Kritisks monologs par kritiku. 2. daļa 0
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Publicējam turpinājumu teātra kritiķa Normunda Akota esejai par kritiku, šoreiz pievēršoties tās mūsdienu aspektiem – būtībā kritikai par kritiku. Esejas pirmo daļu varējāt lasīt “Kultūrzīmju” 27. maija numurā.
Kritikas svarīgākā funkcija ir atbrīvot tos spēkus, kas, ieslēpti izrādes formā, rada skatītājā noteiktas emocijas, domas un estētisku pārdzīvojumu. Jebkuras izrādes izpratne sākas ar iespaidu apzināšanu un koordināciju, lai nonāktu pie refleksijām, kuras ierosina mūsu uztvere, jo tiešais pārdzīvojums nav tik nozīmīgs kā refleksijā gūtās atziņas un pieredze.
Mēs pieļaujam, ka katrā izrādē ir kaut kas būtisks, lai varētu par to domāt, un izkārtojam iespaidus pa kategoriju plauktiņiem skrupulozākai aplūkošanai un jēgas izpratnei. Saprašanas kustība norisinās no veselā uz daļu un atpakaļ uz veselo.
Koncentriskos lokos tiek paplašināta saprastā jēga, kuru kritiķis cenšas atspoguļot savos rakstos, un detaļu saskaņa ar veselo ir viens no būtiskākajiem izrādes vērtējuma kritērijiem. Turklāt vēl nevajadzētu aizmirst arī Riharda Vāgnera teikto, ka “formas pamats ir saturs, kurš nosaka šo formu ar sevi, bet katrs saturs var kļūt skaidrs un noteikts, tikai iegūstot ārējo formu”.
Teatrālā žurnālistika un atrašanās “ārpus”
Diemžēl jāatzīst, ka daudziem kritiķiem šīs elementārās pamatlietas ir grūti ielāgot vai nešķiet gana svarīgas, un viņi savas recenzijas aizpilda ar skatītāju gaumei pielāgotiem detaļu aprakstiem, kleitu fasoniem, interjera elementiem, sižeta līkločiem, attiecību izklāstiem un triviāliem personāžu rīcības skaidrojumiem, kuros pārsvarā attainojas tas emocionālais stāvoklis, ko šī rīcība viņos atmodinājusi.
Ja tam vēl izdodas pievienot savu sajūsmu vai nepatiku pret izteiksmes formu, kurai pēc apgrozībā esošām teorijām un aktualitātes prasībām it kā būtu jāatrāda ikdienas dzīves realitāte, un paslavēt vai nopelt kādu aktierveikumu, tad izrādes vērtējums jau ir tikpat kā gatavs. Tas nekas, ka šāda fiksā recenzija ir tikai doksiskās pieredzes un rutīnas apvienojums, lai uzturētu savu pozicionālo stāvokli teātra mākslas segmentā.
Patiesībā tā ir teatrālā žurnālistika, kas bieži vien kaitina režisorus un neko nemaina ne izrāžu veidotāju, ne skatītāju apziņā. Drīzāk jau otrādi – tas viss tikai veicina high level critiqus devalvāciju un vienkāršotu publikas skatījumu uz izrādē skarto jautājumu loku, rakstveidā atbalstot cilvēka nevēlēšanos domāt un meklēt atbildes dziļākos eksistences slāņos.
Kritiķim nav jābūt ne publikas interešu aizstāvim, ne arī režisora advokātam, jo viņa uzdevums ir saprast to, kas tiek rādīts uz skatuves, un saprašana paģēr atrasties ārpus tā, kas tiek saprasts. Parastie režisoru apgalvojumi, ka kritiķis nekā nav sapratis no viņa izrādes, ir vēl viens apliecinājums tam, cik šis faktors ir svarīgs.
Kolēģu darbos režisori ātri atrod trūkumus, bet savējos – gandrīz nekad, jo paša radītajā viņš vienmēr ir un paliek iekšpusē. Tie, kas to zina un izprot cilvēka uztveres dabu, lielākoties kritikā ieklausās, un, protams, gaida no tās argumentētu, dažādās pieredzēs pamatotu, profesionālā terminoloģijā ietvertu izrādes skaidrojuma variāciju ar iespējami objektīvāku subjektīvo vērtējumu.
