“Tāpat kā Pavļuts ir pilnībā kovida ministrs, tā visa valdība ir pandēmijas kabinets.” Saruna ar Māri Kučinski 59
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā tas klājas parlamentārietim no Liepājas partijas, Māris Kučinskis (ZZS) norunā tikšanos ar “Latvijas Avīzes” korespondentu Liepājas pārstāvniecībā Rīgā. Ar bijušo premjerministru, tagadējo Saeimas Nacionālās drošības komisijas (NDK) vadītāju runājam arī par pilsoņu bažām par valsts iekšējās drošības līmeni.
Sakiet, vai atšķiras slepenās informācijas saturs un apjoms, ko saņēmāt kā Ministru prezidents un ko saņemat kā NDK vadītājs?
M. Kučinskis: Neatšķiras, jo avoti ir vieni un tie paši. Vienus ziņojumus no drošības iestādēm saņemu papīra formātā, citus komisijā uzklausām mutiski. Tikšanās notiek vietās, kur nav iespējama informācijas noplūde un noklausīšanās.
Esam vienīgā Saeimas komisija, kas strādāja klātienē pandēmijas periodā.
Teorētiski jābūt septiņiem NDK locekļiem, bet darbojamies sešatā, jo “KPV LV” frakcija tā arī nav nosūtījusi pārstāvi pēc Vitenberga un Petrāvičas pārcelšanās uz valdību. Par savu pienākumu pašreiz uzskatu parlamentāro kontroli pār drošības dienestiem, tāpēc vienmēr jānomēra temperatūra ziņojumu sniedzējiem.
Kāda tā ir, kas ir drošības iestāžu pašreizējā redzeslokā?
Neslēpšu, pandēmijas periodā mazāk aktuāli kļuvuši ārējie apdraudējumi. Mazinās Krievijas troļļu aktivitātes, kas agrāk bija dominējošais aspekts mūsu pretdarbībā. Mūsu dienestu cilvēki ir uzteicami, jo auguši monitorēšanas spējā, situācijas analīzēs.
Vai avoti neziņo par nemieriem, kas gaidāmi, administratīvi teritoriālo reformu īstenojot? Par sēļu dumpi vai rūgšanu ikšķiliešu vidū?
Viss ir mierīgi, kaut nedaudz šis process tika skatīts. Bet ir cilvēki, kas grib izmantot šo laiku, lai kļūtu atpazīstami. Iztēlē jau redz, kā tauta uz rokām ienes Saeimā tāpēc, ka viņi varonīgi ar vārdiem (paldies Dievam, pagaidām ar vārdiem) uzbrukuši policistiem, kas prasa ievērot ierobežojumus, un uzstājas pret citām varas nodarītām pārestībām.
Te domāju dažādus alternatīvā viedokļa paudējus, elementus, kas organizējas kā “Brīvvalsts TV” u. tml.
Domāju, šie puiši to vien gaida, lai viņus aizskartu fiziski, un neapskaužu policistus, kurus dažādi provocē, bet kārtības sargi izturas profesionāli.
Satversmes tiesa pieņēmusi divus spriedumus – ikšķiliešiem nelabvēlīgu viņu prasībā pēc patstāvības, savukārt Skultes pagastu no Saulkrastiem “pārvietojusi” pēc piederības Limbažu novadā. Citi sūdzētāji vēl gaida, bet kādas pārmaiņas paredzat pēc tiesā spriestā?
Ja pareizi lasu tiesas loģiku, tad Skulte bija ieprojektēta esošajā teritoriālajā sadalījumā Limbažu novadā, bet pēc subjektīva deputātu balsojuma pārcelta uz Saulkrastu novadu, kas Satversmes tiesas tiesnešiem nešķita pamatoti.
Turpretī Ikšķiles pretenzijas, lai cik tā neieguļas Ogres novadā un drīzāk raujas uz Salaspils pusi, tiesa neņēma vērā.
Līdzīga dabiskā centrtiece ir, piemēram, iecavniekiem, kuri negrib uz Bausku, bet skatās uz Rīgas pusi, vai Strenčos un Trikātas pagastā, kur jau kopš rajonu laikiem, kad sadzīvoja Valkas rajonā, visa cilvēku plūsma virzījās uz Valmieru – vai kārtojot lietas valsts iestādēs vai uz darbu.
