Krīzes laikā noder arī “netīrā” enerģija. Vai Eiropā zaļā enerģija nolikta “uz pauzes”? 38
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nākotnē gaidāmais Vēja mātes un Saules mātes uzvaras gājiens pagaidīs; šoziem eiropiešiem vēl būs jāsildās pie Gāzes mātes un Ogļu mātes. Šāds secinājums izriet no pēdējā laika norisēm Eiropas Savienībā, jo Krievijas sāktais karš Ukrainā un straujais enerģijas cenu kāpums licis daudzām Eiropas valstīm pārskatīt savus plānus par atteikšanos no videi kaitīgiem energoresursiem.
Igaunijā jau vairāk nekā gadsimtu enerģijas iegūšanai izmanto degslānekļa jeb degakmens atradnes Kohtla-Jerves pilsētas apkaimē valsts ziemeļaustrumos, jo degslāneklis ir samērā lēts un pieejams resurss, ko iespējams izmantot gan elektrības ražošanai, gan mājokļu apkurināšanai.
Taču šim resursam ir arī ēnas puse, jo degakmens dedzināšana vairāk piesārņo apkārtējo vidi. Ja apkures katls izmanto dabasgāzi, dedzināšanas procesā rodas oglekļa dioksīda emisijas, bet līdz ar degslānekļa dedzināšanu atmosfērā izplatās arī sērs un citas kaitīgās daļiņas, kas palielina gaisa piesārņojumu un kaitē cilvēku veselībai.
Šī iemesla dēļ Igaunija plānoja pakāpeniski atteikties no degslānekļa izmantošanas enerģijas ieguvē. Valdības apstiprinātais plāns paredzēja, ka Igaunija līdz 2035. gadam izbeigs degslānekļa izmantošanu elektroenerģijas ražošanā, bet līdz 2040. gadam bija plānots vispār pārtraukt šī resursa lietošanu enerģētikas nozarē. Pēdējos gados degslānekļa ieguves nozare bija panīkusi, piemēram, valsts uzņēmuma “Eesti Energia” iegūtais degakmens apjoms bija sarucis no 16,6 miljoniem tonnu 2016. gadā līdz 7,9 miljoniem tonnu pagājušogad.
Ārkārtas risinājumi
Taču viss mainījās līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kas pastiprināja jau pirms tam vērojamo naftas un gāzes cenu kāpumu. Igaunijas valdība, tāpat kā daudzas citas Eiropas Savienības valstis, ir paudusi apņēmību atteikties no Krievijas naftas un gāzes importa, lai Vladimira Putina režīmam liegtu ienākumus, ar ko tiek finansēts karš Ukrainā. Šādā situācijā igauņu valdība nospriedusi, ka degslānekļa ieguves pastiprināšana būs mazākais ļaunums.
Degslānekli paredzēts vairāk izmantot elektrības ražošanā, kā arī ziemā to izmantos apkures nodrošināšanai. Vairāki desmiti Igaunijas siltumtīklu uzņēmumu jau nolēmuši pārorientēties uz degakmens izmantošanu. Eksperti norāda, ka šādā veidā iegūtā enerģija izmaksā krietni lētāk nekā Krievijas gāzes dedzināšana. Viena megavatstunda, kas iegūta no gāzes, izmaksā 170 līdz 180 eiro, bet degslānekļa gadījumā attiecīgā summa ir 60 līdz 70 eiro.
“Ārkārtas situācija prasa ārkārtas risinājumus. Par laimi, mums ir pieejams alternatīvs enerģijas avots degslānekļa veidā,” atzinusi Igaunijas ekonomikas ministre Rīna Sikuta. Ministre gan uzsver, ka tas ir plānots kā īstermiņa risinājums un ilgtermiņā valdība nav atteikusies no ieceres slēgt videi kaitīgo degslānekļa nozari.
