FOTO. “Kritiens bedrē var izrādīties augšupceļš!” Saruna ar aktrisi un režisori Ingu Tropu-Fišeri 17
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ir tādas kanoniskas grāmatas un lugas, kuras arvien izdod no jauna un iestudē no jauna, kad ir izaugusi nākamā lasītāju un teātra skatītāju paaudze. Laiks atkal pienācis Raiņa “Jāzepam un viņa brāļiem”. Visvairāk analizētajai Raiņa lugai ar visdažādākajām šķautnēm. Februārī tās iestudējumam priekškaru vērs Jaunajā Rīgas teātrī (JRT). Režisore – Inga Tropa-Fišere.
Aktrisi Ingu Tropu-Fišeri patlaban varam redzēt izrādē “Frankenšteina komplekss” un dzirdēt interaktīvā klausāmizrādē “Noklausies” “Dirty Deal Teatro”, vēl lomās uzvedumos “Klāvas tantes skūpsts” un “Vēstures izpētes komisija” Jaunajā Rīgas teātrī, kā arī JRT uzņemtajā filmā “Aģentūra”. Savukārt pie režisores Ingas Tropas-Fišeres spilgtākajiem jaunākajiem iestudējumiem lielajās zālēs pieder “Alise Brīnumzemē” Nacionālajā teātrī un “Zalkša līgava” JRT.
… Kovida vīruss izjauc mūsu ieplānoto tikšanos Ingas Tropas mājās, taču uzzinu vienu no viņas dzīves principiem: kaut esi guļošs vai pakritis, bet ar skatu zvaigznēs un uz priekšu pretim mērķim!
Tā kā esi padsmitgadīga dēla mamma un attālinātās mācības atkal aktuālas, atļaušos pavaicāt – kurš priekšmets tev padodas vislabāk?
Mans dēls ir gana patstāvīgs! Man palaimējies tāpat kā maniem vecākiem savā laikā ar mani. Mihels ir ļoti gudrs, apdāvināts puika, pats ar visām mācībām tiek gana labi galā.
Un es jau biju iecerējusi repliku ar mazu joku, ka tavam vīram māksliniekam Miķelim Fišeram no skolas priekšmetiem droši vien vislabāk padodas zīmēšana…
Tas ir viņa lauciņš, jā! Kaut gan dēlam zīmēšana ne visai patīk. Bet atšķirība starp Mihelu un mani viņa gados ir tā, ka puikam mazliet vairāk jāpalīdz atcerēties, ka visas lietas darāmas laikus. No daudziem vecākiem dzirdēts – kad bērni sāk mācīties, tad arī pašiem ir otra iespēja apgūt tos priekšmetus, kas skolā nav tik labi padevušies. Man ir sajūta, ka otro reizi mācos matemātiku. Ne man tā īpaši padevusies, ne tagad dēlam dodas rokās. Bet laikam ir kaut kas, ko nevari sevī mainīt.
Mēs ar dēlu smejamies, ka mums piemīt kāda cita veida domāšana, kā acīmredzot uztveram pasauli. Ievēroju, ka matemātikā dēls pats veido savas īpatnējas formulas un nestandarta piegājienus. Ar mani bija tieši tāpat. Vidusskolā skaidri zināju, ka ar eksaktajiem priekšmetiem neturpināšu savu nākotni, līdz ar to vairs ne tik cītīgi tos mācījos. Bet mana Varakļānu vidusskola izdomāja, ka viens no centralizētajiem, togad pirmo reizi ieviestajiem, obligātajiem eksāmeniem būs matemātikā.