Grūti pateikt, kādi būs ST nolēmumi, bet lielas pārmaiņas līdzšinējā kartes zīmējumā diez vai gaidāmas.
Vai sēļiem nepienākas savs novads?
Sēlijai bija iespēja!
Tagad varu atklāt, ka Saeima, visticamāk, būtu nobalsojusi par sēļu novada izveidi. Viņi savstarpēji nevarēja vienoties un atdūrās pret to, kur būt novada centram.
Ja iekšēji pašiem ir problēmas, no ārpuses reti var palīdzēt. Tāpēc Saeimas balsojums ir tāds, kāds ir.
Jautājums Liepājas partijas biedram – kas pašvaldību vēlēšanās uzvarēs Liepājā? Un vai nevajadzēja atjaunot Liepājas un lauku novadu savienību?
Labā ziņa ir, ka iepriekš nesamierināmie pretinieki Uldis Sesks no Liepājas partijas un “Liepājnieku” līderis Jānis Vilnītis spēkus ir apvienojuši. Es pilsētas iedzīvotāju vietā būtu augsti novērtējis, ka Uldis Sesks turēja vārdu un atdeva mēra amatu pusceļā Vilnītim.
Liepājai noteikti palīdzējusi kopdarbība šai tandēmā. Šobrīd Liepāja pieder valstspilsētu kategorijai, kā Jelgava vai Daugavpils. Tā ir salīdzinoši liela pašvaldība. Ņemot klāt rūpes par apkārtējo novadu, būtu zināms risks attīstībai kopumā.
Tam Liepāja nav gluži gatava, bet pieļauju, ka ar laiku sāksies diskusija par apkārtnes teritoriju pievienošanu pilsētai.
Tagad daudzi lūkosies, kādi būs ieguvumi Valmierai, kur “piemērīta” ļoti plaša teritorija.
Valmiera kļūs par nākotnes pašvaldības izmēģinājuma modeli. Jāatzīmē, ka arī rajonu laikā Liepāja un citas lielās pilsētas bija tā kā drusku atsevišķi no laukiem. Tur nav izveidota kopīga saimniecība.
Vai ir normāli likt ventspilniekiem balsot par saraksta pirmo numuru, kurš sēd cietumā?
Šobrīd vilciens ir aizgājis, bet likumdevējs nebija iedomājies, ka kādreiz nāksies sastapties ar šādu situāciju. Īsti pareizi tas nav, bet, no otras puses, spriedums nav vēl stājies spēkā.
Kā prognozējat pašvaldību vēlēšanu gala iznākumu? Vai nebūs tā, ka nedrošos laikos cilvēki dos priekšroku pārbaudītiem kadriem, neuzticoties jaunajiem spēkiem? Vai tomēr Latvija iekrāsosies ne tik zaļā politiskā tonī?
Izņemot Rīgu un Daugavpili, visur citur, vēlot vietvaras, dominē personības – neatkarīgi no partijiskās piederības. Ļoti lielu lomu spēlē subjektīvais faktors, vēlētāju domas, un cilvēki pazīst un vērtē vietējos kandidātus. Tam maza nozīme, vai viņi zaļi, dzelteni vai lillā.
Izšķiroša nozīme būs, vai novados, pilsētās ir sasniegumi un rezultāti. Tur iepriekšējai varai paveras labas izredzes. Ja kādā vietā nav laimējies ar mēriem, tie mainījušies viens pēc otra, neiekarojot iedzīvotāju uzticību, tad vēlēšanās var uzvarēt kāds jaunais spēks. Bet tiešām – laiks ir tāds, ka vēlētājiem daudz riskēt negribēsies.
Domāju, zināmi nosēdumi palikuši no iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, pirms kurām saradās visvisādi pārmaiņu ieviesēji. Ko šie pārmaiņu nesēji atnesa, to jau vēlētāji redz.
