“Krīzei pāri tiekam ļoti izšķērdīgā veidā.” Saruna ar Vjačeslavu Dombrovski 33
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis mainījis profesiju – jau desmit gadus darbojas kā politiķis. Bijis ministrs, premjera amata kandidāts, pašlaik neatkarīgais deputāts 13. Saeimā. Vjačeslavs Dombrovskis ir diezgan paceļojis pa partijām, bet šogad kopā ar bijušo iekšlietu ministru Sandi Ģirģenu dibinājis jaunu partiju “Republika”. Saeimā “Republikai” jau četri pārstāvji.
Vai ar jauno veidojumu noslēgušies jūsu politiskie klejojumi no liberālās Zatlera Reformu partijas uz centriskāko “Vienotību” un tālāk uz kreisi sociāldemokrātisko “Saskaņu”? Un kā ierāmēt partiju “Republika”?
V. Dombrovskis: Meklējumiem pielikts punkts. “Republika” ir centriska partija, iespējams, pirmā Latvijā, kura nav ieskaitāma konkrētā nišā ne pie konservatīvajiem, ne liberāļiem, nav ne krievu, ne latviešu organizācija, bet būvēta konkrētai misijas realizācijai. Misija ir panākt Latvijā divdesmit gadu laikā Zviedrijas labklājības līmeni.
Šomēnes “Republika” debitēja Kaktiņa kunga aptaujā, un laikam cilvēki negrib dzīvot kā Zviedrijā – knapi sasniedzāt 1% reitingu. Kur redzat atbalsta bāzi?
Atbalstītājus redzu visos vēlētājos. Mēs nedalām: te ir mūsu mērķauditorija, pārējie nav. Nav pārsteigums, ka sākotnēji atbalsts mazs. Tik neparasts uzstādījums prasa laiku, lai cilvēki izprastu mērķus, uz kuriem tiecamies.
Iepriekšējā reizē balotējāties kā “Saskaņas” premjera kandidāts. Cik ilgi var pastāvēt mūžīgās opozīcijas spēks ar novecojušiem līderiem, kāda viņu perspektīva?
Domāju, “Saskaņai” nav nākotnes. No savas puses esmu mēģinājis panākt sabiedrības apvienošanos no daudziem leņķiem. To gribēju Reformu partijā, tāpat būdams “Vienotības” rindās, lai arī sajutu nodomu bezjēdzīgumu, un beidzot – atrazdamies “Saskaņā”. Kamēr sapratu, ka pašai “Saskaņai” tas nav vajadzīgs. Vismaz partijas vadībai nav ne vēlmes, ne gribas veicināt patiesu integrāciju un nokļūt valdībā.
Tādam spēkam nav nākotnes, ir laika jautājums, kad “Republika”, citas partijas dabūs krievvalodīgo vēlētāju uzticību. Tie cittautieši, kurus notiekošais Latvijas valstī patiesi neinteresē, kuri grib zināt, kas notiek Krievijā, kuri informētāki par Voroņežā, nevis Rīgā notiekošo, aizies pie Krievu savienības un tur arī paliks. Neizslēdzu, ka saskaņieši ar laiku apvienosies ar Krievu savienību.
Ņemiet vērā, ka “Saskaņa” pēc reitinga joprojām pirmajā vietā.
Pirmajā vietā, jo lielā mērā pēc inerces vēl ir krievvalodīgā elektorāta atbalsts. Bet piedzīvotas lielas pārmaiņas. Iepriekšējie reitingi bija virs 20%, pašreiz saskaņieši zaudējuši pusi piekritēju. Tas nepārsteidz. Jebkurš vēlētājs vēlas, lai viņa balsij būtu nozīme un intereses tiek pārstāvētas. Ja viņš gadu pēc gada redz, ka “Saskaņa” nolemta mūžīgai sēdēšanai opozīcijā, tad agri vai vēlu pārtrauks balsot par šādu partiju.
Droši vien vecie atbalstītāji turpinās balsot par saviem “aizstāvjiem”, bet vai jūtams, ka cittautiešu jaunā audze ir sekmīgāk integrējusies Latvijas sabiedrībā?