Eksāmenā piedzīvoju līdz anekdotei amizantu stāstu. Atverot uzdevumus, sapratu, ka neko nesaprotu un… aizmigu. No stresa un izmisuma. Pamodos kādas piecpadsmit vai divdesmit minūtes pirms eksāmena beigām. Starp nomoda un miega stāvokli man galvā bija radušās visdažādākās nestandarta formulas, kuras izmantoju, lai atrisinātu uzdevumus… Pretēji manis pašas gaidītajam zemākajam novērtējumam dabūju ne pašu labāko, bet otru labāko atzīmi. Ļoti pārsteigta biju gan es pati, gan matemātikas skolotāja. Kaut kādā dīvainā veidā mans radošais piegājiens bija mani izglābis.
Pirms kovida valdīja virziens – uz lielajām skolām! Nupat Izglītības ministrijā nākusi apskaidrība: bērnam nedrīkst likt mērot uz skolu garāku ceļu par četrdesmit minūtēm.
Dievs ir radījis pasauli ļoti dažādu, tāpēc nevajag to padarīt vienkāršotāku un vienādāku. Ir cilvēki, kuri labi jūtas lielajās skolās un garajās distancēs. Tajā pašā laikā ir jābūt mazajām un alternatīvajām skolām. Mans dēls ir gājis ļoti mazās alternatīvās skoliņās, bet pēdējos divus gadus mācās lielajā skolā.
Tā bija viņa izvēle, Mihela vārdiem runājot, pamēģināt iejusties lielajā skolā un tās “džungļu likumos”. Un man kā mammai, vērīgam skolotājam un trenerim, dzīves pavadonim dēla lūgums bija jāņem vērā, jānodrošina viņam iespēja augt un attīstīties, attīstīt jaunas kvalitātes un spējas. Katra cilvēkbērna attīstības ceļš ir ļoti individuāls, turklāt šis ceļš ir mainīgs.
Pirms šīs sarunas teici, ka tikko esi atbraukusi no Lietuvas. Ko tur darīji?
Strādāju jaukā, brīnišķīgā kompānijā. Tā ir liela Dieva dāvana, ja kovida laikā vispār vari strādāt klātienē un vēl, kā manā gadījumā, starptautiskā komandā ar kaimiņiem. Iestudējām izrādi “Frankenšteina komplekss”. Valters Sīlis režisors, Kārlis Krūmiņš dramaturgs… kopā ar mākslīgo intelektu.
Un mēs, divi aktieri – ar Kārli Reijeru no Nacionālā teātra – daļu laika pavadījām Latvijā, kad pie mums brauca vēl divi lietuviešu aktieri, un otru daļu laika strādājām Kauņas Nacionālajā drāmas teātrī. Pirms mirkļa, un tā atkal ir milzīga Dieva dāvana, piedzīvojām pirmizrādi ar skatītājiem gan “Dirty Deal Teatro”, gan Kauņas Nacionālajā drāmas teātrī.
Vai ir atšķirība tajā, par ko runā teātris kaimiņvalstīs un par ko Latvijā?
Fundamentālas atšķirības neesmu saskatījusi. Visos laikos un vēl jo vairāk tagad galvenais atskaites punkts ir cilvēcīgums. Iespējams, ka tā mani provocē domāt “Frankenšteina komplekss” ar sarunu par mākslīgo intelektu. Lai cik augstu attīstīts tas arī būtu, mākslīgais intelekts nekad neaizstās un nepārspēs cilvēcīgumu, un šajā tēmā arvien ir ko rakt. Kas ir tas, kam spējam just līdzi? Par ko domājam? Ko radām? Kā uzņemamies atbildību par to, ko esam radījuši? Tie ir nemainīgi un mūžīgi jautājumi cauri visiem laikiem, kas vienmēr interesējuši teātri.
Un kāds ir tevis pašas pirmais spilgtākais teātra iespaids?
Lāča loma Degumnieku pamatskolas teātra uzvedumā. Vienmēr esmu bijusi vienpate, bet it kā ar divām dabām. Klusa un savus ceļus ejoša, bet, kad uguns manī iedegas pilnā jaudā, esmu tā, kura būs priekšgalā, apvienos un aizraus citus. Laikam kaut kas tāds ar mani notika arī Lāča ādā, iegāju lielā azartā. Vēlāk dzirdēju, ka daži, novērtējot manu tēlojumu, bija sacījuši, ka tam bērnam ir talants.
