli, puisim divreiz nedēļā ir iespēja pieslēgties attālinātam treniņam, ko vada fantastiski treneri.
Jaunākajam dēlam Osvaldam ir trīs gadi, un viņš intensīvi iepazīst pasauli un sevi. Šobrīd Osvalda lielākais prieks ir darbošanās ar lego spēlēm. Dimiņu ģimenei ļoti patīk fiziskas aktivitātes, un savu brīvo laiku viņi cenšas pavadīt pie dabas.
Dodas izbraucienos ar riteņiem, patīk braukt ar laivu pavasarī pa upēm. Viņi nebaidās vasarās doties vienu vai divu nedēļu garos ceļojumos ar teltīm, un tā atpūsties pie dabas iepaticies arī dēliem.
“Pagājušajos trīs mēnešos man bijušas tikai četras brīvdienas, un, ja bērnam ir tikai trīs gadi, tas nav emocionāli viegli, bet es mīlu savu darbu un man dzīvē paveicies ar cilvēkiem, kuri atbalsta.
Tas pirmkārt ir vīrs un arī mamma. Medicīna ir mans ceļš.
Arī bērni no šīs situācijas ir kaut ko mācījušies, un man šķiet, ka viņi vēl vairāk izbauda vakara stundas un brīžus, kuros varu ar viņiem būt kopā. Esmu pamanījusi, ja pārrodos mājās ļoti vēlu, bērni tomēr grib mani sagaidīt.
Tad aizmirstas visas rūpes un problēmas, kas saistās ar jauno infekciju. Ceru, ka šogad Mātes dienā būšu mājās un strādāšu attālināti.
Kā svinēsim, tas manu vīriešu noslēpums. Viņi jau mani palutina ne tikai šajos skaistajos svētkos, bet arī ikdienā, kad vajadzīgs emocionāls vai cita veida atbalsts,” apliecina divu puišu mamma.
Elīna uzsver, ka nekad nedrīkst atstāt nepamanītu bērnu mīlestību.
“Ja mēs jūtas ietērpjam vārdos, bērni turpmāk dzīvē sapratīs, ka mīlestība ir laime, kas cilvēkam dota,” izjusti saka māmiņa.
Misija – glābt cilvēku dzīvību
Agnese Lielmane ir Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) ārsta palīdze, un viņas brigāžu atbalsta centrs “Krasts” apkalpo Rīgas apkaimi, Ķengaraga rajonu, Baldones novadu un Salaspils novadu, kā arī steidz palīgā citos reģionos, ja tas nepieciešams.
“Mūsu ikdienas darbu – izsaukumus pacienta dzīvībai kritiskos brīžos – neviens nav atcēlis, bērni krīt no šūpolēm, divriteņa, vecāku neuzmanības dēļ aplejas ar karstu kafiju, gūstot smagas traumas, cilvēki savainojas dārza darbos, cieš no infarkta vai insulta utt.
Šobrīd katru dienu 113 dispečeri valstī saņem ap 1500 zvanu, un diemžēl daļa no tiem nav tādi, kas būtu uzskatāmi par neatliekamiem gadījumiem.
Visbiežāk tās ir situācijas, kur palīdzēt var ģimenes ārsts. Ar ģimenes ārstu, ja kaut kas sāp, jāsazinās laikus (piemēram, ja mugura sāp jau trīs dienas), tāpat arī hroniskajiem slimniekiem zāles jādzer regulāri, nevis tikai tad, kad kļūst sliktāk.
To vienmēr cenšos atgādināt, tāpat jāatceras, ka NMPD nav vienīgā iespēja, kā saņemt palīdzību vienkāršākās situācijās, piemēram, ja ir vēdersāpes, galvassāpes, hronisku slimību saasinājuma brīži.
Vakaros, naktīs un brīvdienās mediķu padomu var saņemt, zvanot pa ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni, tāpat ārpus ģimenes ārstu darba laika palīdzību var saņemt pie dežūrārstiem un steidzamās medicīniskās palīdzības punktos, kuru adreses un darba laikus var atrast Nacionālā veselības dienesta mājaslapā,” uzsver mediķe.
Protams, šobrīd ikdienas sastāvdaļa ir arī ļoti nopietni braucieni pie pacientiem, kuri inficējušies ar koronavīrusu. Medicīnas darbinieki uz izsaukumiem velk spectērpus.
