Kritisks monologs par kritiku. 1. daļa 0
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sarunas par teātra kritiku publiskajā telpā uzvirmo samērā reti un lielākoties aprobežojas ar fakta konstatāciju: es to lasu, lasu, kad tā skar manu darbu vai vispār nelasu. Nu labi, aizkulisēs kritikai nereti tiek veltīti arī sirsnīgāki un skarbāki vārdi, taču tās parasti ir tūlītējas reakcijas uz konkrētiem izteikumiem.
Kāpēc kritika vispār vajadzīga? Kā tā radusies un kāpēc joprojām pastāv? Jautājumi, par kuriem mēs ikdienā tikpat kā neaizdomājamies, bet, piespiedu klusajai sezonai paralizējot teātra dzīvi, varbūt tomēr ir vērts par to nesteidzīgi pasmadzeņot?
Kas notiek mūsdienu latviešu teātra kritikā? Publikas un teātra cilvēku attieksme pret kritiku vienmēr ir bijusi pretrunīga un svārstījusies diapazonā no pilnīga nolieguma līdz atziņai, ka tā ir svarīga mākslas procesa sastāvdaļa.
Gan noliedzējiem, gan atzinējiem ir dučiem subjektīvu un objektīvu argumentu, kas no dažādiem rakursiem pamato viņu pozīciju un pirmajā brīdī šķiet pārliecinoši, taču, rūpīgāk tos paanalizējot, ātri vien atklājas vienas puses šaurais pragmatisms un eksistenciālo interešu diktāts un otras puses nespēja viennozīmīgos terminos līdz galam izskaidrot mākslas fenomena būtību.
Neatliek nekas cits, kā vien samierināties ar domu, ka māksla ir tikpat sarežģīts pasaules tvērums kā filozofija, kurā cilvēks cenšas apjēgt savas esamības aspektus neaptveramajā Universa struktūrā, un mākslā tas tiek praktizēts caur radošu aktu, kurā kopējai darbībai saslēdzas gara un dvēseles spēki.
Arī teātris, būdams vienīgā dzīvās mākslas forma, kopā ar kritiku ietilpst šajā fenomenā, un, neraugoties uz to, ka ikdienā tas biežāk nodarbojas ar piezemētiem, vienkāršam cilvēkam viegli uztveramiem dzīves jautājumiem, no sava augstākā mērķa teātris atteikties nedrīkst.
Ceļš pie “emancipētā skatītāja”
Taču atgriezīsimies pie kritikas: kāpēc un no kurienes tā vispār radusies? Nosacīti par pirmo kritiķi mēdz dēvēt Aristoteli, kurš savos darbos pievērsa uzmanību tam, ko patlaban saucam par mizanscēnu.
Savukārt pirmsākumi tām izpausmēm, ko šodien pazīstam kā teātra kritiku, parādījās Apgaismības laikmetā. 1711. gadā Anglijā sāka izdot žurnālu “The Spectator”, kurā publicēja arī komentārus, iespaidus un atsauksmes par teātra izrādēm.
Iespējams, vajadzība formulēt redzētā iespaidus izrietēja no tā, ka dramaturģija tolaik vēl tika uzskatīta par divdabīgu mākslas žanru, kas izpaužas gan kā literatūra, gan kā izrāde. Publiskajā telpā tādējādi dzima diskurss par spēles dabu, kura, Hansa-Georga Gadamera vārdiem izsakoties, iegūst varu pār spēlētāju un aprobežojas ar sevis pašattēlojumu.
Spēlējošais izjūt spēli kā par sevi pārāku īstenību, atver to publikai un tikai skatītājs līdz galam īsteno to, kas ir spēle per se. Tā kā spēles attēlojums cenšas atklāt to, kas dzīvē allaž slēpjas, un ietver sevī caur estētikas prizmu izlaistu izziņas funkciju, kura mūsu apziņā īstenojas vienīgi kritikas formā, laukumā parādījās tā saucamais erudītais skatītājs ar saviem pārspriedumiem par izrādi.