“Republikā” latvieši un nelatvieši ir apmēram puse uz pusi. Ar kolēģi Pucenu reizēm smejamies. Saku – lūk, Ērik, esmu izaudzis Rīgā uz akmeņiem, būdams tipisks krievu puisis, dzīvojis Maskavas ielas galā un Purvciemā, līdz 18 gadu vecumam saticis varbūt divdesmit latviešus. Ēriks atbild – es Kuldīgā līdz 18 gadiem nebiju redzējis gandrīz nevienu krievu!
Tas – dzīvojot diezgan nelielā valstī, kur pietiekami daudz jauniešu nav iepazinuši blakus dzīvojošos citu tautību cilvēkus! Esmu absolūti orientēts, lai maksimāli lielai vēlētāju daļai, kas būtu ar mieru mums uzticēties, pateiktu – esam dzimuši Latvijā, dzīvojam Latvijā. Kas vēlējās atgriezties Krievijā, tam bija iespēja to darīt. Lielākā daļa to nav izdarījuši. Tas nozīmē – atzinuši Latviju par dzimteni.
Tātad pietiek skatīties pāri robežām, lolot kādas cerības. Mums jādzīvo Latvijā cieņpilni kopā ar latviešiem, respektējot valsts valodu, latviešu kultūru, jo te ir vienīgā valsts, kur šai valodai, kultūrai attīstīties. Turpmākos divdesmit gados ikvienam jāinvestē laiks, enerģija, lai padarītu kopējo dzimteni par vienu no attīstītākajām valstīm pasaulē. Pēc tam tā būs cita paaudze, kas uz dzīvi skatīsies pavisam citādi nekā mēs ar bagāžu no padomju laikiem.
Vai jūs nebaida doma, ka jaunie latvieši un jaunie cittautieši nesagaida augšupeju un dodas prom?
Drusku bail man arī, ka sāksies emigrācijas vilnis. Bet ziniet, ja liela daļa jauno cilvēku, īpaši spilgtākie pārstāvji, aizbrauks, tad būsim vien to pelnījuši. Tas atkarīgs no mums. Nav slikti, ja jaunie apskata pasauli, iegūst labu izglītību ārzemju skolās.
Mūsu rokās ir, lai viņi atgrieztos. Vēlme atgriezties ir. Biju starp pirmajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri pirms vairāk nekā divdesmit gadiem devās mācīties uz Ameriku, kur studēju vairākus gadus. Atbraucu mājās. Lai kā būtu citās valstīs, nekad nekļūsi tur savējais, nekad nespēsi sevi realizēt tik pilnīgi, kā to var šeit Latvijas cilvēki.
Kā vērtējat Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa darbību krīzes vadībā?
Esmu opozīcijas politiķis, tāpēc cilvēki domā, ka metīšos kritizēt valdības vadītāju. Negribu iet pārmērībās. Atzīmēšu divas galvenās pieļautās kļūdas. Kad vajadzēja dabūt vakcīnas, Kariņa kļūda bija, ka tas nebija valdības galvenais uzdevums. Katra sēde nesākās ar atgādinājumu, ka pretpotes jāsagādā par katru cenu, un ar veselības ministres ziņojumu, cik, kādas vakcīnas jau pasūtītas.
Otra kļūda attiecas uz šodien notiekošo. Valdība ilgu laiku nesaprata, ka jāvakcinē pirmkārt riska grupas. Vakcīnas labi pasargā no smagas saslimšanas un nāves, ne tik labi – no inficēšanās. Visaugstākā varbūtība tikt hospitalizētiem ir senioriem no kritiskajām grupām, sākot ar sešdesmit gadu vecumu. Valdība laikus nespēra soļus, lai fokusētos uz riska grupām.
Ja es būtu valdības vadītājs vai veselības ministrs, piedāvātu naudu ģimenes ārstiem proporcionāli tam, cik veca ir persona, kuru viņi pierunājuši saņemt pretpoti. Četrdesmit gadus vecs – viena summa, sešdesmitgadīgs – divtik lielāka, 75 un vecāks – vēl lielāka. Esmu pārliecināts, ja valdība piedāvātu pensionāriem 100 eiro par pilnu vakcinācijas kursu, viņu vidū būtu sasniegta vakcinācija par 90%.
