Imants Frederiks Ozols: Latvija brēc uz Vāciju tādēļ, ka mums ir paniski bail! 52
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pašlaik latviešiem Vācija kļuvusi par kritizētāko Rietumu pasaules valsti. Pat kontroversālais ASV prezidents Donalds Tramps nesaņēma tik daudz nopēluma. Pārsteidzoši daudz no Trampa sacītā un darītā patika pat tai latviešu sabiedrības daļai, kas iestājas par nacionālajām un tradicionālajām vērtībām.
Nemaz jau nerunājot par tā saucamajiem Covid noliedzējiem, kas gavilēja pat par tādiem ASV tā laika vadītāja ieteikumiem, kas, kā steidza skaidrot mediķi, ne tikvien nepalīdz, bet pat kaitē sirdzējiem.
To visu ar uzviju pārspēj kritikas šaltis, ko tagad saņem oficiālā Berlīne un pašreizējais kanclers Olafs Šolcs (kaut gan kritiku ik pa laikam saņem arī bijusī kanclere Angela Merkele, jo viņas starptautiskā politika un pārāk savaldīgā rīcība 2014. gadā esot novedusi pie 2022. gada traģēdijas).
Bail, ka garantijas nedarbosies
Taisni žēl, ka šo jautājumu, vismaz cik man zināms, nepēta sociālo zinātņu pārstāvji ar kvantitatīvām metodēm, proti, cik daudz latviešu presē (drukātajā un elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos, kā arī internetā) parādās kritiski izteikumi Vācijas virzienā. Tomēr hipotētiski var pieļaut, ka veltītās kritikas ziņā Vācija nostātos uzreiz aiz Krievijas. Protams, kritikas iemesli un pārmetumu raksturs gan radikāli atšķiras.
Ļoti svarīgi būtu uzdot jautājumu – kāpēc kritizējam Vāciju?
Kādēļ šī kritika ir visaptveroša – sākot no margināliem anonīmajiem profiliem “Twitter” lietotnē līdz pat valsts augstākajām amatpersonām un citkārt pat pārlieku ieturētajam ārlietu resoram. Vai, kā latvieši mēdz sacīt, netiek jau pāršauts pār strīpu?
Tā tikai šķiet, ka kritizētāji – it sevišķi tā daļa, kuru vārdi ietekmē plašāku auditoriju: žurnālisti, politiķi, diplomāti – pārmetumus pauž tādēļ, ka rūpīgi studējuši Vācijas rīcību un redz skaidri definējumus trūkumus oficiālās Berlīnes politikā un tādējādi secinājuši, ka Berlīne dara par maz, par lēnu, pārāk negribīgi.
Un tā tikai šķiet, ka iemesls šai kritikai tas, ka Latvija pati Ukrainai nesavtīgi un nekavējoties atdevusi visu, ko vien varējusi, mūsu mazās valsts apmēriem izdarot vairāk nekā vācieši, briti vai amerikāņi.
Nē, arī latvieši nekaro ukraiņu vietā (ir brīvprātīgie, bet tie ir no visām valstīm, arī Vācijas)! Nē, par spīti medijos skanošiem cildinājumiem, mūsu palīdzība gan ir ļoti nozīmīga, bet nebūt nav izšķiroša sekmīgai Ukrainas aizsardzībai pret iekarotāju (interesanti bija ar nelielu laika atstatumu redzēt, ka Igaunijas TV savās ziņās un Latvijas TV savās sludināja, ka Ukrainai sniegtās palīdzības apjoma ziņā tieši šī valsts esot pirmajā vietā).
Latvija brēc uz Vāciju tādēļ, ka mums ir paniski bail!
Varbūt ne tik daudz bail no tā, ka Latvija būs nākamā, – šajā ziņā latvieši kopumā pārliecinās, ka Krievija tuvākajā laikā jaunam karam nebūs gatava. Bet mums ir patiešām bail, ka lielvalstu drošības garantijas nedarbosies. Ka tad, ja pienāktu tā stunda, kurai nekad nebūtu jāpienāk, kaut kas būs noticis ietekmīgāko valstu galvaspilsētās tāds, ka mūs neaizsargātu vai katrā ziņā nepietiekami aizsargātu pret ienaidnieku.
Galu galā tas pats augšminētais Tramps, kurš tik ļoti patīk palielai nacionālkonservatīvās publikas daļai Latvijā, gan paslavēja Baltijas valstis kā teicamnieces centienos veltīt aizsardzībai divus un vairāk procentus iekšzemes kopprodukta (IKP), pat paaicināja prezidentu Egilu Levitu uz teicamnieku pusdienām (ko, gluži tāpat kā iepriekš prezidentu Vējoni, izsmēja liberālās politikas aprindās populārs humora raidījums).
