Kritušais. Martina Šulca karjera Vācijas lielajā politikā ir beigusies 0
Uzšāvies debesīs kā raķete, aizsniedzies līdz pat zvaigznēm un tad nogāzies lejup kā akmens – tāda bijusi Martina Šulca 383 dienas ilgusī karjera Vācijas lielajā politikā.
“Es jau zināju, ka tā būs. Ja vien Martins Šulcs nekļūs par kancleru, viņš noraidīs arī ministra amatu, jo skaidrs, ka viņš nespētu klausīt Angelas Merkeles pavēlēm. Tomēr nebiju gaidījis, ka viņš tik viegli padosies un atteiksies pilnīgi no visa,” saka Riads Štēle.
Mēs sarunājamies, sēžot turku kebabu ēstuvē Virzelenē – pilsētiņā ar nepilniem 40 000 iedzīvotāju Vācijas rietumos. Riads Štēle, smaidīgs pusmūža vīrs ar garām, melnām ūsām ir šīs ēstuves saimnieks. Dzimis Sīrijas Kurdistānā, viņš Vācijā dzīvo jau vairāk nekā 20 gadus. Gandrīz tikpat ilgi pazīstot arī Martinu Šulcu. Bijušais Eiropas, tagad Vācijas federālā līmeņa politiķis pie Riada gadu gaitā neskaitāmas reizes viesojies, lai ieturētos ar iecienīto vistas girosu. “Vienmēr piebrauca ar divriteni. Kā vienkāršs, parasts cilvēks,” stāsta Riads, kurš pats pagājušajā rudenī notikušajās vēlēšanās balsojis par sociāldemokrātiem: “Cerēju, ka Šulcs Vācijas politikā ienesīs svaigas vēsmas. Diemžēl viņš cietis neveiksmi.”
Ne vien Riadam Virzelenē ir tāda pazīšanās ar Šulcu. Bijušo sociāldemokrātu līderi tieši vai pastarpināti te no tuvplāna zina teju ikkatrs. Martins Šulcs ir virzeleniešu slavenākais kaimiņš. Šajā mazpilsētā Āhenes pilsētreģionā pie Vācijas, Nīderlandes un Beļģijas robežas viņš dzīvo jau gadu desmitiem. Ik nedēļas nogali viņš mēro gandrīz 600 kilometru garu ceļu no Berlīnes, lai nedēļas nogales pavadītu mājās.
Mīlēts un pelts birģermeistars
Vietējie Virzelenē zina parādīt futbola laukumu, kur jaunekļa gados trenējies nākamais kanclera kandidāts. Tur gūtā ceļgala trauma pielika punktu viņa sapnim kļūt par profesionālu futbola spēlētāju. Pēc tam sekoja drūms posms Šulca dzīvē: alkohola atkarība, ieslīgšana parādos, pie durvīm klauvējošs tiesu izpildītājs, novērsušies draugi. “Es tolaik gribēju sev padarīt galu,” tā par šo laiku intervijās atklāti izteicies pats Šulcs.
Taču, lai vai kādas kļūdas varētu pierakstīt Šulcam, vienu viņam pārmest noteikti nevar – cīnītāja gara trūkumu. Tas viņam bija raksturīgs jau tolaik. Ar savu brāļa palīdzību viņš sāka terapiju, lai ārstētos no alkoholisma. Iepretim Riada kebabu ēstuvei ielas otrā pusē atrodas neliela grāmatnīca – to, šķirdams savu jauno dzīves lappusi pēc izķepurošanās no alkoholisma, pirms gadu desmitiem reiz atvēra pats Šulcs. Un vēl dažas šķērsielas tālāk – Virzelenes pilsētas dome. Tur arī reiz strādājis Šulcs. 1987. gadā, būdams vien 31 gadu vecs, kļuva par pilsētiņas birģermeistaru, tolaik jaunāko kādas pilsētas mēru visā Ziemeļreinas-Vestfālenes pavalstī, un mēra krēslā aizvadīja 11 gadus.
Pirmos četrus gadus pēc ievēlēšanas Eiropas Parlamentā 1994. gadā Šulcs apvienoja abus amatus: deputāta darbu Briselē un pilsētas mēra pienākumus, līdz nolēma nākamajās pilsētas vēlēšanās vairs nekandidēt. Darbs Eiropas Parlamentā paņemot pārāk daudz laika un enerģijas, tā skanēja oficiālais pamatojums. Šulca kritiķi Virzelenē turpretī uzskata: patiesais iemesls bija tas, ka viņš bija neglābjami zaudējis Virzelenes vēlētāju uzticību. Šulcs esot atbildīgs par pilsētiņas iedzīšanu parādos ar neprasmīgiem darījumiem. Ignorējot iedzīvotāju iebildumus, viņš likvidējis vietējo iecienīto brīvdabas baseinu, lai celtu ūdens atrakciju parku. Jaunceļamā baseina investors bankrotējis, taču miljonu parādus pilsēta spiesta maksāt vēl šobaltdien.
Augstākais punkts
Tikmēr Briselē un Strasbūrā Šulcs sāka kāpt arvien augstāk pa karjeras kāpnēm. 2004. gadā kļuva par Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses frakcijas priekšsēdētāju. Savukārt 2012. gadā – par Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju. Turklāt tam netraucēja akadēmiskās izglītības trūkums. Šulcs nekad mūžā nav studējis augstskolā, viņam ir vien grāmattirgotāja profesionālā izglītība.
