Krīze ievelk citu krīzi 0
Vēršas plašumā konfliktsituācija saistībā ar Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 5. maijā pasludināto spriedumu, kas apšauba Eiropas Centrālās bankas 2015. gadā uzsāktās un pērnruden reaktivizētās valsts sektora aktīvu iegādes jeb parādzīmju uzpirkšanas programmas atbilstību Eiropas Savienības līgumiem. Būtībā jautājums ir par Bundesbankas turpmāko līdzdalību vai līdzdalības pārtraukšanu minētajā programmā. Interesanti, ka Karlsrūē esošā konstitucionālā tiesa devusi ECB trīs mēnešus laika, lai pierādītu nu jau ilgstoši īstenotās bijušā ECB prezidenta Mario Dragi iniciētās ekonomikas stimulēšanas programmas likumību un, ja tā var sacīt, lietderību.
Kurš pārsniedz pilnvaras?
Taču 5. maija spriedums nonāk konfliktā ar Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada decembra nolēmumu, kas atzina ECB pasākumus valsts obligāciju iepirkšanā 2,6 triljonu eiro apmērā par likumīgiem un ECB pilnvarām atbilstošiem.
Rets gadījums – ES Tiesa Luksemburgā 8. maijā nāca klajā ar paziņojumu presei, kurā norādīja, ka “nekad nekomentē” dalībvalstīs pasludinātos spriedumus, tomēr atgādināja: “Lai nodrošinātu Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu, tikai un vienīgi Tiesa, ko šim nolūkam ir nodibinājušas dalībvalstis, ir kompetenta konstatēt, ka Savienības iestādes tiesību akts nav saderīgs ar Savienības tiesībām. Atšķirības starp dalībvalstu tiesām jautājumā par šādu tiesību aktu spēkā esamību grautu Savienības tiesiskās kārtības vienotību un apdraudētu tiesisko drošību. Tāpat kā citām dalībvalstu iestādēm, arī dalībvalstu tiesām ir jānodrošina Savienības tiesību pilnīga iedarbība. Tikai šādi var garantēt vienlīdzību starp dalībvalstīm Savienībā, kura ir pašu dalībvalstu radīta.”
Līdz ar to konflikts no juridiskā viedokļa it kā varētu būt izsmelts, bet varētu arī nebūt. Bundesbanka galu galā atrodas Vācijas jurisdikcijā, un bankas prezidents Jenss Veidmans ir pazīstams ar savu konservatīvo nostāju. (Pretendēja uz iecelšanu ECB vadībā, kur tomēr nonāca Starptautiskā Valūtas fonda bijusī izpilddirektore Kristīne Lagarda.) Jādomā, Karlsrūē pieņemtais lēmums viņu gluži labi apmierina.
Turklāt vācu tiesneši, kuri iepriekš bija pāradresējuši pilsoņu iesniegto kolektīvo sūdzību uz Luksemburgu, uzskata, ka ES Tiesas 2018. gada lēmumā nav pilnībā izvērtēti visi apstākļi un ES Tiesa nav ņēmusi vērā ECB programmas īstenošanā pieļautos “proporcionalitātes principa” pārkāpumus. Respektīvi, valstu parādzīmju iepirkumi pārsnieguši programmas mērķa sasniegšanai nepieciešamos apjomus, kas radīja nevēlamas sekas Vācijas ekonomikā, uz ko valdībai vajadzēja reaģēt, bet ko tā neizdarīja. Federālās konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs Andreass Foskūle vēl aizvakar presē izteicās, ka tiesas lēmums ir Eiropai labvēlīgs, jo nostiprina tiesisku valsti un labums izpaudīsies “vidējā termiņā un ilgtermiņā”.
Pēters Hūbers, Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas tiesnesis, intervijā “Suddeutsche Zeitung” izteicās: “Eiropas Centrālajai bankai nav jāuzlūko sevi par “Visuma valdnieku”. Mēs vienīgi prasām, lai ECB uzņemtos atbildību un izskaidrotu savu politiku pilsoņiem, tostarp to personu priekšā, kas cietušas zaudējumus tās īstenoto pasākumu dēļ.”
Kā atbalsosies?