Bet pagaidām nozare ir ieguvusi otro elpu, Igaunijas uzņēmumi jau pieņēmuši darbā simtiem strādnieku, kas nodarbosies ar degakmens iegūšanu. Paredzams, ka degakmens ieguve tiks palielināta līdz desmit miljoniem tonnu gadā. “Šī situācija apliecina, ka Igaunijai ir vajadzīgas savas degslānekļa spēkstacijas. Domāju, ka šāda vajadzība būs vēl ilgu laiku,” izdevumam “Politico” stāsta degakmens ieguves nozarē strādājošo arodbiedrības vadītājs Andrejs Zaicevs. Līdzīgās domās par nepieciešamību samazināt atkarību no importa energoresursiem ir arī “Eesti Energia” šefs Hando Suters: “Enerģētikas jomā ir beigusies naivuma ēra. Eiropā mēs esam skaidri sapratuši, ka nedrīkstam tik ļoti paļauties uz ne pārāk draudzīgo kaimiņu.”
Nevar atteikties no oglēm
Līdzīgi soļi kā Igaunijā pēdējā laikā sperti arī citās Eiropas valstīs, kur tiek atlikta jau sen ieplānotā atomelektrostaciju (AES) slēgšana, no jauna tiek iedarbinātas videi kaitīgās akmeņogļu dedzināšanas spēkstacijas un pastiprināti centieni sarunāt sašķidrinātās dabasgāzes piegādes no citiem pasaules reģioniem, lai aizstātu Krievijas gāzi.
Visi šie soļi apdraud Eiropas Savienības Zaļo kursu, kas paredz pakāpeniski atteikties no videi kaitīgo energoresursu izmantošanas un pāriet uz atjaunojamiem dabas resursiem, piemēram, saules un vēja enerģiju. Briseles pasludinātais Zaļais kurss gan ir izpelnījies ne mazums kritikas no skeptiķiem, kas to uzskata par atrautu no realitātes.
Viena no lielākajām kritiķēm bija Polijas valdība, jo Polijas enerģētikas nozare joprojām lielā mērā ir atkarīga no videi kaitīgās ogļu ieguves un dedzināšanas. Polijā no oglēm tiek saražoti līdz pat 80% elektroenerģijas. Pakļaujoties Briseles spiedienam, Polija bija apņēmusies laika gaitā pilnībā atteikties no ogļu izmantošanas, tiesa gan, nosakot ļoti tālu termiņu (2049. gadu).
Taču pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā visus šos plānus nācies strauji pārskatīt. Polija ir viena no lielākajām Ukrainas atbalstītājām un Krievijā valdošā režīma pretiniecēm, tādēļ Polijas valdība nolēma pilnībā aizliegt ogļu importu no Krievijas un aicināja citas Eiropas Savienības dalībvalstis darīt to pašu. Taču šis solis arīdzan radīja nopietnas problēmas Polijai, kas pirms kara no Krievijas importēja septiņus līdz astoņus miljonus tonnu ogļu gadā jeb ap 75% no visa ogļu importa apjoma.
Krievijas piegādātās ogles arīdzan bija lētākas un labākas kvalitātes par poļu oglēm, kas ir grūtāk iegūstamas. Krievijas ogļu aizliegums Polijā izraisīja ogļu deficītu; pie ogļu tirdzniecības vietām veidojās garas rindas.
Polijas valdība apsolīja iedzīvotājiem subsidēt ogļu iegādi, bet vienlaikus mudināja izvēlēties videi draudzīgākus enerģijas avotus, piemēram, atbalstīja siltumsūkņu ierīkošanu. Kā liecina laikrakstā “Rzeczpospolita” publicētā sabiedriskās domas aptauja, 80% poļu atbalsta atjaunojamo energoresursu (saules, vēja un ūdens) attīstību, bet tikai 45% domā, ka krīzi vajadzētu risināt, palielinot akmeņogļu ieguvi.
Kremlis turpina pelnīt
Klimata pārmaiņu noliedzēji jau sen mēģina apgalvot, ka globālā sasilšana ir izdomāta un klimata ciklu svārstības nerada nekādus draudus cilvēcei. Taču aizvadītā vasara, kad daudzviet Eiropā tika sasniegti karstuma rekordi, daudziem eiropiešiem lika pārliecināties, ka nelabvēlīgās klimata pārmaiņas ir pavisam reālas un ļoti negatīvi ietekmē arī cilvēku ikdienu. Eiropā plosījās milzīgi meža ugunsgrēki, daudzas upes bija gandrīz pilnībā izžuvušas, bet kalnu ledāju kušana palielināja nogruvumu risku.