Ko paveicis un ar ko Šulcs nodarbojies Briselē, Virzelenē konkrēti spēj nosaukt vien retais. Interese par Eiropas Parlamentu, tāpat kā Vācijā kopumā, arī Virzelenē nav liela. “Viņš bija Eiropas šefs” – tā Šulca bijušo amatu, īpaši neiedziļinādamies niansēs, dēvē Riads Štēle. Taču Virzelenes iedzīvotāji allaž jutušies lepni, ka viņiem ir tik pazīstams kaimiņš.
Lepnuma kulminācija nāca nedaudz vairāk kā pirms gada. Sociāldemokrātiskās partijas toreizējais priekšsēdētājs Zigmars Gabriels, juzdams, ka sociāldemokrātiem ir vājas izredzes nākamajās Bundestāga vēlēšanās, ja viņš pats paliks tās līdera amatā, uzaicināja uz to kandidēt Martinu Šulcu. Apbrīnojami īsā laikā Šulcam, pametot darbu Eiroparlamentā un pārceļoties uz Vācijas politisko skatuvi, izdevās neiespējamais. Ievēlēts par sociāldemokrātu priekšsēdi ar 100 procentu balsu, viņš īsā laikā iekaroja publikas simpātijas. “Mesija”, “Svētais Šulcs”, “Šulca vilciens”, “Kanclers no Virzelenes” – tās ir tikai dažas no metaforām, kādas Vācijā tika izmantotas, apzīmējot Šulca uzlecošās zvaigznes fenomenu. Virzelenē viens pēc otra sāka ierasties mediji no visas Vācijas un pat ārvalstīm: lai Šulca kaimiņus un pazinējus iztaujātu par viņa kanclera kandidāta personīgajām īpašībām.
Šulca vilcienam beidzas tvaiks
Tomēr jau tuvāko nedēļu un mēnešu laikā, sociāldemokrātiem zaudējot vienās federālo zemju vēlēšanās pēc otrām, sākās Šulca zvaigznes noriets. Sevišķi rūgtu zaudējumu sociāldemokrāti piedzīvoja pašas partijas “dzimtenē”, iedzīvotājiem bagātajā Ziemeļreinā–Vestfālenē. Kandidāts, kurš sava uznāciena sākumā uz vienu brīdi popularitātē apsteidza Angelu Merkeli, sāka savu ceļu lejup.
Kādēļ? Varbūt viņa kļūda bija tā, ka bija cerējis uzveikt Angelu Merkeli, lietojot viņas pašas instrumentus: izplūdušas kontūras un satura trūkumu. Citādi, nekā bija prognozējuši politikas vērotāji, savas kampaņas centrā viņš nelika pašam tik tuvo Eiropas tematu, bet gan “sociālo taisnīgumu”. Taču līdz pat vēlēšanām viņa piedāvājums palika vien saukļu līmenī. Tā viņš sasēja rokas oponentiem, izslēdzot iespējas kritizēt konkrētus viņa priekšlikumus. Taču vienlaikus arī nespēja pārliecināt paša vēlētājus.
“Viņš pirms tam ilgi bija Eiropas Parlamentā un neaptvēra, ka partijas iekšienē viņam nav pietiekami labu sakaru un ka patiesībā viņam nebija lielu izredžu,” tā spriež kāda pensijas vecuma Virzelenes iedzīvotāja. “Bet tas, ko viņš tagad panācis koalīcijas sarunās ar konservatīvajiem, ir patiesi izcili!” piebalso viņas dzīvesbiedrs. Paradoksāli, ka ar šo sasniegumu – dienām un naktīm ilgi sarunās tapušo koalīcijas līgumu, – beidzās Šulca karjera Vācijas politikā. Tomēr tās drīzāk ir vien formālās beigas. Īstās aizsākās jau pagājušā gada rudenī.
Palicis vien deputāta mandāts
Jau vēlēšanu dienas vakarā izlēmīgi paziņojot par došanos opozīcijā, Šulca politiskā nākotne, par spīti sociāldemokrātu smagajam zaudējumam vēlēšanās, vēl šķita itin cerīga. Taču dažas dienas pēc tam viņš, žurnālistu tirpināts preses konferencē, negribīgi, bet tomēr pateica vārdus: “Koalīcijā ar Angelu Merkeli es nekad nestrādātu.”
Nostājas maiņu par iespējamu atkārtotu piedalīšanos Lielajā koalīcijā pēc tam, kad bija izjukušas tā dēvētās Jamaikas sarunas, Šulcam vēl izdevās kaut kā pamatot. Taču, kad atklātībā nonāca ziņas, ka viņš pats grasās ieņemt iepriekš Zigmaram Gabrielam solīto ārlietu ministra posteni, mērs bija pilns. Otra solījuma laušanu viņam vairs nepiedeva ne vēlētāji, ne partijas biedri, it sevišķi Zigmars Gabriels.
“Tā nu tas ir Vācijā. Kamēr esi veiksmīgs, tiec visu cildināts. Kad ciet neveiksmi, tevi nolīdzina ar zemi,” saka Riads Štēle. Vienīgais, kas nu palicis Martinam Šulcam, ir ierindas deputāta mandāts Bundestāgā.
“Esmu priecīgs par iznākumu,” tā sociāldemokrātu ierindas biedru balsojumu, kurā ar 66 procentiem “par” balsu svētdien tika dota zaļā gaisma Lielajai koalīcijai, komentējis Šulcs: “Tas ļaus virzīties uz priekšu Eiropai un Vācijai, kā arī stiprinās Sociāldemokrātisko partiju.”
Taču: starp tiem, kuriem ir valdīšana pār šiem procesiem, Šulca vairs nebūs.