Pati par teātri tolaik netiku domājusi. Pēc vidusskolas beigšanas biju atbraukusi uz Rīgu līdzi vienam tobrīd man ļoti tuvam draugam, kuram bija divas biļetes uz izrādi “Stāsts par Kasparu Hauzeru”. Nebiju iecerējusi iet uz teātri, bet šajā izrādē spēlēja aktieris Māris Liniņš, kas nācis no Lubānas klāniem, manām bērnības vietām. Taču, kā vēlāk izrādījās, viņš slimoja ar vēzi.
Tajā dienā bija ļoti pasliktinājusies veselība, un aktieri aizveda uz slimnīcu. Un, kā tas teātrī mēdz notikt, vakarā ielika citu izrādi – “Tālāk”. Kādreiz pavisam negaidot pienāk lieli, izšķiroši dzīves mirkļi. Iespējams, ka tādi ir ikvienam cilvēkam, kad ar tevi notiek šķietami maģiskas lietas, bet patiesībā… sirds pēkšņi saprot, ka ir mājās un atsaucas kādam dziļam iekšējam aicinājumam.
Tās izrādes laikā visas skatītāju rindas it kā pazuda, biju tik dziļi izrādes notikumā, jutu, ka viss manī skan, vibrē, atbalsojas un apjautu, ka nezinu, kā, bet arī es kādreiz uz tās skatuves būšu. Kad sadzirdu šādus aicinājumus, manī nav šaubu, es tiem sekoju. Tajā vasarā iestājos Kultūras akadēmijā un jau pēc dažiem mēnešiem Irinas Sergejevnas lomā “Trīs māsās” sāku savu pirmo darbu JRT.
“Dirty Deal Teatro” tevi var dzirdēt klausāmizrādē “Noklausies”, kur dota iespēja iejusties padomju laika valsts drošības dienesta darbinieku ādā, kas noklausās sarunas. Par ko šī izrāde stāsta tev?
Man būtiskākais bija caur telefona sarunām, tikai ar balss palīdzību, radīt dzīvu cilvēku, sievieti, kura vienā Jaungada naktī risina dziļi personiskas, sāpīgas un sarežģītas attiecības ar savu meitu, citiem tuviem cilvēkiem un patiesībā pati ar sevi. Maijai ir aizdomas, ka viņu noklausās, bet tās ir tikai aizdomas, bez konkrētiem pierādījumiem. Turklāt šajā savas personīgās dzīves attiecību risināšanas saspringtajā brīdī iespējamās varas spēlītes viņas apziņā pazūd…
Noklausīšanās kā tāda tiek likta lietā joprojām, kā, piemēram, kaut vai nesenajā būvnieku karteļa lietā.
Ar mūsdienu tehnoloģijām esam atrodami un noklausāmi jebkurā brīdī, ja vien kādam tas ir vajadzīgs. Neesmu politiskā tipa cilvēks, esmu pārāk liela ideāliste un domāju tā – ja arī, piemēram, mani, Ingu, noklausās, tas nekas, jo man nav ko slēpt. Un pat ja mani ieslodzītu par kaut kādiem maniem izteikumiem, par manu ticību un pārliecību, tad zinu, ka tas putns, kas manī mīt, nav iesprostojams, tas turpinās lidot.
