O. Zvejnieks: Valsts prezidents Levits ir gatavs rādīt piemēru un ir publiski paziņojis, ka Rīgas pilī būs telpas, kuras neapkurinās, tādējādi ekonomējot? 57
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš brīža, kad Krievija uzsāka neslēptu Eiropas šantāžu, ierobežojot gāzes padevi pa vadu “Nord stream 1” līdz 20% iespējamās jaudas, Briselē un citās Eiropas Savienības valstu galvaspilsētās drudžaini mēģina atrast paņēmienus, kā samazināt atkarību no Krievijas. Vislielākā šāda atkarība ir Centrālās un Austrumu Eiropas valstīs, ko nosaka vēl Varšavas pakta un PSRS eksistences laikā uzbūvētie gāzes cauruļvadi un alternatīvu neesamība.
Taču visgrūtāk risināmā šī atkarība, iespējams, ir Eiropas ekonomiskajā sirdī – Vācijā, kur relatīvi lētā Krievijas gāze un citi energoresursi ir bijis viens no Vācijas pēckara ekonomisko panākumu cēloņiem, proti – iebūvēta pašos ekonomikas pamatos. 35% Vācijas gāzes pērn tika importēti no Krievijas, gandrīz tikpat – 34% – no Norvēģijas, bet 29% nodrošināja Nīderlande.
Dedzinot gāzi, pērn tika saražoti 15,3% vācu elektrības un apsildīta puse no 41,5 miljoniem vācu mājsaimniecību, arī Vācijas ķīmiskā un minerālmēslu rūpniecība ir ļoti atkarīga no gāzes un vietumis balansē uz rūpnīcu slēgšanas robežas.
Un, lai gan daži, kā, piemēram, bijušais ASV prezidents Donalds Tramps, ir izteikušies, ka vācu politiķus kontrolē Maskava, nevar arī noliegt, ka līdz pat 2022. gada 24. februārim racionāla ekonomiskā izvēle bija izmantot Krievijas gāzi.
Šai racionālajai izvēlei sekoja visi Vācijas kancleri, sākot no Konrāda Adenauera 60. gadu sākumā, kura laikā Vācija sāka piegādāt Krievijai liela izmēra caurules gāzesvadu būvniecībai, un beidzot ar Angelu Merkeli, kuras laikā Vācijas atkarība no Krievijas gāzes pieauga no 25% līdz 35%.
Viss jau būtu labi, ja vien, sākot no 24. februāra, racionālā ekonomiskā izvēle nebūtu nonākusi krasā pretrunā ar politisko gribu un morāles apsvērumiem.
Ko Eiropa var izdarīt, lai atbrīvotos no atkarības? Neiekrītot vēlmju domāšanā, jāatzīst, ka īstermiņā neko īpašu. Ar steigu radītais Eiropas ārkārtas plāns dabasgāzes taupīšanai paredz tās patēriņa samazināšanu par 15%, un plānā ir vairāk caurumu un atteikšanās iespēju no tā izpildes nekā “Maasdamer” sierā.
Proti, nav izredžu, ka gāzes patēriņš tiešām samazināsies par 15%. Problēma vēl arī tāda, ka ES no Krievijas importē 40% no visas gāzes, nevis 15%.
Par vēlmi aizstāt atlikušos 25% liecinātu šādi pasākumi – visu vēl palikušo ogļu un mazuta termoelektrostaciju iedarbināšana Eiropā, atteikšanās no plāniem izslēgt atomelektrostacijas un plāni būvēt jaunas, kā arī masveidīga ēku siltināšana. Es par šādiem visaptverošiem plāniem dzirdējis neesmu.
Tātad – ES “vecajām” valstīm un to vēlētājiem Zaļais kurss, kurš neļauj izmantot ogles, mazutu, kūdru un citus “netīrus” energoresursus, šķiet daudz svarīgāks par Ukrainas neatkarību un fizisko eksistenci – tieši par to liecina arī ārkārtīgais ES rietumu daļas valstu lēnīgums jebkādu ieroču piegādēs Ukrainai.