“Man nav bail inficēties, jo pēc katras vizītes dezinficējam mašīnas un ievērojam visas higiēnas prasības. Ir drošības sajūta! Mans pienākums ir vadīt brigādi, glābt un saglabāt cilvēku dzīvību, ļoti ātri reaģēt uz ārkārtas situācijām. Mēģinu palīdzēt, cik ir manos spēkos. Es izjūtu ļoti lielu atbildību. Pēc maiņas ir milzīgs nogurums, jo strādājam diennakti un darbs ir intensīvs. Nogurums ir gan garīgi, gan fiziski, gan emocionāli,” atzīst mediķe.
Neraugoties uz grūtībām, Agnesei ļoti patīk viņas darbs. It īpaši, ja redzu veiksmīgu iznākumu, esmu palīdzējusi cilvēkam, – par to ir gandarījums. “Tas mani ļoti motivē strādāt,” teic Agnese.
Katru gadu Mātes dienā abas ar māsu braucot sveikt mammu. Šogad droši vien tas izpaliks – sazināšoties un apsveikšot skaipā. Mammu meitas ļoti mīl un allaž cenšoties viņu sirsnīgi pārsteigt.
“Mana meitiņa Ance Keita arī katru gadu mani mīļi pārsteidz. Viņa piedalās skolā notiekošajā Mātes dienas koncertā, un es tad vienmēr cenšos paņemt brīvdienu. Mans bērniņš ir ar īpašām vajadzībām.
Meitai ir 11 gadi, un gala diagnoze tika noteikta vien 2018. gadā. Meitai ir reta ģenētiska saslimšana – iedzimti glikozilācijas traucējumi.
Baltijas valstīs ar šādu saslimšanu viņa ir vienīgā, bet pasaulē ar to slimo 89 bērni,” stāsta mamma.
Saslimšana izpaužas kā garīga un fiziska motivācijas aizture. Pirms vairāk nekā sešiem gadiem, kad Agnese ienāca savā darba kolektīvā, viņas abas ar meitiņu piedalījās labdarības akcijā “Eņģeļi pār Latviju” un kolēģi viņu pārsteidza, pasniedzot aploksni ar naudu, ko ziedojuši meitiņas rehabilitācijai.
Mediķe stāsta, ka viņiem ir ļoti draudzīgs kolektīvs, kā otra ģimene – viens par visiem, visi par vienu. Ancei Keitai ir vecāks brālis Rihards, kuram ir jau 25 gadi.
Līdz pilngadībai viņš dzīvoja kopā ar mammu Vācijā, bet atgriezās, jo ir Latvijas patriots. Rihards strādā un mācās, dzīvo kopā ar savu draudzeni un ļoti mīl mazo māsiņu.
“Mēs ģimenē visus svētkus cenšamies svinēt kopā. Lieldienās šūpojāmies, ripinājām olas, abi ar tēti Lauri stāstījām meitiņai par šo tradīciju. Pavasaros mums visiem ļoti gribas būt laukos – tā ir vieta, kur mēs tiešām atpūšamies.
Man laukos dzīvo radi un tagad, pandēmijas laikā, katru dienu sazināmies, izstāstām, kā klājas,” teic Agnese.
Viņa no sirds priecājas, ka Mātes dienā meitiņa viņai parasti pasniedzot ziedus, savu zīmējumu un buču. “Man jau katra diena ir kā Mātes diena, jo meitiņas attīstība ir ļoti lēna, bet es izbaudu ik soli, kas sperts uz priekšu.
Ance Keita iet skolā, ceturtajā klasē, un man dienas ir sadalītas – daļa atvēlēta darbam, daļa meitai.
Ja visas 24 stundas dienā un septiņas dienas nedēļā varētu būt kopā ar savu bērnu, tas būtu lieliski, bet arī darbs ir nepieciešams. Brīvajā dienā man laiks saplānots no A līdz Z – ejam ar meitu uz nodarbībām.
Vakaros dažkārt gadās kādu grāmatu palasīt, bet bieži vien ir tāds nogurums, ka nespēju grāmatu pat rokās noturēt,” par savu ikdienu stāsta mediķe.
Ar meitu Agnese dodas uz daudzām nodarbībām – pie audiologopēda, uz ergoterapiju, pie osteopāta, darbojas ar zirgiem un vēl daudz ko citu.
Protams, par visu jāmaksā, bet pagājušā gada decembrī akcijā portālā “ziedot.lv” Ances nodarbībām naudiņa tika saziedota, tas ir milzīgs atbalsts, par ko Agnese saka lielu paldies.