Iestudējot “Vēstures izpētes komisiju” un nonākot intervijās gan ar bijušajiem VDK darbiniekiem, gan ar tiem cilvēkiem, kas bijuši spiesti nonākt attiecībās ar šiem aģentiem, mēģinot iedziļināties stāstos ar biedējošiem un sāpīgiem pavērsieniem, protams, noklausīšanās man nešķiet ētiska un es labprāt dzīvotu pasaulē, kur nekas tāds nenotiek. Taču paradokss ir tajā, ka viss atkarīgs no tā, kā mēs modernās tehnoloģijas izmantojam. Noklausīšanās un jebkuras personas atrašanas iespējas var glābt mūsu dzīvību un tajā pašā laikā var tikt izmantotas, lai izpostītu cilvēku likteņus un viņu dzīvi.
Bet kas tev palīdzēja atrast savu tēlu, to iereibušo sievieti bez zobiem, nošķiebtām kurpēm un nošņurkušā cepurē vilciena kupejā izrādē “Klāvas tantes skūpsts”?
O, tā loma nenāca viegli. Līdzīgi kā izrādē “Ļeņina pēdējā eglīte”…
…kur tu spēlē Ļeņina māsu Mariju Iļjiņičnu Uļjanovu…
Man daudz palīdzēja režisors Uldis Tīrons, viņa savaldība, degsme un prasme rast īstos vārdus, kaut zinu, ka ar mani nebija viegli. Bet gala rezultātā šīs abas izrādes ir tādas, kurās joprojām ir tas teātra brīnums, kad vari patiesi izspēlēties no sirds, izdauzīties un ikreiz no jauna redzi spēlētprieka dzirksti arī kolēģu acīs.
Kas pašai lika pievērsties režijai?
Patiesībā viss, ko daru, ir tāpēc, ka nespēju citādi. Līdzīgi kā Miķelis Fišers zīmē, izliek savas jūtas uz audekla, tā es tās iedzīvinu lomās. Un, ja šo lomu nav tik daudz kā manī jaudas, sapņu un vīziju, tad to visu cenšos īstenot režijās. Tas ir primārais dzinulis. Tāpēc joprojām mazliet mulstu, kad, par mani runājot, uzsver – aktrise, režisore… Šīs nodarbes ir mans dzīvesveids. Nepieciešams un pašsaprotams. Tieši tāpat kā elpot.
Indra Roga, Ināra Slucka, Dita Lūriņa, Rēzija Kalniņa – režisores, kas sākušas kā aktrises. Vai esat kādreiz satikušās?
Tādā kompānijā ne, bet varētu būt interesanti! Bet runa, protams, nav vienīgi par sievietēm. Lielākā daļa režisoru savulaik bijuši vai joprojām ir izcili aktieri.
Māras Ķimeles eksperimentālajā režijas kursā mēs kā vieni no pirmajiem tikām uzņemti ar domu, ka padziļināti apgūsim arī aktiera meistarību. Un tam nu gan es piekrītu, ka režisoram tomēr jāpārzina arī aktiera virtuve un pašam ir jābūt gana labam skatuves māksliniekam.
Tavas izrādes “Alise Brīnumzemē” Nacionālajā teātrī un “Zalkša līgava” JRT vieno modernās tehnoloģijas, gaismas, krāsas, skaņa, video, ekrāni un kameras. Kā nonāci līdz tik spēcīgai vizualitātei?
Tā mani saistījusi vienmēr, bet attīstībā bijuši dažādi posmi. Jau “Dvēseļu utenī” “Derty Deal Teatro” man gluži vai zemapziņā radās doma, ka uz skatuves jābūt visiem tiem televizoriem, ledusskapjiem… Jā, esmu izteikta vizuāliste, formas māksliniece. Un otrs, mani vienmēr interesējis kino, mēģinājumi apvienot šīs sfēras uz skatuves.
Vai tikpat spēcīgu vizualitāti varam sagaidīt arī “Jāzepā un viņa brāļos”, pie kā tu strādā patlaban?
Mūsdienu gadžetu ziņā ne tik, jo šobrīd virtuālo realitāti, kurā mājsēdes situācijā esam pavadījuši diezgan daudz mūsu dzīves laika, gribas mazliet mazināt. Bet vispār jau bez ekrāniem vairs nevaram (pasmaida). Taču tie scenogrāfijā nebūs galvenais akcents.
