Karstais “aukstais karš” 2
Politikas veterāns Jānis Jurkāns secināja, ka “mēs dzīvojam ļoti karstā aukstajā karā”. Viņam nebija pieņemams premjerministres Laimdotas Straujumas piektdien LTV “Rīta panorāmā” sacītais, ka Krievijas noteiktās sankcijas būtisku ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību neatstāšot un ka sankciju dēļ bezdarbs nepieaugšot. “Tas notiek laikā, kad lielās ES valstis jau sen rēķina zaudējumus. Vācija rēķina, cik izmaksās tās uzņēmumu slēgšana Krievijā, ko darīt 300 tūkstošiem cilvēku, kas zaudēs darbu. To dara arī citas valstis. Mēs izliekamies, ka nekādu zaudējumu nebūs. Sankcijas ir kā radiācijas starojums, kura sekas sāpīgi izjutīsim tikai pēc kāda laika,” pārmeta Jurkāns. “Ko uzņēmumiem darīt ar šprotēm? Ko Rēzeknes gaļas kombinātam? Lai valdība domā, ko darīt! Vai arī nodarboties ar protekcionismu un aicināt ēst tikai vietējo biezpienu un šprotes? Mums sen vajadzēja izrēķināt, cik naudas prasīt no Eiropas Savienības,” pārmeta Jurkāns.
Viņam piebalsoja Vitālijs Aizbalts: “Visas valstis necietīs vienādi no sankcijām. Visvairāk – Baltijas valstis un Somija. Bet Somija jau paziņojusi, ka Eiropas Savienībai jākompensē zaudējumi. Valsts vadītājiem jāmaina attieksme un tūlīt jāsarēķina iespējamie zaudējumi, nevis jāstāsta, ka tādu nebūs. Tas ir bezatbildīgi.”
Edgars Jaunups secināja, ka valdošā koalīcija izvēlējusies mierināšanas taktiku. “Tas nav pareizi,” viņš sprieda un piebilda: “Sabiedrība nav arī jātracina. Vislabākā pieeja – racionāla rīcība. Pārtikas eksports uz Krieviju procentuāli tik tiešām nav liels – 0,7% no kopējā, bet tas ietekmēs saistītās nozares. Par iespējamām sankcijām tiek runāts jau pusgadu. Mums ar savu vēlmju sarakstu ir jābūt Briselē – ja reiz Valdis Dombrovskis izlielīts par labajiem sakariem ar Eiropas politiķiem, tad lai rāda, ko spēj. Bet vēlmju saraksta vēl nav! Valdība nav runājusi ar uzņēmējiem, kas šeit, Latvijā, ieguldījuši naudu un cietīs visvairāk, lai no viņiem uzzinātu nepieciešamo atbalstu.”
Aldis Adamovičs uzsvēra: “Ja jāizvēlas ko zaudēt: septiņus vai desmit procentus no ekonomikas vai valsts neatkarību, tad esmu pārliecināts, ka lielākā tautas daļa izvēlēsies neatkarības nosargāšanu, pat savelkot jostas.”
Romāns Naudiņš pārmeta, ka mēs gan sevi, gan ārzemniekus baidām ar negatīvām sekām. “Ja es kā uzņēmuma vadītājs katru rītu darbiniekiem stāstīšu, cik uzņēmumam grūti, ka nevaru pārdot produkciju, tad uzņēmums bankrotēs. Protams, mums jābūt uzmanīgiem pret Krievijas sankcijām. Bet… eksports turpinās. Valdība ir gatavojusies arī šādam pavērsienam. Ir bijušas uzņēmēju delegācijas uz Centrālāzijas un Aizkaukāza valstīm, lai atrastu jaunus tirgus. Daudz preču tiek eksportēts caur Baltkrieviju.” Un klāstīja vēl rindu pozitīvu iesākumu un ieceru.
Jānis Jurkāns neizturēja šo pozitīvisma devu: kāpēc ministrs stāstot par kūdras apgūšanu, kad Latgalē cilvēki nevarot dabūt normālu medicīnisko aprūpi, skolotāji – algas. Kad pietrūka argumentu – sāka personīgi apvainot ministru Naudiņu, ko pēdējais uzņēma stoiskā mierā un pēc diskusijas aizbrauca tikties ar pierobežas uzņēmējiem un pašvaldību vadītājiem.
