Dace Terzena: Krīzes nežēlīgajā gaismā 2
Kāda saruna ar kolēģi garāmskrienot, protams, vismaz pāris metru attālumā: zini, viņa saka, būtu tik svarīgi, lai kāds/kādi veidotu šā brīža notikumu hroniku, jo tā būs cita pasaule, kurā dzīvosim pēc koronavīrusa pandēmijas. Pēc tam būs interesanti saprast, kā tā veidojās.
Jā, kāda būs šī pasaule, šobrīd nezina neviens. Tā rodas mūsu acu priekšā. Ar milzīgiem ekonomiskiem zaudējumiem, bet vienlaikus ar spēcīgu paātrinājumu, vīrusa “zirga spērienu” zinātnes, medicīnas un tehnoloģiju attīstībai. Ar milzīgu faktoloģisku un filozofisku impulsu jau tagad topošajām laikmeta hronikām – dokumentos un mākslas tēlos.
Bet šobrīd, pandēmijai uzņemot apgriezienus, arvien skaidrāk iezīmējas liberālas sabiedrības stiprie un vājie punkti, saskaroties ar tik masīvu satricinājumu un ikdienā neierastiem ierobežojumiem. Noteiktais ārkārtas stāvoklis un vīrusa agresīvā izplatība ir nopietns pārbaudījums valsts pārvaldei, atbildīgajiem dienestiem, medicīnas sistēmai, taču vienlaikus arī ļoti svarīgs tests mūsu katra pilsoniskajai atbildībai, spriestspējai un kritiskajai domāšanai, kuras klātbūtni vai trūkumu krīze izgaismo nežēlīgi.
Katra indivīda nesaprātīga rīcība kā bumerangs trāpa gan pašam, gan sabiedrībai kopumā. Jo nedomāšanai ar galvu patiešām var būt dzīvības cena. Ir īstais brīdis sev uzdot vairākus jautājumus: kā es iegūstu informāciju, pieņemu lēmumus un praktiski rīkojos, lai atbildīgi izturētos valstī izsludinātajā ārkārtas stāvoklī? Kā izvērtēju informācijas straumi, kura cirkulē sociālajos tīklos?
Ko runāju un “padodu tālāk”, bet ko atšķiru un kvalificēju kā viltus ziņu? Kā to palīdzu saprast un atšķirt citiem? Kā pats veicinu vai neveicinu sabiedriskā miera un līdzsvara saglabāšanu? Ko daru, lai novērstu ģimenes locekļu, draugu un paziņu acīmredzami bezatbildīgu rīcību? Vai atklāti aizrādu, redzot kādu veicam nepareizas un citus apdraudošas darbības?
Manuprāt, šī krīzes situācija ir ļoti spēcīgs saiknes “es” un “mēs” pārbaudes, izpratnes un izlīdzsvarošanas treniņš. Daudzi no mums pieredzējuši padomju laikus, kad vienmēr varēja aizsegties ar kolektīvo atbildību vai patiesībā visu noslīcināt kolektīvās bezatbildības purvājā.
Liberālajā sabiedrībā turpretī uz pjedestāla tiek celts indivīds – “es” un “mans”, mana neatkārtojamā personība. Koronavīruss kā nepielūdzams reaģents parāda, ka tās abas ir ļoti vienpusīgas un nepilnīgas konstrukcijas, un funkcionētspējīgs ir tikai tāds ļaužu kopums, kur sabiedrības solidaritāte un vienota atbildīga rīcība dzimst indivīda atbildīgā rīcībā.
Jā, kāda būs pasaule pēc pārdzīvotās pandēmijas? Vai atbildīgāka, cilvēciski viedāka, sadarboties spējīgāka? Esmu skeptiķe, bet pieņemsim, ka šobrīd piedalāmies skarbā mācībstundā un no tās iznāksim gudrāki.