Atceroties izrādi “Aspazija. Personīgi”, kur tu spēlēji Raiņa mīļoto mēness meitiņu Olgu Kliģeri, šī tev nebūs pirmā saskarsme ar Raini uz skatuves.
Ar Olgu Kliģeri man sākās personiskāka, patiesāka, dziļāka Aspazijas un Raiņa iepazīšana. Un, kas man tik ļoti patīk JRT, ka aktieriem pašiem jāveic milzīgs darbs, meklējot materiālus, lai palīdzētu veidot izrādes dramaturģiju. Gluži kā tādiem arheologiem, izmeklētājiem… Sadarbojoties ar dažādiem Raiņa un Aspazijas pētniekiem, protams, priekšstats par abām personībām mainījās, viņu tēli kļuva pilnasinīgāki, dziļāki, krāsām bagātāki.
Esmu mazliet mistiķe, ar mani daudz kas notiek meditatīvā vai sapņu pasaulē, vai arī garās pastaigās. Jau toreiz piedzīvoju, ka pie manis naktīs nāca gan Rainis, gan Aspazija, un es ar viņiem sarunājos. Un arī tagad, strādājot pie Jāzepa, Rainis jau labu laiku ir kompanjons manās pastaigās. Redzu sapņus, kas šķiet tik absolūti reāli. Naktī guļu savā gultā, grozos, jo šķiet, blakus kāds ir, pagriežos un – Rainis. Smaida, skatās savām zilajām acīm un dzied: “Mosties, mana sirds…” Un es pamostos.
Daudzi atcerēsies 1981. gadā Dailē Arnolda Liniņa iestudēto leģendāro izrādi “Jāzeps un viņa brāļi” ar Jāni Paukštello titullomā dzelteni mirdzošajā, greznajā, it kā metāliskajā ģērbā.
Toreiz es vēl nebiju dzimusi, bet jā, zinu šo iestudējumu. Kultūras akadēmijas laikā skatījāmies tā ierakstu, taču tagad speciāli neesmu to darījusi, jo kā māksliniece radu savu interpretāciju un veidoju pati savas ļoti intīmas attiecības, šajā gadījumā ar Raini un viņa Jāzepu. Man ir bijušas brīnišķīgas sarunas ar pedagoģi Ainu Matīsu, kura devusi savu svētību, režisori un pedagoģi Māru Ķimeli. Esmu konsultējusies ar vairākiem dažādu jomu speciālistiem, lai padziļinātāk apgūtu Raiņa darbā ieaustās daudzās tēmas. Bet, kā jau teicu, esmu vienpate un, kamēr ideja vēl briest, nelaižu nevienu pārāk tuvu klāt – savu stāstu, savu sapni, gluži kā bērnu, iznēsāju un dzemdēju pati.
“Jāzeps un viņa brāļi” ir viena no visvairāk analizētajām Raiņa lugām. Kas tevi urdīja, kas sāpēja, ka vēlējies to iestudēt?
Man ļoti simpātisks un izpētes vērts šķiet Jāzepa ceļš, ko arī Rainis mēģinājis iet pats savā dzīvē. Tas ir ceļš uz augstāko mīlestības formu, ko sauc par agape. Nu atkal esam tādā laikā, kad šīs mīlestības formas savstarpējās attiecībās pasaulē ļoti iztrūkst. Un ir vajadzīgi tādi priekšvēstneši kā Jāzeps, kuri kļūst par upurjēriem. Viņi meklē ceļu, kā nest augstāko mīlestību starp brāļiem situācijās, kas ir tik stipri samezglojušās un, šķiet, vairs nav atrisināmas. Nonākot tik lielā konfliktā, kas neizbēgami samilst kā lavīna, notiek kritiens bedrē. Turklāt kritiens bedrē noris ne vien Jāzepam, bet visai viņa dzimtai. Bet šis kritiens dziļākajā būtībā nav negatīvs, tās nav beigas, tas ir kritiens augšup.