Tiem, kas pārāk neuztraucas par nākotnē gaidāmām klimata pārmaiņām, šobrīd ir pavisam konkrēts iemesls, kādēļ Eiropai vajadzētu mazināt atkarību no naftas un gāzes. Lielu daļu šo energoresursu Eiropas Savienības dalībvalstis iepirka no Krievijas.
Kā liecina dati par pagājušo gadu, ES valstis no Krievijas importēja 46% ogļu, 40% dabasgāzes un 27% naftas. Krievijai tas nodrošināja miljardiem eiro lielus ienākumus, ko Vladimira Putina režīms izmantoja, lai apbruņotu savu armiju ar tankiem, raķetēm un citiem ieročiem, kas tagad nogalina Ukrainas civiliedzīvotājus.
Naftas un gāzes eksports ir galvenais Krievijas ieņēmumu avots, kas veido aptuveni pusi no kopējā eksporta apjoma. Krievija pagājušogad eksportēja jēlnaftu par 110 miljardiem dolāru, naftas produktus par 69 miljardiem dolāru, cauruļvadu dabasgāzi par 54 miljardiem dolāru un sašķidrināto dabasgāzi par 7,6 miljardiem dolāru. Diemžēl šī naudas plūsma uz Krieviju ir turpinājusies arī pēc iebrukuma Ukrainā, jo rietumvalstis nevar vienā mirklī atteikties no Krievijas energoresursiem, kamēr nav sameklēta alternatīva.
Krievija pusgada laikā pēc iebrukuma Ukrainā ar energoresursu eksportu guvusi 158 miljardus eiro lielus ieņēmumus, un lielākā daļa (54%) tika eksportēti uz ES valstīm, kas iepirkušas Krievijas energoresursus 85 miljardu eiro vērtībā. Eiropas valstis mēģina samazināt naftas un gāzes importu no Krievijas, taču vienlaikus tas veicinājis šo resursu cenas kāpumu, kas savukārt nozīmē nepatīkamu patiesību: Krievija var eksportēt mazāk naftas un gāzes, bet saņemt tikpat lielus vai pat lielākus ieņēmumus. Kā liecina Krievijas Ekonomikas ministrijas prognozes, Maskava par energoresursu eksportu šogad varētu saņemt 337 miljardus dolāru, kas būtu par 38% vairāk nekā pērn.
Briti būvēs AES
Eiropas Savienības valstis ir apņēmušās jau šogad gandrīz pilnībā atteikties no Krievijas naftas un par divām trešdaļām samazināt Krievijas gāzes importu. Krievijai nākas meklēt citus noieta tirgus saviem energoresursiem, tādēļ tā kāpinājusi naftas eksportu uz Ķīnu, Indiju un citām Āzijas valstīm. Krievija jau ir kļuvusi par lielāko naftas piegādātāju Ķīnai, šajā jomā apsteidzot Saūda Arābiju.
Tiesa gan, Āzijas valstis par Krievijas energoresursiem nav gatavas maksāt tik augstu cenu kā bagātās Eiropas valstis. Gāzes cauruļvadu sistēmu ir daudz grūtāk pārorientēt uz citu tirgu, tomēr Krievija spērusi soļus šajā virzienā, būvējot jaunus cauruļvadus uz Ķīnu.
Eiropas valstis tikmēr meklē alternatīvu Krievijas gāzei un sākušas vairāk iepirkt sašķidrināto dabasgāzi no ASV, Kataras un citām valstīm. Tāpat atdzimšanu piedzīvo atomenerģijas nozare, jo AES būvēšana tiek uzskatīta par veidu, kā mazināt atkarību no fosilā kurināmā importa. Francijā atomelektrostacijas saražo ap 70% nepieciešamās elektroenerģijas.
