Krīzē lūzumu var panākt ar nodokļiem 0
“Latvijas Avīzes” publiskajā diskusijā “Kad ekonomiskais izrāviens sāksies novados?” nācās secināt, ka Latgalē ekonomiskais izrāviens tika atlikts visupirms pabalstu dēļ, tagad – Āfrikas cūku mēra dēļ. Bet pēc Krievijas noteiktā pārtikas produktu importa aizlieguma, iespējams, būs jāsavelk budžeta josta un attiecīgi samazināsies līdzekļi reģionu atbalsta programmām. Pieci politiķi, ieskrējušies pirmsvēlēšanu sprintā, strīdējās par to, kā panākt lūzumu reģionālajā attīstībā.
Leduslaikmetu nodokļos!
Kopš deviņdesmitajiem gadiem Latgale nevienā valsts dokumentā nav atzīta par prioritāru attīstības reģionu, uzsvēra Vitālijs Aizbalts (“Gods kalpot Rīgai”, startē no “Saskaņas” saraksta). “No 110 novadiem par attīstāmiem atzīti 21, un Daugavpils novada šai sarakstā nav, kaut arī Nacionālajam attīstības plānam iesniedzām piecus iespējamos centrus,” viņš atgādināja. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Romāns Naudiņš (Nacionālā apvienība) pavēstīja, ka pēc lielajiem strīdiem par ES fondu naudas sadali arī pārējās 89 pašvaldības varēs pretendēt uz finansējumu.
Preiļu mērs Aldis Adamovičs (Latgales partija, startē no “Vienotības” saraksta) uzskata, ka Latgalē krīze nav beigusies. “Tiesa, bezdarbs samazinājies no 22% līdz 17%, bet tas tik un tā ir divreiz lielāks nekā vidēji Latvijā (zem 9%). Esam runājuši par uzņēmuma ienākuma nodokļa samazināšanu, par reinvestētās peļņas neaplikšanu, un to turpināsim,” viņš pieteica.
Edgars Jaunups (“Latvijas attīstībai”) negatīvi vērtēja to, ka pašreizējā valdība izšķīrusies par labu pabalstiem, nevis ekonomiskajam izrāvienam: “Ar pabalstiem nedzīvosim labāk, varbūt tikai kādu mēnesi vai pusgadu ilgāk izvilksim. Latvijā ir astotie augstākie darbaspēka nodokļi ES. Jāmazina nodokļi, ja vēlamies panākt uzņēmējdarbības aktivitāti.”
Arī Vitālijs Aizbalts noskaldīja: “Tiem, kas darbojas Latgalē, jābūt nodokļu atlaidēm.” Kā absurdu viņš novērtēja situāciju, kad to peļņu, ko uzņēmējs iegulda attīstībā, apliek ar lielāku nodokli nekā ienākumus no dividendēm. “Mūsu partijas priekšlikums reinvestēto peļņu neaplikt ar uzņēmumu ienākuma nodokli,” viņš ierosināja. Viņaprāt, naudu tam varētu dot jaunveidojama nacionāla attīstības banka, kas līdzekļus kapitālam ņemtu no otrā līmeņa pensijām, kas šobrīd atdotas skandināvu bankām.
Ministrs Naudiņš pavēstīja, ka viņam nupat bijušas diskusijas ar Finanšu ministrijas speciālistiem. Viņš piedāvājis zināmu daļu no iekasētā uzņēmumu ienākuma nodokļa novirzīt attīstāmiem reģioniem. No Rīgas uzņēmumos iekasētajiem nodokļiem 3% novirzītu uz reģionālo pašvaldību infrastruktūras projektiem uzņēmējdarbības vides uzlabošanā. “Jo tālāk no Rīgas, jo lielāks atbalsts novadiem. Pavisam šādi tiktu pārdalīti aptuveni 10 miljoni eiro,” sprieda ministrs.
Līdz šim visi reģionālās attīstības ministri ir runājuši vien par infrastruktūras attīstību, bet atteikušies mainīt nodokļu politiku ar argumentu, ka “tas neko nedos”. Naudiņš kā uzņēmējs ir pārliecināts, ka līdzšinējā politika ir bijusi nepareiza. “Pēc tās puse Latvijas iedzīvotāju dzīvo Rīgā un Pierīgā, tur būvējas jauni bērnudārzi, bet Strenčos dārziņu slēdz ciet.” Aizbalts atgādināja, ka latgalieši savulaik iesnieguši līdzīgus priekšlikumus, bet Valsts ieņēmumu dienests tos noraidījis kā “grūti administrējamus”.