Rupji rēķinot, 500 tūkstoš Latvijas pensionāru potēšana izmaksātu 50 miljonus. Tagad dīkstāves mēneša “cena” ir 200 miljoni eiro. To varēja novērst, jau vasarā iztērējot 50 miljonus, lai pārliecinātu veco paaudzi vakcinēties. Tagad valdībai nevajadzētu iet uz piespiedu vakcinēšanu ar izrietošām sekām. Cilvēkam ļoti nepatīk kaut ko darīt piespiedu kārtā.
Esat ievērojis, ka cilvēki, kas atrodas drošā attālumā no valdības, kareivīgi iebilst kritiķiem? Lai veselība Kariņam, netraucējiet strādāt – saka arī mūsu lasītāji. Taču tuvākā saskarē ar valdību nonākušie – eksperti, ārstu un medmāsu vadība – par tās rīcību izsakās nesaudzīgi, pat aicinot atkāpties.
Lamāt valdību viegli. Ir politiķi, kas sevi neredz valdībā un saprot, ka nekad pie varas nebūs. Viņiem pelt valdību ir vienīgais, kas paliek. Un ir cilvēki, kas strādājuši atbildīgos posteņos un uzdod sev jautājumu – ko es darītu Kariņa vietā? Kolīdz tā esi pajautājis, bilde izskatās citādi. Tas ir jautājums, ko arī es sev nemitīgi uzdodu. Premjeram nav viegli, bet tas ir viņa darbs.
Starp opozicionāriem ir starpība, teiksim, vienas partijas vadonis Šlesers bijis augstu stāvošs un pie varas, bet cits līderis Gobzems nav. Vai jūs nebaida, ka populisms saņems pārāk lielu sabiedrības atbalstu un ar panākumiem iekļūs 14. Saeimā?
Atkal teikšu – ja būs šāds uzvaras gājiens, būsim to pelnījuši. Tādas partijas kā “KPV LV” bijušas ne reizi vien, un tautai ir svaigā atmiņā, kas notika ar šo reiz “vareno” spēku. Kad Aldis Gobzems piedāvā vēl vienu “KPV”, liela daļa vēlētāju izdarīs secinājumus, kas tas būs.
Redzu, ka daudziem politiķiem ir ārkārtīgi grūti atteikties no vēlmes teikt vēlētājam to, ko viņš vēlas dzirdēt. Vēlētājs nevēlas vakcinēties, tūlīt klāt politiķi, kas mierina: “Tas ir okei! Vakcīnas ir eksperimentālas, ar blakus parādībām, un vispār – viss pāries tāpat.” Atturēšanās no runāšanas pa prātam vēlētājam prasa kaut kādu politiķa mugurkaulu. No vēlētāja savukārt tiek prasīta pieredze, iedziļināšanās piedāvājumā, lai pēc vēlēšanām nenāktos brīnīties – kā tā mani uzmetuši, atkal esmu piekrāpts!
Pāriesim pie budžeta. Esat kritiski rakstījis, ka Igaunijā budžets ir 13,6 miljardi eiro, Latvijā 12,4 miljardus liels. Ka valsts parāds Latvijā sasniedzis 17 miljardus, turpretī Igaunijā 6,7 miljardus. Arī plānotais budžeta deficīts mums trīskārt lielāks nekā Igaunijā. Esat konstatējis, ka 13. Saeimas laikā atpalicība no abām kaimiņvalstīm pieaugusi. Ko tas liecina?
Secinājums ir, ka tiekam pāri krīzei ļoti izšķērdīgā veidā. Tas attiecas arī uz 2009. gadā piedzīvoto, kad pārvarējām krīzi, bet maksājot augstu cenu, varbūt pat augstāko visā pasaulē. Attiecībā uz valsts parāda pieaugumu, uz aizbraukušo skaitu un uz to, ka desmit gadus nevarējām sasniegt pirmskrīzes līmeni. Tagad diemžēl ir tāpat. Latvijas valsts nebeigs pastāvēt, tiksim pāri grūtībām, bet tērējot daudz resursu un spēku. To liecina kaut vai apstāklis, ka četros gados esam palielinājuši valsts parādu par summu, kādu Igaunija aizņēmusies trīsdesmit gados.
Tas liecina par Latvijas varas neprasmi saimniekot?
Ja īsi, tad jā.
Ko jūs, ekonomists, iesakāt pilsoņiem, kuri iztrūkušies, kā pārdzīvot ziemu? Augstāki tarifi apkurei, elektrībai, degvielas cena kāpj, tāpat kā cena pārtikai.
