Kristus ar Lielvārdes jostu – kāpēc ne?! 6
LA.lv jau rakstīja, ka Rīgas Sv. Pētera baznīcā līdz 2017. gada 15. janvārim apskatāma Imanta Lancmaņa glezna “Kristus jautājums 2016. gada Lieldienās”. Dažiem to redzējušajiem jautājumus radījusi Lielvārdes josta, kas apsieta ap vidu Kristus tēlam. Zinot, ka nereti mācītāji iebilduši pret kristīgo un pagānisko tradīciju jaukšanu vienos svētkos, īpaši tas sakāms par Ziemassvētkiem ar bluķa vilkšanu un dedzināšanu, kā arī Lieldienu šūpošanos un olu kaujām, lūdzām, lai Katoļu informācijas centrs novērtē Imanta Lancmaņa gleznu no kristīgās ikonogrāfijas viedokļa.
Imants Lancmanis par gleznu stāsta, ka tās tēliem pozējuši viņa kolēģi, videi izraudzīta Latvijas laiku kapsētas aina, kuras centrā paceļas pavisam konkrēts ozols, kas kalpo Kristus figūrai kā kontrastējošs fona elements. “Četri kareivji ap kapu, kuru Kristus nupat pametis, nav abstrakti zaldāti, viņi pārstāv karotāju tēlus no Latvijas vēstures, un katrs ir bruņots ar sava laika ieroci – zemgaļu karotājs ar pīķi, bruņinieks ar zobenu, poļu – zviedru kara algotnis ar krama pistoli, sarkanarmietis ar Kalašņikova automātu,” teic mākslinieks.
Mākslas vēstures eksperts, priesteris Andris Priede atbildēja, ka terminu “ikonogrāfija” var skatīt šaurākā un plašākā nozīmē. Šaurākā nozīmē – vēsturiski, vērtējot atribūtus, pēc kuriem varam atpazīt svēto, kas ir attēlots svētbildē. “Tādā gadījumā, protams, neatradīsim Lielvārdes jostu kā šādu simbolu,” piebilst priesteris.
Savukārt plašākā nozīmē ikonogrāfija ir jebkuri izteiksmes līdzekļi, māksliniecisko paņēmienu komplekss, ar kuru palīdzību mākslinieks attēlo konkrēto svēto vai Kristu. Līdz ar to var teikt, ka ikonogrāfija ir process, kas attīstās, un šajā kontekstā Lielvārdes josta ir pilnīgi pieļaujama.
“Ja uzdodam jautājumu par precedentiem, vai ir bijis līdzīgs atspoguļojums, tad jā, piemēram, Cesvaines baznīcā ir Jēkaba Bīnes glezna, kur Jānis Kristītājs ir attēlots ar tautisku saktiņu. Turklāt tāda prakse ir bijusi arī pirms Pirmā Pasaules kara. Piemēram, Janis Rozentāls attēloja Kristu kopā ar latviešu zemniekiem, kur Kristum gan bijis balts krekls, bet apkārt esošie zemnieki bija tērpušies tautiski,” skaidro Andris Priede.
Savukārt par tradīciju sajaukšanos priesteris Andris Priede norāda, ka lielākā daļa mūsu tautisko tradīciju ir kristīgās Livonijas mantojums: “Puritāņi cīnījās pret kulta vietām, taču īstenībā tās iepriekš bija bijušas katoļu svētvietas. Pat par bluķa vilkšanu runājot – mēs nevaram pierādīt, ka šīs tradīcijas izcelsme nav kristīga, piemēram, tā varētu būt saglabājusies no viduslaiku gandarītāju paņēmieniem (līdzīgas sadedzināšanas tradīcijas ir arī kristīgajā Itālijā un citur). Savukārt šūpošanās varbūt nāk no idejas, ka tādā veidā izšūpojam akmeni no Kristus kapa.”
K;a spilgtu tautiskās un kristīgās tradīcijas apvienojumu priesteris min suitu sievas, kas taču tērpjas savos tautastērpos, bet ir vispārliecinātākās katolietes.
Par tautas tradīciju tēmu ir izteicies arī Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Piemēram, 2013. gadā tiekoties ar teoloģijas studentiem par tēmu “tautiskais vs kristīgais”, viņš savā uzrunā norādīja: “Kultūrai ir tas izaicinājums – būt par cilvēku humanizējošu faktoru. Šādi mēs varam analizēt arī tautisko. Ja tas pilnveido cilvēku, modina viņā skaistuma izjūtu, atver viņu uz skaisto, uz labo, uz patieso, tas ir labi, atbalstāmi un veicināmi. Es teiktu, ka ļoti reti, atsevišķos izņēmumos tautiskajā ir kaut kas neķītrs vai kādi maģijas elementi.