Pāriesim pie valsts iekšējās drošības stāvokļa. Vai nav pamata uztraukumam, ja cits pēc cita notiek noziegumi – slepkavība gaišā dienas laikā (un ir divas senākas, neatklātas slepkavības), astoņu cilvēku bojāeja traģiskā ugunsnelaimē hostelī, vēl neizskaidrotais gadījums ar jaunieša degšanu Tukumā?
Par Tukuma notikumu ļoti raiti atradās komentētāji, kam pašiem bija izskaidrots scenārijs no A līdz Z par notikušo, nepagaidot, kad slēdzienu pateiks tie, kam lieta jāizmeklē.
Attiecībā uz slepkavību – parasti dienaskārtību Nacionālā drošības komisija nereklamē, neviens pat nezina, ko skatām sēdēs. Taču šoreiz atklājām sēdes tēmu – vai varam justies droši vai bezpalīdzīgi noskatāmies, kā kādu gaišā dienā nošauj?
Kopumā atbilde ir saņemta. Lai arī drošības līmenis ir nedaudz pazeminājies, pagaidām valsts tiek galā un var visu kontrolēt.
Jāņem vērā gan neliela atpalicība tehniskajā aprīkojumā, kur noziedzīgā pasaule arvien ir pussolīti priekšā.
Tikai ASV kriminālfilmās ir redzamība uz notikumu no visām kamerām – mēs vēl esam ceļā uz to. Taču ar tehniku nebūs līdzēts, ja nepieaugs tās izmantotāju – izmeklētāju, operatīvo darbinieku – kapacitāte.
Kopš uzlikts akcents uz naudas atmazgāšanas apkarošanu, pamazām mainās stāvoklis, kur gudriniekiem, finanšu pasaules blēžiem, pretī bija nepietiekami apmācīti cilvēki, kuri nejaudāja atšķetināt sarežģītās lietas. Tagad ir regulāras mācības, iesaistot mūsu sabiedroto speciālistus, lai apmācāmie gūtu vajadzīgās zināšanas. Spēku samērs izlīdzinās.
Atgriežoties pie slepkavību izmeklēšanas – tās netiek raksturotas kā bezcerīgas, kur izmeklētājiem atliek vien noplātīt rokas. Drīzāk otrādi, uz sekmīgu iznākumu nedaudz vēl jāgaida.
Bet izkristalizējas kļūda, kuru agrāk varbūt neatzinu, – Policijas akadēmijas likvidēšana. Tolaik talkā likvidācijas plāniem nāca atzinums, ka mācību iestāde pati sevi ir diezgan degradējusi – bija ļoti viegli, bez īpašām pūlēm tikt pie jurista diploma.
Tāpēc nebija īpašu iebildumu lēmumam slēgt policijas kadru kalvi. Man kā vērotājam no malas likās – vai nav vienalga, kur mācām policistus, lai tikai būtu atbilstošā kvalitāte. To dara Stradiņa universitāte pēc attiecīgas programmas.
Labā ziņa ir, ka mācību kapacitāte ir pieaugusi. Sliktā – izrādās, šad tad arī nosaukumam ir nozīme. Ja paraugāmies, kā Bruņotie spēki vervē cilvēkus, kur tomēr ir Militārā akadēmija, plakāti “Nāc, pievienojies”, ir skaidrs, ka mārketingam ir svars, jaunieši zina, kur iet, kas sagaida pēc tam.
Un pretēji – lai kļūtu par kriminālizmeklētāju, policijas ekspertu, ir piedāvājums iet uz Stradiņa augstskolu, kas neizklausās pēc īstās adreses.
Viens ģenerālprokurors jau aizvadīja divus termiņus, žēlodamies par policijas zemo kvalifikāciju un nevarību, tagad otrs ģenerālprokurors iet pirmā pēdās. Jautāju Nacionālās drošības komisijas vadītājam – ir vai nav jāatjauno Policijas akadēmija? Kurš to darīs?
Nav jāatjauno tādā līmenī, kāda tā bija, bet augstākā mācību iestāde policistiem vajadzīga. Gaidīsim, kad visi iesaistītie, kuri to grib, – Iekšlietu ministrijas vadība, Ģenerālprokuratūra, valsts augstākās amatpersonas – atnāks un liks priekšā savu redzējumu.