Lielbritānijas valdība nolēmusi veikt lielas investīcijas AES būvēšanā; bijušais britu premjers Boriss Džonsons pat pavēstīja, ka valdības mērķis esot katru gadu atklāt pa vienam reaktoram. Pēc viņa domām, atomenerģija palīdzētu Lielbritānijai mazināt atkarību no naftas un gāzes cenu svārstībām, kā arī neļautu tādiem diktatoriem kā Putins šantažēt Rietumus.
Citās valstīs attieksme pret atomenerģiju bijusi daudz piesardzīgāka, atceroties 1986. gada katastrofu Černobiļas AES un 2011. gada noplūdi Fukušimas AES. Tieši katastrofa Japānā pamudināja Vāciju pieņemt lēmumu par visu AES slēgšanu, un pēdējos reaktorus bija plānots apturēt šī gada beigās. Taču tagad līdz ar enerģētikas krīzi Vācijas valdība pieņēmusi lēmumu pagarināt AES darbību, lai nepieciešamības gadījumā tās varētu izmantot elektrības ražošanai.
Briselē šogad notika lielas cīņas par to, vai arī atomenerģija un dabasgāze uzskatāmas par videi draudzīgiem enerģijas avotiem, kuru attīstīšanai pienākas valsts atbalsts. Galu galā virsroku guva šīs idejas piekritēji, lai gan dažas valstis asi protestēja pret šo Eiropas Savienības lēmumu, jo uzskatīja, ka atomenerģija un gāze patiesībā ir bīstams un videi kaitīgs enerģijas avots.
Jāmaina domāšana
Arī jautājumā par atteikšanos no fosilā kurināmā Eiropas valstu vidū nav vienprātības. Pret strauju atteikšanos no naftas, gāzes un oglēm iebilst dažas Austrumeiropas valstis, kas norāda, ka videi draudzīgās tehnoloģijas pagaidām izmaksā ļoti dārgi un nevar pilnībā segt pieprasījumu pēc enerģijas. Saskaņā ar ES datiem pašlaik Eiropas Savienībā ap 37% enerģijas tiek saražots no fosilā kurināmā, 26% nodrošina atomenerģija, bet 37% iegūst no atjaunojamiem energoresursiem, tajā skaitā ar hidroelektrostaciju palīdzību.
Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena uzsver: lai samazinātu atkarību no Krievijas naftas un gāzes, Eiropai ir jāstrādā vairākos virzienos. Viens no tiem ir energoresursu taupīšana, tāpēc pašlaik gandrīz visās ES dalībvalstīs tiek ieviesti dažādi enerģijas taupīšanas pasākumi. Taču vienlaikus jādomā arī par investīcijām nākotnes tehnoloģijās.
EK prezidente kā labu piemēru minējusi Dāniju, kas pēc naftas cenu krīzes pagājušā gadsimta 70. gados sākusi mērķtiecīgi attīstīt vēja enerģiju. “Dānija kļuva par pasaules līderi šajā nozarē un radīja desmitiem tūkstošu darba vietu. Tas ir ceļš, pa kuru mums jādodas! Nevis meklēt kādu ātro risinājumu, bet gan mainīt domāšanu, veikt lēcienu nākotnē,” uzsver fon der Leiena.
Eiropas Savienība no savas puses apņēmusies atbalstīt šo pāreju. Piemēram, paredzēt noteikt, ka no 2025. gada uz visu sabiedrisko un komerciālo ēku jumtiem jāuzstāda saules bateriju paneļi, bet no 2029. gada šī prasība varētu attiekties arī uz daudzdzīvokļu namiem.
Igaunijas enerģētikas uzņēmuma “Eesti Energia” šefs Hando Suters vēsta, ka šobrīd uzņēmums attīsta degakmens ieguvi, lai palīdzētu Igaunijai pārciest šo ziemu. Taču nākotnē joprojām paliek spēkā plāns par atteikšanos no videi kaitīgās degslānekļa nozares un pāreju uz atjaunojamiem energoresursiem, kuru attīstīšanā uzņēmums nākamo piecu gadu laikā plāno ieguldīt 2,5 miljardus eiro.