Filozofi saka, dzīvot nozīmē vērtēt, un teātris nav izņēmums, vienīgi jāatceras, ka neviena kritika, lai cik slavinoša vai iznīcinoša tā būtu, nekad nav bijusi un nebūs gala verdikts, bet diskursā par izrādes māksliniecisko un kulturālo vērtību tā savu lomu pildīs arī turpmāk.
Meklējot izcilo garšas buķeti
Šodien kritikai visbiežāk adresētais pārmetums ir analīzes trūkums, taču man ir aizdomas, ka šajā jomā valda neliels juceklis. Pīters Bruks, piemēram, apgalvo, ka aktiera spēle vispār nav analizējama, bet mēs tomēr diezgan nekļūdīgi spējam pateikt, vai tā ir laba vai slikta.
Neesmu arī pārliecināts, ka skatītājam būtu interesanti lasīt rakstu par izrādi, kurā sīki tiktu uzskaitītas visas profesionālo iemaņu un paņēmienu apgrēcības, ko māca aktiermeistarības vai režijas kursā. Iestudēt izrādi var katrs, kas to ir studējis, taču radīt mākslas darbu uz skatuves – ne. Teātra darbības jomu kaut kādā mērā var salīdzināt ar sulu spiešanu no dažādām vīnogu šķirnēm.
Katrs tur kaut ko jauc, maisa, nostādina, raudzē, filtrē utt., lai pagatavotu dzērienu, ko varētu piedāvāt nobaudīt plašākam cilvēku lokam. Tādu dzērienu ir daudz un kļūst arvien vairāk (ne velti šodienas teātra leksikā parādās vārdiņš “produkts”), katrs slavē savējo un negrib, ka to kritizē, vadoties no abstraktiem garšas kritērijiem, kas nav pamatojami ar precīzi izmērāmām zinātniskām metodēm.
Bet starp viņiem ir arī tādi, kas, izmantojot tos pašus profesionālos rīkus plus savu intuīciju un talantu, spēj radīt izcilus vīnus un piedāvāt garšas buķeti, kurā harmoniski saplūst nemainīgas vērtības ar mūsdienīgiem izaicinājumiem. Vai tad mēs nemeklējam tieši tos un nevēlamies, lai tādu būtu vairāk? Bez kritiskas vērtēšanas to panākt vienkārši nav iespējms.
Kritika kā mākslas darbs
Šodienas sadrumstalotajā domu un sociālo tīklu pasaulē kritikas statuss bieži vien tiek nepamatoti apšaubīts, finansistu un izdevēju spiediena dēļ tiek meklēti dažādi atviegloti “ātro vērtējumu” varianti, kurus var iemānīt iespējami īsākās publikācijās, jo nevienam nav ne laika, ne vēlēšanās tādu kritiku lasīt, bet patiesībā tā ir tikai cilvēka un arī sabiedrības gara dzīves noplicināšana.
Varbūt šis “piebremzētais laiks” ir īstais brīdis par to padomāt un padiskutēt, citādi no redzesloka sāk izslīdēt fakts, ka arī kritiķis ir radoša personība, nevis mākslas komentētājs, un viņa rakstiem ideālā gadījumā vajadzētu būt mākslas darbiem. Ir vēl bezgala daudz jautājumu, kuriem es pat nepieskāros, bet par kuriem varētu un vajadzētu runāt, tādēļ pabeigšu ar dažiem rosinošiem izvilkumiem no kādreiz slavenā Paņevežas režisora Joza Miltiņa izteikumiem par teātra kritiku.
“Māksla nevar eksistēt bez kritikas. Kritika saviļņo mierīgus, duļķaini nekustīgus ūdeņus, (..) man tā ir vajadzīga, ir uz ko izgāzt dusmas un kā dēļ sākt strādāt. Tai ir jāuzbrūk man… Ja pēc kritikas uzbrukuma teātris neatžirgst – tad tas nenieka nav vērts. Turklāt kritiku nevar izvēlēties vai neizvēlēties – tā ir nenovēršama un nepieciešama.”
