Krīze iemācīja kļūt par uzņēmēju 0
SIA “Valmiera Organize”, izveidojot ķ irbju pārstrādi ar atpazīstamības zīmi “Lucky Pumpkin” – laimīgais ķ irbītis, nostiprinās Latvijas un Skandināvijas tirgū. Šis nebūs tradicionāls stāsts par jaunu uzņēmēju, kurš gaida, kad valsts viņam kaut ko iedos, palīdzēs, atbalstīs.
Nebūs arī žēlošanās, cik grūti un gandrīz vai neiespējami izpildīt kontrolējošo institūciju prasības un saražotajam nokļūt veikalu plauktos. Viņš – Artis Lielbārdis, SIA “Valmiera Organize” un “Lucky Pumpkin” īpašnieks, – vispirms ir sameklējis un ieinteresējis uzpirceju un pēc tam arī pircēju, lai pārtikas grozā nonāktu veselīga ekoloģiska produkcija. Patlaban tas ir ķ irbju nektārs un biezenis ar smiltšērkšķ iem un žāvēti ķ irbji. Artis pats izstrādājis receptūru, pats arī visu ražo un pats izvadā pa veikaliem. Ķirbju plantācija Artim ir vecāku mājās Rūjienas novada Jeru pagasta “Lejasvagaļos”. Daudzi šo mājas vārdu droši vien atpazīs ar vienu no Latvijā populārākajam ķ irbju kolekcionārēm un audzētājām Intu Lielbārdi – mammu. Viņai, starp citu, vairākus gadu desmitus lolojot musu floras lielākās ogas, ne reizi vien gribējies mēģināt sākt pārstrādi. Tā nu sagadījies, ka ieceres īsteno Artis.
Pērn Artis tika pieteikts Zviedrijas Biznesa gada balvas konkursam par inovācijām uzņēmējdarbībā. Godalgota vieta izpalika, taču kā ļoti netradicionāla pārtikas produkta ražotāju viņu ārpus valsts robežām pamanīja. Uzņēmējam necerēti laba reklāma bijis raksts kādā no Zviedrijas laikrakstiem. “Zviedri jau būtu gatavi sadarboties kaut tūlīt, taču man vēl nedaudz atlicis līdz bioloģiskās saimniecības sertifikācijai. Pagaidām sadarbojos ar ekoloģisko ķirbju audzētāju citviet, tomēr ogu neizaug tik daudz, cik pieprasa Skandināvijas vairumtirdzniecībā. Arī apjomi man vēl nav tik lieli, lai izpildītu pieprasījumu. Arī Igaunijā manu produkciju atzīst,” stāsta Artis.
Latvijā var atrast darāmo
Artis pats kā jaunais speciālists piedzīvojis atbrīvošanu un ilgi meklējis jaunu darbu. Tad secinājis, ka pašam jāķepurojas: “Divas iespējas vien jau bija – vai nu kalps ārzemēs, vai uzņēmējs Latvijā. Biznesa vīzija man bija, un sākt to īstenot palīdzēja gadījums ar piedalīšanos projektā “Baltic Training Programme”. Satikāmies studenti no Latvijas, Igaunijas un Zviedrijas ar mērķi apgūt citu valstu pieredzi pārtikas ražošanā. Tā kā dzīvoju tuvu Igaunijai, par prakses vietu kļuva Karksi-Nuijas Polli dārzkopības pētniecības centrs. Viņi nodarbojas ar izmēģinājumiem – ražo kaut ko pēc pilnīgi jaunas receptes un tad pēta, patiks tas pircējiem vai nepatiks. Tā kā man pūrā bija mammas pieredze dažādu ķirbju ēdienu gatavošanā, es piedāvāju izmēģināšanai ķirbju nektāru ar smiltsērkšķiem un ķirbju biezeni ar smiltsērkšķiem. Notika reizē ar bažām gaidītais un iepriecinošais – šie produkti cilvēkiem iegaršojās.”
Jau tūlīt pēc prakses no vecākiem piederošas saimniecības uzņēmumam “Valmiera Organize” iznomāja zemi un piecos hektāros iesēja ķirbjus. Kopā ar smiltsērkšķu audzētāju iesaistījušies bioloģiski sertificētas saimniecības statusa iegūšanai. Ķirbji “Lejasvagaļos” auguši vareni un ražošana rit pilnā sparā. Tiesa, tas nav lētā gala produkts, tādēļ arī veikalā nonāk fasēts pagaidām mazos trauciņos.