Un, runājot par situāciju, kad esi iekritis bedrē, ļoti aizraujoši bija papētīt Raiņa biogrāfiju. Man ļoti interesants šķiet fakts, ka “Jāzepu un viņa brāļus” Rainis uzrakstīja Kastaņolā, kalnā, kas ir bedres augšupvērstā smaile. Tajā atradās pats dzejnieks, brāļu kārtējo reizi nodots. Un tajā kalna smailē Rainis mēģina vīli pa vīlei šķetināt ērkšķu caurdurto sāpju kreklu. Pirmajā ainā Jāzeps savam tēvam Jēkabam lūdz svētīt viņa ceļu ar jaunu spēka vārdu, ar jaunu patiesību.
Un kādu?
Piedošana. Mums ir grūti noticēt, ka visi visiem šajā pasaulē spēs visu piedot, tāpēc turpinām spēlēt upura-varmākas-glābēja lomas. Brīžiem šajās lomās aizspēlējamies līdz nejēdzīgam absurdam, līdz ar to tādi priekšvēstneši kā Jāzeps mums ik pa laikam ir vajadzīgi. Un, jā, viņi mūsu neticības un baiļu dēļ upurē sevi.
Cilvēki bieži vaino visu pasauli, bet bedrē, kāda nu tā kuram konkrētā dzīves brīdī, iegrūž vistuvākie: draugs, rads, kolēģis, kaimiņš, māsa, brālis…
Jā, tā notiek. Un tad, kā jau teicu, varam turpināt būt kritienā un bedrē spēlēt upura un varmāku lomas, bezgalīgi būt atriebības varā. Bet var no tā izrauties. Katrā krīzē ir bagātīgas iespējas, un, kas tās atrod, tas pārveido sevi un pasauli ap sevi.
Manas Jāzepa izrādes interpretācijā viena reālā bedrē kritiena sekunde patiesībā ir paša Jāzepa sevī iekšup vērstais dziļurbums – viņa iniciācija, viņa transformācija, kurā viņš nonāk līdz pilnīgai izlīdznei un piedošanai. Tāpēc izrādē esmu pārdēvējusi lugas nosaukumu: tā sauksies “Ekspedīcija Jāzeps”. Viss sākas ar arheologu pētnieku komandu, kura dodas meklēt dažādus artefaktus, līdz nonāk pie Jēkaba kapa, no kura kā no tēva viss ir radies un attīstījies tālāk.
Daudzi teiks, ka ir lietas, ko nevar piedot.
Skaistais paradokss ir tajā, ka to, ko nevar piedot ikdienišķais cilvēks, spēj piedot Dievs katrā cilvēkā. Un stāsts ir par to, kā viņi viens otram tuvojas. Cilvēkam dzīves ikdienišķībā bieži šķiet – nu nē, tas ir pāri manām sāpju robežām, es to nespēju, es to nepiedošu, es palieku par to tīģeri, man sirdī tīģers… Un es kodīšu. Ir tādi posmi dzīvē. Pati vēl nesen tādam tiku gājusi cauri. Bet ir dievcilvēki, kuriem sirds ir tik liela un atvērta, ka, lai cik uzšķērsta būtu, no tās plūst tīra mīlestība un piedošana. Vai es pati tā spētu rīkoties visos gadījumos, vai man būtu tik atvērta sirds, nezinu…
Kāpēc tev šķita būtiski pie Jāzepa ķerties tieši tagad?