Kariņa vietā es kārtotu divas lietas. Pirmā – mērķtiecīgi palīdzētu maznodrošinātajiem un pensionāriem. Kaut kas ir darīts – neliels atbalsts daudzbērnu ģimenēm, citiem elektroenerģijas patērētājiem un ikmēneša 20 eiro vakcinētiem senioriem. Otra lieta, ka es izmantotu nodokļu politiku, lai amortizētu energoresursu sadārdzinājumu, kas velk aiz sevis cenu kāpumu citām precēm.
“Republika” piedāvāja mazināt PVN līdz 5% uz apkures sezonu elektrībai un dabasgāzei. Tas noņemtu vidējiem rēķiniem apmēram sešus eiro mēnesī. Tas ne tuvu nekompensē cenas pieaugumu, tomēr cilvēkiem palīdzētu. Ja valdība iespēju robežās cenšas sniegt atbalstu, tas atstāj iespaidu. Mūsu priekšlikums neguva koalīcijas atsaucību, iespējams, tāpēc, ka ieteikuši opozīcijas pārstāvji. Lai gan saprotams, valdība pilnībā nespēs aizsargāt iedzīvotājus no šokiem un nepatīkamām lietām, kas notiek pasaulē.
Iestarpināšu, ka Daugavpils mērs saskaņietis Elksniņš kaut kādā veidā panācis, ka pilsētā siltumtarifi nekāpj.
Bet nesaka, ko īsti izdarījis. Zinām, ka Elksniņš piedalījies Krievijā enerģētikas forumā, kur uzstājies ar dīvainu runu. Varu tikai spekulēt un minēt, ka kāds tirgotājs pārdevis Daugavpilij gāzi par cenu, kas stipri zemāka par tirgū diktēto.
Kā jūs nodēvētu 2022. gada budžetu?
Tas ir priekšvēlēšanu budžets. Balstīts uz nepopulārām, apšaubāmām lietām, ko valdība izdarījusi iepriekš. Piemēram, ja valdība bez saprātīga pamatojuma neatņemtu pašvaldībām 5% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem, centrālajā budžetā būtu aptuveni 90 miljoni mazāk, ko solīt labām lietām. Ja valdība neceltu darbaspēka nodokļus pašnodarbinātajiem, patentmaksātājiem, tad atrēķināmi vēl 70–80 miljoni eiro.
Nerunāsim par salīdzinoši sīkiem “ieguvumiem”, kad valdība noņēma finansējumu 1.–4. klasēm brīvpusdienām. Tās ir lietas, uz kurām uzbūvēts skaistais budžets. Budžets ar deficītu pusotra miljarda eiro liecina, cik ļoti valdošās partijas cenšas nopirkt vēlētāju atbalstu. Baidos, tās vēlu sapratīs, ka ar naudu mīļš nekļūsi, ja trīs gadus esi darījis to, ko darīji.
Budžetā taču ir arī kas labs un slavējams!
Protams! Aizņemtais pusotrs miljards ir nauda, kas nogulsnēsies cilvēku kabatās. Laba nauda. Kā var teikt, ka ir slikti indeksēt pensijas, drusku vairāk maksāt skolotājiem, zinātniekiem.
Vai – drusku vairāk maksāt algā premjeram.
Tas vairs nav “drusku”. Diemžēl valdība arī vienkāršās lietas nespēj izstrādāt kaut cik kvalitatīvi. Medmāsām paceļ algu par 4,5%, bet prezidenta kancelejas ļaudīm – par 9%. Augstākajām valsts amatpersonām – par 40%, ministriem atalgojums kāps par trešdaļu. Vienīgais, kā to varu raksturot, – tas nav cienījami un gudri no valdības puses.
Kā raugāties uz deputātu kvotu sistēmu, no kuras nevar atteikties? No vienas puses, nav nosodāmi, ja provinces skola tiek pie jauna jumta, baznīcas remontē.