Tas noved pie vienkārša secinājuma – ES, visticamāk, gatavojas pakļauties Krievijas gāzes šantāžai un turpināt vismaz tuvākajā desmitgadē pirkt Krievijas gāzi, šādi finansējot Krievijas agresiju pret Ukrainu un visas nākamās agresijas. Tā kā visienesīgākā Krievijas energoresursu tirgus – Eiropas – ekonomiskā iznīcināšana diez vai ietilpst Krievijas stratēģiskajos plānos, tad jādomā, ka Krievijas mērķis ir panākt tieši Eiropas atbalsta samazināšanu Ukrainai vai pilnīgu pārtraukšanu apmaiņā pret gāzes piegādēm.
Šāda vienošanās dotu nāvējošu triecienu attīstīto valstu vienotajai frontei pret Krievijas agresiju un Krievijas prezidenta Vladimira Putina ekonomiskā šantāža izrādītos sekmīgs ārpolitikas ierocis.
Šāda politika veiksmīga var izrādīties tikai īstermiņā, jo ilgtermiņā ES noteikti vēlēsies atbrīvoties no šādas atkarības, par to liecina arī dažādi ES plāni.
Ko tad taisās darīt praktiski gāzes atkarības samazināšanai? Te var atrast visdažādākās ziņas, kas apliecina, cik praktiski grūti to būs izdarīt. Vācijas pilsēta Hannovere, piemēram, ir paziņojusi, ka sabiedriskajās ēkās tiks aizliegts izmantot karsto ūdeni un to atslēgs, tiks ieviesti pasākumi apkures samazināšanai.
Sabiedriskās ēkas, ja nu kāds to ir aizmirsis, ir skolas, bērnudārzi, slimnīcas, valsts un pašvaldības ēkas utt.
Ja es vēl spēju pieņemt, ka pieaugušajiem var pateikt, ka rokas ziemā mazgāsiet tikai ar auksto ūdeni, tad samērā grūti ir saprast, kā ar aukstu, ziemā pat ledainu ūdeni tiks mazgāti bērnu dibeni bērnudārzos un ķirurgu rokas pirms operācijām.
Un, palūk, arī Latvijas Veselības inspekcija, acīmredzot, nojaušot, ka arī Latvijas varas kabinetos apsver līdzīgas idejas, paziņojusi, ka karstā ūdens temperatūras samazināšana “var radīt riskus cilvēku veselībai”. Runa ir par risku saslimt ar t. s. leģionāru slimību, kas ir pneimonijas forma.
Slimības izraisītāja baktērija legionella dabiski dzīvo ūdenskrātuvēs mūsu platuma grādos un to pilnībā iznīcināt nav iespējams. Labākais veids slimības kontrolei ir karstā ūdens temperatūras uzturēšana 55°C līmenī ūdensapgādes sistēmā.
Ir arī citas interesantas ziņas. Piemēram, Somijā laikus gatavojas iespējamai enerģētikas krīzei, un mediji ziņo, ka aptuveni 2800 pārtikas veikalu esot jāvienojas, kurš tiks slēgts un kurš paliks atvērts, ja noteiktā Somijas apgabalā tiks ierobežota elektriskā jauda. Latvijā par līdzīgu pasākumu apsvēršanu vēl vispār netiek domāts, kas liecina, ka ne varasiestādes, ne uzņēmēji pagaidām nekādai enerģētiskajai krīzei nav gatavi un negatavojas.
Citviet Eiropas valstīs arī ziņo, ka gatavojas pārstāt izgaismot ēkas un kultūras pieminekļus. Vai Latvija ir gatava pārstāt izgaismot Brīvības pieminekli?
Vai, piemēram, Valsts prezidents Levits ir gatavs rādīt piemēru un ir publiski paziņojis, ka Rīgas pilī būs telpas, kuras neapkurinās, tādējādi ekonomējot? Vai pie šādiem plāniem strādā ministrijas?
Sākot uzdot šādus jautājumus, kļūst skaidrs, ka esam vēl ļoti tālu no reālas gatavības krīzei.
Šādā aspektā vērtējot, ir pat labi, ka pagājušajā nedēļā saņemtie jaunie izlīdzinātie “Latvijas gāzes” rēķini, kuros gāzes cena pieaugusi trīskārtīgi un četrkārtīgi, sāk pamazām modināt sabiedrību.