“Visām māmiņām novēlu izturību, pacietību, prieku. Paldies Dievam, ka Latvijā pašlaik ir maz saslimušo ar koronavīrusu, bet lieku pie sirds – ievērojiet visus noteikumus un aizliegumus!” sarunas noslēgumā teic māmiņa un mediķe Agnese Lielmane.
Savējie žēlo un mīļo
Ilze Malnača par medicīnas māsu strādā jau desmit gadus un tagad SIA “Centrālā laboratorija” teltī, kas iekārtota Jēkabpils sporta namā, pieņem pacientu analīzes, lai noteiktu iespējamo jaunā koronavīrusa klātbūtni.
“Mēs velkam baltus kombinezonus ar kapuci, ir viss aprīkojums – bahilas, cimdi, aizsargstikls, maskas. Es teltī strādāju kopš 23. marta, un, protams, ir bijuši arī pozitīvi analīžu iznākumi. Ir pacienti, kuri ierodas atkārtoti, līdz visbeidzot analīžu rezultāti attiecībā uz vīrusu ir negatīvi. Dienā apkalpojam līdz pat 30 klientiem.
Pati savā ekipējumā jūtos droši, bet, ārpusē izejot, esmu tāds pats neaizsargāts cilvēks kā visi citi,” spriež Ilze.
Diemžēl nācies saskarties ar negodīgu attieksmi – daudzi tomēr melo, ka nav bijuši ārzemēs, un tas apdraud apkārtējos. Ja ir noteikta distancēšanās, izolācija, karantīna, tad nevajag lieki staigāt apkārt – nosacījumi jāievēro!
Telts darbiniecēm uzņēmums “Jēkabpils gaļas nams” ik dienu piegādā pusdienas, un tās esot ļoti gardas – ar porcijā piedāvāto pietiekot līdz nākamajam rītam, dažkārt pat vakariņas mājās negriboties.
Degvielas uzpildes stacijas “Virši” un “Circle-K” mediķus lutina ar bezmaksas kafiju. Tas tiešām ir lieliski, jo agri no rīta šis mundruma dzēriens ļoti nepieciešams.
Teltī strādājot, daudz apmeklētāju māsiņām velta labus vārdus, teic Ilze. No darba pārnākot, protams, ir nogurums, bet citādi – ierastā ikdienas dzīve kā jebkuram.
“Mātes diena ir brīnišķīgi svētki, un man ir divi mazi ķipari. Manai vecākajai meitai Annai ir septiņi gadi, un viņa septembrī sāks iet skolā. Dēlam Arvim ir pieci gadi.
Vīrs Māris nodarbojas ar auto rezerves daļu tirdzniecību. Mātes dienā jūtos īpaši – manējie vienmēr mani samīļo. Es apsveicu arī savu mammu, vecmammu un vīra vecmammu,” ar savu ģimeni iepazīstina Ilze.
Anna un Arvis Mātes dienā parasti dāvina savus zīmējumus, un mammai ar tiem jau vesela kolekcija. Kad pandēmija sākās, Ilze savas atvases aizveda uz laukiem un viņus sastapa tikai vienreiz nedēļā.
Šobrīd bērni atkal ir pilsētā, un mazajam esot ļoti grūti bez mammas – dārziņā neejot. Ilze iepriekš strādājusi Neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā un, protams, arī tad bērniem bieži mammas trūcis.
“Mūsu ģimenei patīk noorganizēt kopīgu pikniku – bērni pat istabā uz grīdas izdomā, kā piknikoties. Mums vispār ļoti patīk pa āru dzīvot, pašiem kaut ko stādīt.
Domāju, šogad, kad ir krīzes laiks, mums dārzā būs tik liela dažādība kā vēl nekad,” par ģimenes aizraušanos klāsta mamma. Šobrīd ģimenei ir dzīvoklis Jēkabpilī, bet sapņojot par savu māju.
“No šī gada Mātes dienas sagaidu, lai būtu kopā ar saviem mīļajiem, lai visi būtu veseli un mēs baudītu šo dienu! Lai ir sirds siltums! Lai mammas ir mīlētas, lai viss viņām jauki – maigums un mīlestība, jo šīs vērtības jau nekur nepazūd, nevienos sarežģītos laikos. Lai mammas tiek lutinātas ne tikai svētkos!” visām māmiņām novēl māsiņa Ilze.
Sargāt no visa sliktā
“Šobrīd visa pasaule ir lielu izaicinājumu priekšā. Infekcijas slimības Covid-19 ēnā dzīve rit neierastāk un neērtāk.