Tikmēr politiskās sekas jau sāk izpausties. Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena apgalvojusi, ka uztver “šo lietu ļoti nopietni”. EK sīki analizē Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas sprieduma tekstu un neizslēdz pat pārkāpuma procedūras ievirzīšanu pret Berlīni. “Eiropas Centrālā banka ir neatkarīga institūcija. Tās neatkarība ir Eiropas monetārās politikas pamats,” atgādina Paolo Džentiloni, EK ekonomikas komisārs.
Savukārt fon der Leiena nokļuvusi visnotaļ neērtā situācijā, jo viņas agrāko partijas biedru, vācu kristīgo demokrātu, aprindās nekad nav trūcis Mario Dragi piekoptās inflāciju veicinošās monetārās politikas kritizētāju. Tāds allaž bijis arī Vācijas kancleres kādreizējais galvenais ekonomikas padomnieks jau pieminētais Jenss Veidmans. Bundesbankas prezidenta amatā (kopš 2011. gada) viņš nereti publiski sūkstījies par ECB iedarbināto naudas drukājamo mašīnu vai apgalvojis, ka šis ECB izraudzītais līdzeklis gluži kā narkotika spēj izraisīt atkarību.
Bet Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 5. maija verdikts diez vai šobrīd ir izdevīgs kanclerei Merkelei, kura jau tās pašas dienas vakarā esot sarīkojusi CDU–CSU frakcijas videokonferenci, lai vienotos par vairāk vai mazāk saskaņotu publiskajā telpā paužamu viedokli. Tas, cik noprotams, būs pieklusināts un Merkeles stilā vērsts uz kompromisu – apstiprināt nelokāmu uzticību ES Tiesas prerogatīvām un kompetencei, taču arī prasīt no ECB zināmus skaidrojumus, kuri nenāktu par sliktu.
Piemēram, attiecībā uz plāna PSPP (Public Sector Purchase Programme) ietvaros veiktajiem parādzīmju iepirkumiem pagājušajā mēnesī, kad saskaņā ar (“Le Monde”) publicētajiem datiem tika iepirktas Itālijas parādzīmes par 11 miljardiem eiro un Francijas obligācijas par 8,3 miljardiem, bet Vācijas obligācijas par 0,6 miljardiem. Saprotams, ka ECB dod priekšroku spiedīgāko vajadzību māktajiem klientiem, tomēr iepriekš nosaukto datu nesamērība, kas gan ir tikai viens atsevišķs piemērs, atklāj noteiktu bankai it kā saistošu principu pārkāpumu un atklāj arī to, kāpēc ES monetārā politika, saudzīgi izsakoties, Vācijā nav populāra.
Vājina ECB
Pastāv bažas par ECB lomas un rīcībspējas vājināšanos tagad, kad eiropieši velta visus pūliņus sanitārās krīzes pārvarēšanai, lai gan strīds formāli neattiecas uz pēdējā laikā izstrādātajiem plāniem, kas paredz milzīgu finanšu līdzekļu piesaistīšanu.
Vai gluži cits lietas aspekts – Varšava un Budapešta apsveica Karlsrūes tiesas lēmumu un Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis to pat nodēvējis par vienu no svarīgākajiem spriedumiem Eiropas Savienības vēsturē. Jāatceras, ka pret Ungāriju un Poliju ir ievadītas pārkāpumu procedūras un pārmetumus tām bieži veltījusi arī oficiālā Berlīne, kura nu negaidīti var izrādīties abu kompānijā. Droši vien tas nenotiks, tomēr šī iespējamība liecina par latentajām problēmām, kuras var likt sevi manīt visnepiemērotākajā brīdī.
Konkrētā konflikta sakarā gan dažādu ekspertu domas stipri dalās. Vienu uztverē tas spēj novest pie eirozonas sairuma. Citi spriež, ka Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas lēmums ir tik, kā mēdz teikt, neviennozīmīgs un dažādi tulkojams, ka itin vienkārši paver ceļu izlīgumam vai abpusēji pieņemamam juridiskajam un politiķiem – diplomātiskam risinājumam, kas arvien ir ticis atlikts, taču tagad kļūst neatliekams.