Taču vienlaikus pat lielākajiem ideālistiem kļuva skaidrs – līgumiem ir līgumu vērte, bet gala lēmumu pieņem Baltā nama saimnieks, vēl jo vairāk, ja bauda vairākuma atbalstu Kongresā.
“Abrams” tanki ieradīsies pēc “Leopardiem”
Latvijā šobrīd ignorējam, ka ASV apsolītie “Abrams” tanki Ukrainā, ja arī vispār nonāks, tad ne agrāk kā gada beigās vai pat pēc gada. Tas ir tikai simbolisks Vašingtonas žests Berlīnei, ka tā nepaliks viena šāda tipa bruņojuma nosūtīšanā. Vēl vairāk – ASV arī tagad neslēpj, ka nevēlas savu tanku nonākšanu Ukrainā.
Tam ir dažādi iemesli, tostarp tas, ka Krievija tādējādi pie tiem tiks un reversās inženierijas kārtībā varēs atdarināt izmantotās tehnoloģijas, ceļot savas kaujas spējas nākotnē. Bet varbūt svarīgāks ir tas, ko min ASV militārie eksperti, ka “Abrams” tanki ir pārāk sarežģīti (proti, nepieciešama nopietna apmācība to efektīvā izmantošanā) un konkrētajā situācijā nespēs sniegt cerēto atbalstu kājniekiem frontē.
Ne velti Latvijā nemitīgi notiek dažādas NATO un sabiedroto valstu militārās mācības. Katrai ieroču sistēmai ir sava vieta un nozīme sekmīgā karadarbībā.
ASV argumenti tika publicēti starptautiskajā presē, bet tādēļ pret to nevēršas Latvijas publikas dusmas. Turpretim Vācija, labi saprotot, ka katru tās vārdu pēdējā gada gaitā uztver negatīvā toņkārtā, ir pat pārāk lakoniska savos skaidrojumos.
Ukraiņu diplomāts pērn nosauca Vācijas kancleru par aizvainotu aknu desu. Kijiva pat paziņoja, ka Vācijas prezidenta vizīte nav gaidīta, kaut gan ES, britu, Baltijas un citu valstu pārstāvju vizītes tobrīd jau notika uz pilnu klapi. Par spīti visam, Berlīne turpināja sniegt palīdzību.
Ideāls mērķis
Patiesībā Berlīne ir trešajā vietā sniegtās militārās palīdzības ziņā, uzreiz aiz ASV un Lielbritānijas. Un, ilgi pirms (ja vispār tas notiks) ASV “Abrams” tanki sasniegs Ukrainu, tur būs nonākuši vācu “Leopard” tanki gan no citu valstu arsenāla, gan pašas Vācijas.
Tas ir ļoti smags lēmums valstij, kas vēl tagad turpina maksāt gan finansiālu (piemēram, holokausta upuriem un viņu tuviniekiem; bet Polija pagājušā gada beigās pieprasījusi pat 1,3 triljonus EUR par kara sekām), gan morālu cenu par Otrā pasaules kara sekām.
Taču jau tagad skaidrs, ka tas neglābs Vācijas vadību no latviešu kritikas. Ne tādēļ, ka mums nepatīk Vācija vai vācieši, bet tādēļ, ka mums ir bail. Burtiski katra Krievijas izraisīta konflikta gadījumā Latvijā publicē dažādu ekspertu, diplomātu un militārpersonu nemitīgi atskaņotu mantru, ka Latviju dzelžaini sargā NATO līgums. Tomēr mēs pieprasām, lai to saka vēl un vēl, un vēl…
Mums ir bail, jo pārāk maz darām savas valsts aizsardzībai un pārāk daudz gaidām no citiem.
Grūti noslēpjamas mūsu cerības, ka militāra konflikta gadījumā to Latvijas vietā izkaros citi. Mums ir bail, jo mūsu armija ir pārāk maza un karš Ukrainā parādīja, kāda tik bruņojuma mums vēl trūkst, lai sekmīgi aizsargātos uzbrukuma gadījumā.
Taču savas bailes mēs nepārvaram, racionāli militarizējot domāšanu un drošības politiku, iemācoties pašiem sevi sargāt un nodrošinot jaunāko un efektīvāko bruņojumu (tostarp arī veidojot jaudīgu militāro rūpniecību savām vajadzībām), bet gan kliedzot uz citiem.
Vācija ir Eiropas flagmanis, bet nekož pretim, ja tai uzauro.
Ideāls mērķis, kā parādīt muskuļus, gan vēlēšanas gaidot, gan ikdienā. Bet tā nav nedz godājama, nedz racionāla līdzība, kaut arī nav noliedzams, ka starptautiskajam spiedienam bija liela nozīme Vācijas jaunākajos lēmumos.