Nezināmā vēl daudz, un prognozes par vīrusa dabu un sekām arī mainīgas. Katra diena vēstī par jauniem saslimušajiem, un Pasaules veselības organizācijas statistikas ziņojumi mūs neiepriecina.
Gaidas un cerības par situācijas ievērojamu uzlabošanos un atgriešanos normālajā ritmā lolojam mēs katrs, protams, arī es,” sarunu uzsāk Austrumu slimnīcas virsārste, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Angelika Krūmiņa.
Viņa atzīst, ka mūsu valstī epidemioloģiskā situācija tiek profesionāli uzraudzīta visaugstākajā līmenī un Veselības ministrijas, kā arī atbildīgo uzraudzības institūciju un ārstniecības iestāžu speciālistu intelektuālais darbs, organizētība un augstās darba spējas ir izcils apliecinājums, ka mēs Latvijā sekmīgi mācāmies no citām valstīm, mērķtiecīgi, rūpīgi analizējam notikumus un gudri pieņemam izsvērtus lēmumus ierobežojošu pasākumu ieviešanā.
Uz to arī norāda fakts, ka mums ir samērā neliels saslimušo skaits, un arī mirušo pacientu nav daudz.
“Ikdiena slimnīcā mums, medicīnas darbiniekiem, ir rūpju un atbildības pilna, jo ļoti daudz papildus konsultējam pašu kolēģus saistībā ar koronavīrusa infekciju un tās attīstības gaitu. Paralēli nerimtīgi rūpējamies par akūtajiem pacientiem, jo stacionārā jau nav tikai ar Covid-19 saslimušie.
Dažbrīd šaubas un neziņa par jaunajiem apstākļiem un ar to saistītās pārmaiņas medicīnas darbiniekiem rada zināmu emocionālu pārslodzi, kas var ietekmēt profesionālā darba un privātās dzīves kvalitāti,” secina speciāliste.
Par sevi Angelika Krūmiņa teic, ka nebaidās inficēties ar šo vīrusu, jo stingri ievēro epidemioloģiskās drošības pasākumus gan darbā, gan ārpus slimnīcas.
“Neviens jau nesaka, ka ir viegli un būs viegli, bet jāiztur, un mums visiem jāmaina domāšana un attieksme šajos ārkārtas apstākļos. To novēlu ikvienam!”
Mediķe visiem liek pie sirds informāciju, ko saņemam no pasaules medicīnas ekspertiem: ar koronavīrusu mums būs jāsadzīvo ilgāku laiku. Tie būs mēneši un, iespējams, vairāki gadi.
Arī atkārtota inficēšanās nav izslēgta, un pārslimojušo imunitāte vēl tiks detalizēti analizēta. Daudzas valstis jau sākušas mērķētus pētījumus šajā virzienā, un Latvijā arī plāno veikt izpēti universitāšu, laboratoriju un zinātnisko institūciju kopprojektu līmenī.
Par rezultātiem šobrīd ir pāragri spriest.
“Krīzes situācija nav atcēlusi Mātes dienu. Kalendārā tas ir ieraksts un atgādinājums ikvienam, bet sirdij jau nevajag ierakstu – tā vienkārši mīl.
Viss, kas ir skaists, dārgs un mīļš, tas mātes radīts, lolots un kopts.
Tas jāsargā kā dēsts no visa sliktā. Par savu mammu vēlos teikt, ka viņas bezgalīgā mīlestība, atbildība un viedums ir mans stiprums un spēks, ko ikdienā smeļos.
Un mans tētis ir sirds cilvēks un pati labestība, kurā mājo drosme un godīgums. Man ir mīlošākie un brīnišķīgākie vecāki pasaulē, tāpēc esmu laimīga. Paldies viņiem! Un Mātes dienas svētki ir īpaši mūsu ģimenē – man mazmeita gatavo pašdarinātu pārsteigumu, kur katrs rakstītais vārds ar lielu mīlestību piepildīts.
Daudz mīļuma un sirds vārdu mēs veltām viens otram, un ziniet – tas ļoti saliedē un priecē sirdi. Tā ir liela mīlestība, ko novēlu visiem,” par savējiem pastāsta Angelika Krūmiņa.
Viņasprāt, ģimene ir svētums un gods un to neatņemt.
“Mans sirds vēlējums visām māmiņām Latvijā – lai jūsu dāsnums un mīlestība ir plaša kā pasaule un dzidra kā debess, kas veldzē ikvienu!”