Tur ir skices, nākotnes projekti, domas par Policijas koledžas paturpināšanu. Tādā ziņā, ka uz esošās bāzes pievieno iespēju iegūt kvalifikāciju augstākā izglītības pakāpē. Mans lielais secinājums – ka iekšējās drošības sistēmai jākļūst par valstisku prioritāti.
Man nav lielu ilūziju, ka tas notiks 13. Saeimas un esošās valdības laikā. Bet sagatavot visus priekšdarbus, lai nākamajā Saeimā, nozīmējot jauno valdību, nebūtu iespējams to nedarīt, – varam atlikušo pilnvaru periodā, gada laikā panākt. To arī darīsim.
Līdzīgi kā pēc manas premjerēšanas, kad Saeimā ienāca pāri 60 jaunu deputātu, bet tie nevarēja atkāpties – bija jāturpina īstenot reformas izglītības un veselības aprūpes nozarēs.
Tagad ir mērķis šajā Saeimā panākt izmaiņas attieksmē pret valsts iekšējo drošību, lai nākamajai valdībai tas būtu kā uzdevums. Varbūt drusku fantazēju, bet šī Saeima varētu atstāt parlamenta lēmumu valdībai.
Tā būtu laba ceļamaize, lai pēc tam vairs neatskanētu daudzu iedzīvotāju pašreiz uzdotais jautājums – vai jūtamies droši? Rūpēm par iekšējo drošību jākļūst tikpat nepieciešamām kā par medicīnu, izglītību, valsts aizsardzību un armiju.
Vai zināt, cik lielas algas saņem kriminālizmeklētāji?
Virs 1000 eiro ir. Arī manā valdībā iekšējā drošība tika uztverta kā prioritāte, un iekšlietu ministrs Kozlovskis centās piesaistīt līdzekļus, lai celtu policistu atalgojumu. Tur ieguldīja resursus, lai nebūtu kā pirms tam, kad cilvēki bēga prom.
Izstrādāta bonusu sistēma, kas attiecas uz izdienu. Problēma ir, ka līdz izdienai jātiek. Kamēr esi jauniesācējs, tev alga nav pietiekami vilinoša.
Kā uz šī fona vērtējams iekšlietu ministra Sanda Ģirģena darbs?
Viņš ir pietiekami skaļš un runā par policijas vajadzībām. Reizēm pat ļoti daudz un pamatīgi, kaut tā sanāk kā saucēja balss tuksnesī. Jāņem vērā, ka vienam grūti karot, Ģirģenam nav īsti atbalsta. Bet viņš ir no enerģiskākajiem ministriem, ar kuru labprāt runāju.
Jūs bijāt skeptisks par valdības nākotni, uzstājoties LTV. Tā esot “dziļā krīzē”.
Tāpat kā Pavļuts ir pilnībā kovida ministrs, tā visa valdība ir pandēmijas kabinets, ar ko viņi primāri nodarbojas.
Diskutē pa desmit stundām, savā starpā strīdas, tādējādi izlejot daudz enerģijas, kas būtu nepieciešama daudz kam citam. Man nesaprotamu iemeslu dēļ valdība neatsāk darbu klātienē, kaut valdības locekļi ir vakcinēti.
Kāpēc parlaments nerāda paraugu?
Jautājums jāadresē Saeimas priekšsēdētājai Mūrniecei. Bet valdība ir mazākā sastāvā un varēja atrast telpas, kur, nodrošinot divu metru distanci un maskas, tikties.
Nekad dators neaizstās dzīvu saskari starp cilvēkiem, īpaši vietās, kur vajadzīgas sarunas, diskusijas.
Iekšējās domstarpības arī nenāk par labu. Bet, ja reiz Kariņa valdība ir vilkusi krīzi, tai būtu jāizvelk līdz galam. Katram partnerim ir sava motivācija, kādēļ jāturas koalīcijā, ministri itin labi jūtas amatos. Diez vai viņi grib sagāzt dzīvošanai vēl piemērotu konstrukciju.