Edgars Jaunups uzskata, ka tieši šī krīze jāpārvar ar nodokļu politiku: “Lai veiktu pārmaiņas tautsaimniecībā, jāmaina nodokļi.” Vai ekonomikas ministra Vjačeslava Dombrovska ierosinātās nodokļu brīvdienas nav risinājums? “Ja esat slims un sāp galva, tad iedod ibumetīnu. Bet ar ibumentīnu tikai novērš galvassāpes, bet neārstē. Tāpat arī nodokļu brīvdienas ekonomiskās problēmas neatrisina. Pirmkārt, ir jāvienojas par samazinātām nodokļu likmēm mikrouzņēmuma nodoklim, darbaspēka nodoklim un reinvestētajai peļņai. Otrkārt, pēc tam jāpaziņo: lai kas nenotiktu, vismaz četrus gadus nodokļus nemainīs. Kā uzņēmēji var plānot biznesu, ja Latvijas valdība miera laikā sešas reizes gadā maina nodokļus? Uzņēmēji vēlas stabilitāti un leduslaikmetu nodokļu izmaiņām.”
Satiksmes ministriju – uz Daugavpili!
Jaunups novērojis, ka politiķi paziņo par Latgales programmai piešķirtajiem miljoniem, bet ar sīkiem ikdienas lēmumiem faktiski pārsvītro šo prioritāti: “Piemēram, valsts papildus ceļu būves pamatprogrammām atrod par iespējamu pielikt klāt finansējumu. Pamatprogrammām pielikti klāt deviņi kilometri asfaltēta ceļa, bet vienam pašam Ventspils novadam – 33 kilometri. Šie mazie lēmumi summējoties bieži vien savāc vairāk nekā prioritārie virzieni. Konkrētā programma Latgales atbalstam ir tikai skaisti nosaukta.” Lai izlīdzinātāk saņemtu ES fondu līdzekļus, viņš ierosina Latviju sadalīt, minimums, divos plānošanas reģionos, tāpat kā to izdarīja lieluma ziņā līdzīgās Slovākija un Slovēnija. “Par reģionālo attīstību varēs runāt tikai tad, kad nacionālie politiķi kādu reģionu noteiks par faktisko prioritāti, nevis deklaratīvu kā pašlaik. Reāli par to liecinās tikai tad, ja vienu ministriju fiziski pārcels uz Daugavpili. Piemēram, VARAM vai Satiksmes ministriju.”
Ministrs Naudiņš gan tūdaļ bilda, ka strādājot pie savas ministrijas funkciju pārnešanas uz plānošanas reģioniem. “Tie cilvēki, kas ministrijā atbild par pašvaldībām, varētu uz tiem pārcelties,” pieļāva ministrs, bet “katram loģiski domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka fiziski pārcelt VARAM vienu divu gadu laikā nav lietderīgi. Mūsu ministrijā puse darbinieku ņēmuši kredītus dzīvokļiem. Drīzāk var runāt par Kultūras ministrijas pakāpenisku pārcelšanu uz Cēsīm.” Edgars Jaunups pie šiem vārdiem uzsprāga: “Nesaprotu, kāpēc rīdzinieki nevarēs izbraukāt uz darbu Daugavpilī, bet latgalieši uz darbu Rīgā var izbraukāt! Tas ir politiskās gribas jautājums. Ja darīsim tāpat, tikai intensīvāk, pēc četriem gadiem nebūs nekādu rezultātu. Ja grib lūzumu, lai kaut kas mainās, nepieciešami nestandarta risinājumi.”
Aldis Adamovičs bija pieļāvīgāks: “Ja kādu pārceļ, tad Satiksmes ministriju, jo Daugavpilī ir lielākais dzelzceļa mezgls un “Latvijas dzelzceļā” strādā 5000 latgaliešu. Taču svarīgāk par ministriju pārcelšanu ir kadru samazināšana tajās.”
“Reāli valsts attīstībai naudas nav. Esam noteikuši, ka aizsardzībai jādod 2% no budžeta. Kāpēc ar likumu nevar noteikt, ka no budžeta 2% jādod Latgales attīstībai? Bet šī valdībai to nenoteiks,” bezcerīgi ar roku atmeta Jānis Jurkāns (“Vienoti Latvijai”).