Kovida ierobežojumi ir apgrūtinājums, bet šo laiku var uzlūkot arī kā sava veida svētību. Jo, kad esam spiesti ikdienas skrējienā apstāties un nonākt simboliskā “bedrē” – ielūkoties paši sevī – jūties kā tādā pagrabā, kur tik daudz visa kā nesakārtota. Visi esam ar tik daudziem dziļiem, neiztīrītiem ievainojumiem… No tā arī rodas nemīlestība, visapkārt tik valdoša. Ja neesi iztīrījis pats savus “pagrabiņus”, neesi izlīdzinājis, neesi piedevis sev, nevari nonākt arī līdz sevis mīlestībai. Un tad tu nespēj mīlēt arī apkārtējos. Tādā nesakārtotā bardakā esam nonākuši līdz tam, ka bieži dzīvojam vilku, šakāļu un citu zvēru likumos. Bet tā nesakārtotā, neapzinātā enerģētika nekur nepazūd. Ne velti nāk sērga, kas mums nu jāpārslimo un jāizdomā, ko tā slimība mums māca. Jāsaprot, kuras ir tās vietas, kas jādziedina un jāattīra.
Gan “Alisē Brīnumzemē” Nacionālajā teātrī, gan “Zalkša līgavā” un tagad “Ekspedīcijā Jāzeps” JRT ap tevi ir gandrīz viena un tā pati radošā komanda. Komponiste Anna Ķirse, izslavētās “Koku operas” autore, nupat nominēta Lielajai mūzikas balvai.
Visu manu radošo komandu, kurā ir arī tērpu māksliniece Evelīna Deičmane un scenogrāfs mākslinieks Miķelis Fišers, saista tāda kā garīga tiecība kosmosā un vienlaikus pamatīgi personiski dziļurbumi. Viņi visi ir stipri cilvēki, sava ceļa gājēji, varbūt ne vienmēr ērti no sabiedrībā ierastu normu skatpunkta, bet es redzu viņos to cilvēcisko veselumu, kas ļauj mums runāt vienā valodā. Viņi ir manam garam rada.
Kā tu, režisore, saskati, kurš aktieris būs vispiemērotākais konkrētai lomai tevis iestudētā izrādē?
Es nesaskatu. Es to vienkārši zinu.
Kas spēlēs Jāzepu?
Toms Harjo. Brāļu lomās lielākoties visi puiši būs no JRT jaunā kursa.
Jūs ar mākslinieku Miķeli Fišeru esat dzīvesbiedri. “Spēlmaņu naktī” ļoti apzināti un pievilcīgi vienkopus tika parādīti Latvijas radošie tandēmi. Dailēnietei Ievai Segliņai balvu varēja pasniegt jebkurš cits, taču to uzticēja viņas vīram Nacionālā teātra aktierim Arturam Krūzkopam. Operdziedātāja Kristīne Zadovska ļāvās šai spēlei vēl vairāk, no skatuves sakot – ja balvu par pusmūža ieguldījumu nedabūs Andris Keišs, viņas vīrs, tad viņa to aploksni ar balvas saņēmēja vārdu nemaz nevēršot vaļā. Kāds bija tavs un Miķeļa attiecību sākums? Radošā sadarbība izauga no attiecībām vai notika otrādi?
Mēs esam pazīstami jau ļoti daudzus gadus. Mūsu pazīšanās sākums bija mazliet mistisks. “Arsenālā” bija atvērta Miķeļa Fišera personālizstāde ar daudziem lielformāta darbiem. Viena glezna mani burtiski apstādināja uz ilgu laiku. Naksnīgās pilsētas ielās, starp daudzstāvu namiem, no kuru logiem lūkojas ļaudis, ielas vidū stāv mākslinieks ar uzšķērstām krūtīm, bet šajās krūtīs redzams bezgalīgs zvaigžņu jums. Stāsts par dzejnieka dvēseli. Šis darbs mani ļoti aizrāva.
