Vija Beinerte: Krīzes paradoksi un mācība 1
Pārbaudījumu brīžos jautāju, nevis kāpēc Dievs to ir pieļāvis, bet ko es no tā varu mācīties.
Sākšu ar precizējumu, šķietami sīku, bet svarīgu: SARS-CoV-2 ir vīruss, Covid-19 ir slimība. Tomēr es nelietošu ne vienu, ne otru apzīmējumu. Ne tādēļ, ka tie abi ir tikpat bezpersoniski kā sērga, kas no tiem cēlusies, bet tādēļ, ka Valsts valodas centrs ir lēmis, ka Covid-19 nav rakstāms kursīvā vai liekams pēdiņās, lai gan tas ir pretrunā ar ortogrāfijas normām.
Sērga agrāk vai vēlāk mitēsies, bet precedents paliks. Tāpēc es izvēlos apzīmējumu CoV-2. Gan lakonisma dēļ, gan aiz cieņas pret valodu, jo šo es drīkstu slīpināt vai likt pēdiņās.
Bet nu visu pēc kārtas.
Valdība vēl neslēdza robežu pasažieru pārvadājumiem, kad Pasaules veselības organizācija jau bija pasludinājusi pandēmiju. Kad vīruss jau plosījās Eiropā, neierobežoja cilvēku izbraukšanu un iebraukšanu.
Pēc tam, kad izsludināja ārkārtas situāciju un robežu slēdza, ielaida valstī vairāk nekā 4500 repatriantu. Un palaida tos pa vējam. Valstī ar mazāk nekā 2 miljoniem iedzīvotāju vairāk nekā 4500 potenciālu vīrusa izplatītāju. Nevis izolēja, bet tēvišķīgi ieteica pašiem izolēties.
Sabiedrība ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms. Vēl nesen man šķita, ka CoV-2 kontekstā mūsu vājākais posms ir vecie ļaudis un tie 116 tūkstoši, kam hroniskas elpceļu problēmas, un vēl tie 90 tūkstoši, kam diabēts.
Tagad saprotu, ka mūsu vājākais posms ir tie daži bezatbildīgie repatrianti, kas neapjēdza, ka sērgas laikā viņu vieglprātība ir noziegums. Un arī tuvredzīgie lēmēji, kas šādu iespēju nebija ņēmuši vērā. Jo sērgas barotne un transporta sistēma ir cilvēki.
Krīzes pirmais paradokss: kas izmaksātu lētāk – uz 14 dienām izolēt repatriantus, visus bez izņēmuma, vai uz nenoteiktu laiku turēt izolācijā visu valsti?
Par dažu repatriantu egoismu un meliem tagad maksāt nākas mums visiem. Katra ārkārtas situācijas diena valstij, tas ir, nodokļu maksātājiem, atņem 10 miljonus eiro.
Tomēr visdārgāk maksāt nākas tiem, kas ir augstākā riska zonā, – ārstiem, māsiņām, slimnieku kopējiem un telpu apkopējiem, jo, glābjot citus, viņi riskē inficēties paši un aiznest slimību uz mājām.
Krīzes otrs paradokss: valdība ir lēmusi neatzīt mediķu inficēšanos ar CoV-2 par nelaimes gadījumu darbā.
Un te nu mēs nonākam pie dīvainas sakarības. “Budžeta likums ir pretrunā ar Satversmi un šā paša parlamenta pieņemtiem likumiem, kur ierakstīts, ka zinātnei un augstākajai izglītībai jāpiešķir ne mazāk par 0,25 procentiem no IKP, taču šis princips netiek ievērots. Ar mediķiem ir vēl dramatiskāk. 2018. gada nogalē jaunievēlētā 13. Saeima atzina, ka valsts veselības aprūpes sistēma ir krīzes situācijā, un noteica to par prioritāti numur viens. Taču 2020. gada budžetā šī prioritāte neatspoguļojas.”
Tā pirms neilga laika man sarunā teica tiesībsargs.
Kādu profesiju pārstāvji krīzes risināšanā ir svarīgākie? Mediķi un zinātnieki. Tie, kuru finansējumam valdībai gadu no gada ir pietrūcis naudas vai, pareizāk sakot, politiskās gribas un tālredzības.
Un tagad daži vārdi par Itālijas pieredzi. Marta sākumā, kad skolas, augstskolas, muzeji un sporta zāles jau tika slēgtas, ielas joprojām bija ļaužu pilnas. Cilvēki pulcējās skvēros un parkos, rīkoja ballītes un apsprieda sazvērestības teorijas.
Vīruss? Nu un tad! Neies jau tādēļ atcelt dzīvi! Vai kāds ir redzējis kaut vienu mirušo? Tās ir NATO mācības! Mūs krāpj, lai turētu paklausībā! Mirst tikai veci cilvēki, kas tāpat būtu nomiruši. No vēža mirst vairāk. Nepārspīlējiet! Mana vīratēva kaimiņienes brāļadēls pazīst ārstu, kas teica, ka tā ir parasta gripa. Cilvēki paši uzkurina kaislības un mirst no bailēm. Beidziet taču mūs biedēt ar to savu vīrusu!
Kamēr jaunie, domājot, ka vīruss ir bīstams tikai opīšiem un omītēm, pārkāpa liegumus, turpinot priecāties un baudīt dzīvi, tika sasniegta kritiskā masa. Un notika pavērsiens. Negaidīts.
Slimnīcās sāka ievest arvien vairāk divdesmitgadīgu un trīsdesmitgadīgu pacientu. Un situācija kļuva nekontrolējama.
Mums vēl ir iespēja izvairīties no Itālijas scenārija. Nesaslimt pašiem un neaplaist citus. Jo nu jau ir droši zināms, ka cilvēks var nejust nekādus simptomus, bet būt infekcijas pārnēsātājs.
Tiem, ko “pārņem šausmas par izvēlēto metodi – cilvēku ieslodzīšanu mājās”, jo vajagot taču “ātrāk iegūt pūļa imunitāti”, un tiem, kas brēc, ka “mazbērnu nākotnes vārdā” esot gatavi ziedoties uz ekonomikas altāra, varu atbildēt īsi: neņemos spriest, vai CoV-2 ir radījis cilvēks vai daba. Taču skaidrs ir viens – situācija ir kritiska.
Zinātnieki tik tiešām vēl nevar precīzi noteikt mirstības procentu, taču intensīvās terapijas nodaļu personāls un morgu darbinieki Milānā, Madridē, Ņujorkā un nu arī Londonā var apliecināt, ka tādā režīmā savu mūžu nav strādājuši.
Atšķirībā no jums profesionāļi vēlas, lai pūļa imunitāte Latvijā veidotos nevis pēc iespējas ātrāk, bet gluži otrādi – iespējami izlīdzināti.
Jo mūsu gadiem badinātā veselības sistēma nav gatava straujam pacientu pieplūdumam intensīvās terapijas nodaļās.
Savukārt pūlī, kam jāiegūst imunitāte, ne visi varētu būt gatavi savu vecāku un vecvecāku nāvei nosmokot un bez iespējas būt kopā ar mirēju brīdī, kad dvēsele pamet ķermeni.
Lai cik dīvaini tas kādam šķistu, šī sērga ir uzveicama tikai tad, ja katrs mēs rūpēsimies ne vien par sevi, bet arī par citiem. Tā varētu būt viena no galvenajām pandēmijas mācībām egoisma pārņemtai pasaulei.