Uz jautājumu, kādēļ ķirbju pārstrādei nav ņemti kredīti, rakstīti projekti, prasīts valsts atbalsts, Artis atbild neierasti: “Uzrakstīt biznesa plānu, safantazēt, ko ražos, kur pārdos un cik pelnīs, ir viegli. Var arī dabūt kredītu, sapirkt dārgas iekārtas, gatavot produktu un… Kad nu tā kā pēc laika būtu jāsāk skaitīt saņemto naudu, tad izrādās, ka skaisto sapņu vietā ir skaudra realitāte – nav realizācijas. Es sāku no pircēja pieradināšanas pie jauna, veselīga un pilnīgi bez konservantiem gatavota produkta, un pamazām, bet stabili esmu iekļuvis tirgū. Protams, ilgtermiņā domāju par savu uzņēmumu. Tomēr vajadzīgi pārāk lieli ieguldījumi, tādēļ pagaidām esmu apmierināts ar Polli ražotnes pakalpojumiem.”
Arī nopelnītais tiek nepārtraukti ielikts kādā jaunumā – vajadzīgas pievilcīgas uzlīmes, burciņas, informācija. Tas viss maksā, tostarp degviela, jo no Rūjienas jābrauc uz Igauniju un tad vēl līdz Rīgas veikaliem. Kilometri saskaitās simtos. Arī ar diviem ķirbju produktiem vien stabilitāte nebūs tik droša. Tādēļ rūpnieciskai ražošanai jāpielāgo ķirbju un dzērveņu ievārījuma recepte un vēl citas ķirbju pārstrādes iespējas.
Ogas ziemā? Varianti ir
Lai ne tikai ieietu tirgū, bet arī nostiprinātos, nepārtraukti jādomā par attīstību. Tādēļ Artis – nosacīti patlaban mierīgākā sezonā – veido sava uzņēmuma mājas lapu un profilus populārākajos sociālajos tīklos interneta vidē un sadarbojas ar vienu mārketinga kompāniju par preču zīmes virzību tirgū. Tāpat plānojot nākamo ražu un produkciju. Taču līdztekus ķirbju biznesam Artis izpētījis, ka ziemā daudzi labprāt ēstu dažādas svaigas ogas, saldētas, protams: “Diemžēl Latvijā audzēto veikalos nav. Tādēļ esmu mudinājis veidot Rūjienas novada ogu audzētāju kooperatīvu. Mūs ir gatava atbalstīt Rūjienas pašvaldība, savukārt “Rūjienas saldējums” varētu nodrošināt uzglabāšanu savās saldētavās. Līdz ar to kooperatīvs ar savu preču zīmi varētu būt ilgtermiņa ieguvums arī katram individuāli: vieglāk
startēt lielveikalu tīklos, piedāvāt ogas kā ekoloģisku produkciju eksportam, atkristu rūpes sezonā, kad ir ogu pārbagātība, zema cena un vēl citas problēmas.”
Uz jautājumu, vai Artim kā jaunajam uzņēmējam arī pašam ir problēmas vai kādi kavējoši faktori, jo pārstrāde atrodas ļoti tālu no Rīgas, viņš noliedzoši papurina galvu. Tomēr atzīst, ka ķirbju pārstrāde jāattīsta un ka jau sācis domāt par dažādu atbalsta programmu izmantošanu. Kā vienu no gada nogales veiksmēm Artis uzsver sadarbībā ar Rūjienas pašvaldību tapušo jauno produktu “Rūjienas lielo ogu sukādes” (ķirbju sukādes): “Pašvaldība man finansēja iepakojumu, skaistas kastītes, uz kurām lieliem burtiem ir vārds Rūjiena un Latvijas karte ar Rūjienas atrašanās vietu uz tās. Tā teikt, abpusēji izdevīgs pasākums. Tāds atbalsts ir labs, tomēr es joprojām uzskatu, ka gan man, gan arī citiem uzņēmējiem ar visu jātiek galā pašiem. Reizēm ir kauns, ka tik liela daļa Latvijas iedzīvotāju domā un ir pieraduši, ka visu iedod valsts, un iet pat sūdzēt valsti starptautiskās tiesās par to, ka viņiem globālās krīzes dēļ samazina atbalstu. Arī es, kad strādāju valsts darbā, domāju līdzīgi. Samazināja man algu, noņēma piemaksas. Kāpēc? Man taču pienākas! Šobrīd es domāju citādi. Dari to, ko tu vari, un, ja nevari, tad nedari.
Lai notiktu attīstība valstiskā līmenī, sabiedrībā jāmainās domāšanai. No saņēmējiem par devējiem. Tāpat nepiekrītu tiem, kuri saka – man jau nekā nav, lai kaut ko uzsāktu. Nē, tev ir divas rokas un galva. Ja tava galva izdomās labu ideju, spēsi to pateikt arī citiem, finansējums atradīsies. Mans lielākais atbalsts ir mana ģimene, un ceru, ka nākotnē spēšu atlīdzināt par viņu ieguldījumu. Tāpat gūstu morālu atbalstu no cilvēkiem degustācijās, un komplimenti par manu produktu un laba vēlējumi ir lielākais dzinulis turpināt darbu ar divkāršu spēku,” uzskata krīzes laikā dzimušais uzņēmējs.