Teātrim sabiedrības apziņā transformējoties no izklaides arvien nopietnākā mākslas parādībā, publiskā diskusija sāka vērsties plašumā.
Tai ar savām atziņām, teorijām, sistēmām utt. pievienojās spēles-izrādes veidotāji un dalībnieki, domu apmaiņa palēnām sabiezēja līdz atklātam izrādes mākslinieciskās vērtības formēšanas procesam, kurā ar saviem kritērijiem piedalījās tagad to visu apguvušais un pieredzē iekļāvušais “emancipētais skatītājs”.
Kurā brīdī viņš sāka sevi saukt par kritiķi, laikam precīzi pateikt nevarēšu, jo kritikas vēsture līdz galam nav apkopota. 2008. gadā Toronto gan sapulcējās grupa prominentu kritiķu un teorētiķu ar mērķi izdot kopīgu pasaules teātra kritikas vēsturi, bet, cik tālu šis projekts ir nonācis, īstas informācijas nav.
Vajadzīgs īpašs kritikas talants
Baltvācu prese jau krietnu laiku pirms latviešu teātra dzimšanas (pirmā izrāde latviešu valodā “Žūpu Bērtulis” notika 1862. g. 2. jūnijā) publicēja rakstus par skatuves dzīves aktualitātēm, un to pārņēma arī latviešu avīzes, tādēļ droši varam teikt, ka mūsu kritika ir dzimusi reizē ar savu teātri.
Atbilstoši laikmeta prasībām, valodai, rakstības manierei un teātra ideālu izmaiņām tā ir gājusi cauri visiem latviešu teātra attīstības periodiem un kā nozīmīgs partneris iesaistījusies visās debatēs par laikā mainīgajiem izrāžu mākslinieciskās vērtības kritērijiem.
Starp izrāžu veidotājiem un vērtētājiem pastāvošajās attiecībās savu lomu vienmēr ir spēlējušas arī emocijas, jo pieņemt kritisku spriedumu nemaz nav tik viegli un psiholoģiskās reakcijas reizēm ir pagrūti kontrolēt, taču to nekad nevajadzētu uzskatīt par iemeslu apgalvojumam, ka viena vai otra puse neko nejēdz no teātra.
Saprot gan vieni, gan otri, tikai bieži ļoti atšķirīgos līmeņos un pārāk atšķirīgās perspektīvās. Mākslas uztvere, neraugoties uz visiem saukļiem par “mākslu tautai”, pieejamību visiem utt. ir un paliek ļoti komplicēts process, kas cieši saistīts ar katra indivīda skatījumu uz pasauli, ar šī skatījuma plašumu un dziļumu.
Prāta racionālie, teorētiskie, pragmatiskie un pat empīriskie skaidrojumi te līdz visai maz, jo māksla ir tēlu pasaule ar saviem noslēpumiem, kuriem mēs caur savu uztveri varam tikai vairāk vai mazāk pietuvoties.
Pazīstamais Milānas “Pikkolo teātra” režisors Džordžo Strelers savā grāmatā “Teātris visiem” raksta: “Es apgalvoju, ka vajadzīgs kāds talants, lai baudītu teātri, tāpat kā vajadzīgs talants baudīt mūziku vai glezniecību.”
Manuprāt, tā arī ir īstā atslēga durvīm uz teātra pasauli. Ja to sevī atradīsi, tiksi iekšā, ja ne – visticamāk, šīs durvis nebūs tavējās, jo daba talantus izdāļā pēc sava prāta. Tas attiecas arī uz kritiku, un nav jau nemaz tik grūti saskatīt, kam šī atslēdziņa ir un kam nav.
Turpinājumu Normunda Akota rakstam lasiet “Kultūrzīmju” 3. jūnija numurā.