Bet tās autoru zināju tikai vārda pēc, neko vairāk. Uz izstādi, toreiz vēl kopā ar auklīti, mans dēls devās vairākas reizes. Tajā laikā dēls bija tāds hiperaktīvs puika. Redzētais viņam ļoti patika, mājās pārrunājām. Un tad kādā sarīkojumā mēs ar izstādes autoru mākslinieku Miķeli Fišeru iepazināmies personīgi. Un diezgan ātri – līdzīgi kā izrādē “Tālāk” par teātri – vienkārši sapratu, ka Miķelis ir mans cilvēks.
Acīmredzot arī viņš sajuta, ka starp mums ir kaut kas ļoti tuvs. Draudzība sākās caur daudzām brīnišķīgām sarunām, ceļošanu dabā. Sekoju Miķeļa darbiem, viņš manējiem. Runājām par mākslas un dzīves procesiem, bet kaut kā neuzdrošinājāmies sākt kopā arī strādāt. Kad pirmoreiz uzaicināju Miķeli kopdarbībai – veidot scenogrāfiju “Zalkša līgavai” – sapratu, jā, ir ļoti viegli kopā darboties. Neko sīkāk neatklāšu, bet pēc vasaras brīvlaika rudenī Nacionālajā teātrī taps manis režisēta izrāde, kur scenogrāfs atkal būs Miķelis Fišers.
Vai Jāzeps un viņa brāļi jums ģimenes vakariņās netraucē?
… Kā lūdzu? (ietur pauzi). Nu nē! Viss taču notiek ļoti organiski. Protams, mēs arī mājās pārspriežam topošo izrādi, taču radošs cilvēks jau nemitīgi turpina domāt par savu darbu, pat tad, ja arī par to nerunā.
Ieminējies, ka idejas pie tevis atnāk arī pastaigās. Kurp jūs ar Miķeli tās vedušas?
Patiesībā man visvairāk patīk kaut kur noklīst vienai. Tie ir skaistākie mirkļi. Ļoti ilgojos pēc tādas iespējas, kas nu jau kādu laiku nav bijusi. Tās garākās pastaigas ilgušas pat vairākas dienas. Gadījies, ka paņemu vecu karti vai pat tukšām rokām dodos Lubānas ezera klānos, kur manas dzimtas saknes un bērnības vietu plašumi. Pēdējā garākā pastaiga Latvijā bija trīs dienu ceļš no Lietuvas robežas gar jūru uz augšu. Tikpat labi klejot var pilsētvidē, bet to darīt neviena neatpazītai Latvijā vairs nav tik vienkārši.
Tāds neviena netraucēts lielākais klejojums urbānā vidē man izdevās Ņujorkā, kur divas nedēļas no rīta līdz vakaram un arī naktīs devos uz visiem iespējamiem muzejiem, izstādēm, koncertiem, staigāju pa ielām, satikos ar dažādiem cilvēkiem, ļaujot dzīvei sevi nest un notikt visdažādākajām lietām. Tie ir tādi aktīvi, dziļi procesi, kuros patiesībā visvairāk sakārtoju pati sevi. Kopā ar Miķeli pats tālākais mums bija mēnesi ilgs ceļojums Meksikā. Bet tie dziļākie un transformējošākie procesi notiek vienatnē. Tie ir arī grūtākie, kaut kādā ziņā baisākie, bet arī vissvētīgākie.
Vizītkarte
Inga Tropa-Fišere
Aktrise un teātra režisore
Dzim. 1985. g. 7. oktobrī
2004.–2008. g. Latvijas Kultūras akadēmija; maģistra grāds dramatiskā teātra režijā
No 2014. g. Jaunā Rīgas teātra aktrise
2014. g. Baltijas teātra festivāla bērnu žūrijas galvenā balva un “Spēlmaņu nakts” balvas nominācija par izrādi “Baltā grāmata”;
2018. g. “Spēlmaņu nakts” balva “Gada izrāde” par izrādi “Dvēseļu utenis”
Kopš 2020. g. laulībā ar mākslinieku Miķeli Fišeru
Ģimenē aug dēls