Karstais “aukstais karš”
Politikas veterāns Jānis Jurkāns secināja, ka “mēs dzīvojam ļoti karstā aukstajā karā”. Viņam nebija pieņemams premjerministres Laimdotas Straujumas piektdien LTV “Rīta panorāmā” sacītais, ka Krievijas noteiktās sankcijas būtisku ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību neatstāšot un ka sankciju dēļ bezdarbs nepieaugšot. “Tas notiek laikā, kad lielās ES valstis jau sen rēķina zaudējumus. Vācija rēķina, cik izmaksās tās uzņēmumu slēgšana Krievijā, ko darīt 300 tūkstošiem cilvēku, kas zaudēs darbu. To dara arī citas valstis. Mēs izliekamies, ka nekādu zaudējumu nebūs. Sankcijas ir kā radiācijas starojums, kura sekas sāpīgi izjutīsim tikai pēc kāda laika,” pārmeta Jurkāns. “Ko uzņēmumiem darīt ar šprotēm? Ko Rēzeknes gaļas kombinātam? Lai valdība domā, ko darīt! Vai arī nodarboties ar protekcionismu un aicināt ēst tikai vietējo biezpienu un šprotes? Mums sen vajadzēja izrēķināt, cik naudas prasīt no Eiropas Savienības,” pārmeta Jurkāns.
Viņam piebalsoja Vitālijs Aizbalts: “Visas valstis necietīs vienādi no sankcijām. Visvairāk – Baltijas valstis un Somija. Bet Somija jau paziņojusi, ka Eiropas Savienībai jākompensē zaudējumi. Valsts vadītājiem jāmaina attieksme un tūlīt jāsarēķina iespējamie zaudējumi, nevis jāstāsta, ka tādu nebūs. Tas ir bezatbildīgi.”
Edgars Jaunups secināja, ka valdošā koalīcija izvēlējusies mierināšanas taktiku. “Tas nav pareizi,” viņš sprieda un piebilda: “Sabiedrība nav arī jātracina. Vislabākā pieeja – racionāla rīcība. Pārtikas eksports uz Krieviju procentuāli tik tiešām nav liels – 0,7% no kopējā, bet tas ietekmēs saistītās nozares. Par iespējamām sankcijām tiek runāts jau pusgadu. Mums ar savu vēlmju sarakstu ir jābūt Briselē – ja reiz Valdis Dombrovskis izlielīts par labajiem sakariem ar Eiropas politiķiem, tad lai rāda, ko spēj. Bet vēlmju saraksta vēl nav! Valdība nav runājusi ar uzņēmējiem, kas šeit, Latvijā, ieguldījuši naudu un cietīs visvairāk, lai no viņiem uzzinātu nepieciešamo atbalstu.”
Aldis Adamovičs uzsvēra: “Ja jāizvēlas ko zaudēt: septiņus vai desmit procentus no ekonomikas vai valsts neatkarību, tad esmu pārliecināts, ka lielākā tautas daļa izvēlēsies neatkarības nosargāšanu, pat savelkot jostas.”
Romāns Naudiņš pārmeta, ka mēs gan sevi, gan ārzemniekus baidām ar negatīvām sekām. “Ja es kā uzņēmuma vadītājs katru rītu darbiniekiem stāstīšu, cik uzņēmumam grūti, ka nevaru pārdot produkciju, tad uzņēmums bankrotēs. Protams, mums jābūt uzmanīgiem pret Krievijas sankcijām. Bet… eksports turpinās. Valdība ir gatavojusies arī šādam pavērsienam. Ir bijušas uzņēmēju delegācijas uz Centrālāzijas un Aizkaukāza valstīm, lai atrastu jaunus tirgus. Daudz preču tiek eksportēts caur Baltkrieviju.” Un klāstīja vēl rindu pozitīvu iesākumu un ieceru.
Jānis Jurkāns neizturēja šo pozitīvisma devu: kāpēc ministrs stāstot par kūdras apgūšanu, kad Latgalē cilvēki nevarot dabūt normālu medicīnisko aprūpi, skolotāji – algas. Kad pietrūka argumentu – sāka personīgi apvainot ministru Naudiņu, ko pēdējais uzņēma stoiskā mierā un pēc diskusijas aizbrauca tikties ar pierobežas uzņēmējiem un pašvaldību vadītājiem.