Es arī savulaik esmu ticis pie kvotām un izmantojis. Man ieteica to pieņemt, jo – neizdarīsi tu, izdarīs cits. Varu saprast koalīciju, kurai deputāts šķiet tik neuzticams, ka, lai nobalsotu par budžetu, viņš jānopērk ar pārdesmit tūkstošiem, kurus ar savu vārdu drīkst aiznest līdz pašvaldībai, skolai, baznīcai. Tā teikt, tas esmu es, kas šo naudu iedeva! Bet man grūti saprast, kā kolēģi, kas iepriekš svinīgi zvērēja dabūt ārā kauna traipu, kvotu sistēmu, paši atzīst to par pieņemamu.
Pašvaldības aizgāja vēlēt trešdaļa balsstiesīgo pilsoņu. Vai zema aktivitāte gaidāma, arī balsojot par parlamentu?
Domāju, vēlētājs, neejot balsot, nodeva jaunajiem, galvenokārt opozīcijas spēkiem, sekojošu ziņu. Esmu trīsdesmit gados nobriedis tik tālu, lai vienkārši ar faktu, ka esat jauni, pie varas netikuši, man vairs nepietiktu. Tādēļ vien nepacelšu pēcpusi un neiešu par jums balsot. Vēlētājs jāpārliecina, ar ko jaunpienācēji būs labāki salīdzinājumā ar pašvaldību nez cik gadus vadījušiem. Pēdējos tauta vismaz pazīst, kas viņi ir un kas nav. Nav par ļaunu šīs vēlētāju domas iegaumēt. Arī tādiem kā es. Ja opozīcijas politiķi neizdarīs secinājumus, Saeimu vēlot, var atkārtoties tas pats, kas pašvaldību vēlēšanās – zema līdzdalība, pasīvi vēlētāji un atbalsts galvenokārt valdošajiem spēkiem.
Ar Nacionālo apvienību, jaunajiem konservatīvajiem negrasāties konkurēt?
Nacionālā apvienība bija, ir un būs. Sabiedrībā vienmēr būs cilvēki, kam nacionālās lietas ir pašas svarīgākās. Tas nav nekas neveselīgs. Tādi ir starp jebkuras tautības ļaudīm, latviešiem, igauņiem vai krieviem. Attiecībā uz JKP mana prognoze nav tik optimistiska. Izredzes puse uz pusi – būt vai nebūt 14. Saeimā. Kopumā situācija, kad cilvēkiem nav vienojoša mērķa, misijas, pie kā strādāt, viņus deģenerē uz nišām.
Cilvēki sāk dalīties grupās. Kā galvenie jautājumi izvirzās liberāļu pretstatīšana konservatīvajiem, dzimumu maiņas. Var saprast, ka tas notiek Rietumos, kur lielā mērā sasniegts labklājības līmenis, kad tiešām nav ko citu darīt politiskajā telpā, bet mums ir tik daudz darāmā! Uzskatu, ne jau šiem jautājumiem jābūt sabiedriskās dzīves centrā.
Jūs domājat, ka fizioloģiskās lietas, ka viendzimuma pāru cīņa par iespēju reģistrēt laulību nav aktuāli?
Tam jābūt padsmitajam jautājumam. Domāju, saprātīgie cilvēki raugās, ka tās nav risināmās problēmas no pirmā trijnieka. Valstī pirmais problēmu piecnieks, manuprāt, ir šāds: 1) kā veidot izaugsmi, lai tiešām divdesmit gados panāktu Zviedrijas labklājības līmeni, 2) kā nodrošināt cilvēka cienīgas vecumdienas senioriem, 3) izglītība, kurā ar pieejamiem resursiem jāizspiež maksimums, problēma nr. 4 un nr. 5 – veselības aprūpe un drošība. Tās ir primārās lietas. Esmu pārliecināts – kamēr politiķi nav izdarījuši visu iespējamo šajās piecās jomās, pārējais ir sekundārs.
Šodien Ministru prezidenta uzmanības lokā nemaz nav citas prioritātes kā vakcinācija un vēlreiz vakcinācija!
Vakcinēto rādītājam tuvojoties 70–80%, tas pazudīs no redzesloka. Beigsies arī vakcīnskeptiķu kustība, jo cilvēkiem nepatīk būt mazākumā. Nepatīk būt marginalizētiem. Atkārtoju – pandēmiju pieveiksim, krīze beigsies. Jautājums – par kādu cenu tiksim krīzei pāri? Liekas, maksājot daudzreiz dārgāk nekā tā pati Igaunija. Tas būs vēl viens atgādinājums, ka tālāk tā dzīvot nevajadzētu.
