Tieši tāpēc, būdams aizsardzības ministrs, sākot no 1998.gada nogales skaidri un gaiši nodeklarēju, ka apšaubu NBS štāba priekšnieka plkv. Kārļa Krēsliņa vadītās darba grupas plānus ik gadu no OMD karavīriem izveidot pa rezervistu bataljonam, līdz tie veidos 50 000 rezervistu Latvijā. Viņa vadītā darba grupa 3-4 gadu laikā tā arī nespēja sniegt atbildi, cik šāda rezervistu sistēma izmaksās. Taču bez aprēķiniem, ar neapbruņotu aci bija skaidrs, ka laiks parādīs, ka šādai plkv. K.Krēsliņa iecerei modernā kara un Latvijas budžeta ierobežoto finansiālo un materiālo iespēju apstākļos, tas ir neracionāls risinājums Latvijas situācijā. 12
Laiks un NBS 2005.gada līdz 2020.gada struktūras izmaksu aprēķini to ir apstiprinājis pārliecinoši. Joprojām nav bijis līdzekļu kājnieku brigādes pienācīgai mehanizācijai, prettanku, pretgaisa aizsardzības sistēmu iegādēm un virknei citu spēju, kur nu vēl 50 000 rezervistu mobilizēšanas nodrošināšanai. Ja tas būtu jāpaveic, tad visus šos gadus valsts aizsardzībai būtu bijis jāatvēl 2-3% no IKP, iespējams pat vairāk. Ir vērts atgādināt, ko 1998.gadā Latvijas valsts totālās aizsardzības sistēmas kontekstā ASV ģenerālmajors Henrijs Kievenārs uzsvēra, ja mobilizācija neizdodas, tad aizsardzība izgāžas. To lieliski papildināja mans izcilais padomnieks Egons Goldšmits no Vašingtonas darba grupas, kurš nekad neaizmirsa atgādināt, ka loģistika un nodrošinājums ir dārgākā aizsardzības sistēmas daļa.
Tomēr finanšu un materiāltehniskā nodrošinājuma trūkums nav vienīgā Latvijas problēma. Ir vērts aizdomāties, ko pēc vairāku gadu darbības Starptautiskās Baltijas valstu militāro padomnieku grupas sastāvā, konferencē Rīgā vēl 1997.gadā uzsvēra Vācijas ģenerālmajors Dītrihs Genšels. Viņaprāt totālā aizsardzība valstī, kurā ir plus/mīnus 30% iedzīvotāju opozīcija nav iespējama. To, runājot par OMD, par rezerves spēkiem, par mobilizāciju var vienkārši ignorēt, ja plāni tiek gatavoti tikai plānu pēc. Tomēr, ja ir pienākums šo faktoru ievērtēt, tad skaidri redzams, ka šādā situācijā ir jābalstās tieši uz regulārām profesionālām un labi apmācītām, ekipētām, motivētu zemessargu teritoriālās aizsardzības vienībām. Ir joprojām nopietni jārūpējas par to kaujas spēju, apmācību un nodrošinājuma kvalitātes paaugstināšanu.
Un visbeidzot, lai pavisam skaidri saprastu, kāds bija aizsardzības sistēmas finansējuma trūkums 1999.gadā, ir vērts pieminēt valsts sekretāra Edgara Rinkēviča atgādinājumu man, kad kā aizsardzības ministrs devos tikties ar OMD karavīriem un viņu vecākiem Alūksnes mobilo strēlnieku bataljonā. Man tika piekodināts neaizmirst vecākiem palūgt iegādāties čības, lai viņu dēliem, kuri dien OMD vienībās, pēc dienas pavadītas armijas zābakos būtu iespējams atpūtināt kājas istabas čībās un nebūtu pa kazarmu jāstaigā basām kājām.
Reaģējot uz šādu absurdu, nekavējoties izdevu rīkojumu šādu deviņdesmito gadu nabadzības apliecinājumu pārtraukt un sākt iegādāties OMD karavīriem čības par valsts līdzekļiem. Taču par NATO dalībvalsti Latvija nekļuva tāpēc, ka spēja atrisināt minēto čību problēmu, bet gan tāpēc, ka sāka katru gadu piešķirtā finansējuma palielinājuma pirmos pāris, tad piecus, tad desmit miljonus latu ieguldīt NBS infrastruktūrā un atsevišķu prioritāro spēju attīstībā, nosakot mērķtiecīgu valsts aizsardzības stratēģiju un NBS attīstības prioritātes, kas deva iemeslu NATO ekspertiem noticēt, ka Latvija dara visu iespējamo, lai mērķtiecīgi un racionāli lietojot ārkārtīgi ierobežotos resursus, kļūtu par uzticamu NATO dalībvalsti.
Vai Aizsardzības ministrija un NBS vadība ir darījusi un dara visu iespējamo? Ja man kāds šodien vaicātu, kas NBS ir prioritāte, tad es noteikti teiktu to pašu, ko laikā kad biju aizsardzības ministrs – augsti profesionāls militārais virsnieku, instruktoru un karavīru, civilo darbinieku personāls. Nav nekā svarīgāka. Bez šīs komponentes zema lietderība ir apmācību sistēmai un neefektīvi tiek lietotas pieejamās bruņojuma sistēmas. Ja man būtu jāizvēlas atjaunot OMD un panākt visu iedzīvotāju pakļaušanu totālai mobilizācijas sistēmai vai nodrošināt pretgaisa aizsardzību esošajām NBS profesionālajām vienībām, es izvēlētos modernas pretgaisa aizsardzību un prettanku ieroču sistēmas. Ar tām mūsu potenciālie pretinieki būtu spiesti rēķināties daudz lielākā mērā kā ar OMD vai rezervistu vienībām.
Redakcijas piebilde
*Bijušais aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis 2003. gada 21.februārī preses konferencē uzsvēris, ka tolaik Latvijas aizsardzības sistēmā valdošie apstākļi un priekšnosacījumi neļaujot atteikties no obligātā militārā dienesta.
AVOTS: LETA
Kristovskis: šobrīd nevaram atteikties no obligātā militārā dienesta
Šobrīd Latvijas aizsardzības sistēmā valdošie apstākļi un priekšnosacījumi neļauj atteikties no obligātā militārā dienesta, taču pašlaik norit arī debates par obligātā militārā dienesta nākotni Latvijā, tā šodien preses konferencē atzina aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis.
Pēc Kristovska domām, obligātajam militārajam dienestam ir vairākas priekšrocības un jautājums par to, vai Latvijai nākotnē būtu no tā jāatsakās, apsverams nesteidzīgi un risināms kompleksi. Kā informēja aizsardzības ministrs, šobrīd ir izveidota darba grupa par obligātā militārā nākotni atbilstoši valdības deklarācijā noteiktajam uzdevumam. Ministrs ir uzdevis Latvijas militārajiem atašejiem un Aizsardzības ministrijas parlamentārajam sekretāram Dzinataram Rasnačam vadīt darba grupu, kuras uzdevums ir apkopot informāciju par dažādu valstu pieredzi, atsakoties no obligātā militārā dienesta vai to paturot.
“Jāsaka, ka tendences un atziņas šinī jautājumā nav viennozīmīgas. Vācijas un Skandināvijas valstu militārie speciālisti ļoti cieši turas pie pārliecības, ka obligātais militārais dienests ir nepieciešams, no otras puses, vesela virkne valstu jau agrāk atteikušās no šī dienesta dažādu apspriežu rezultātā,” sacīja Kristovskis.
Pēc ministra vārdiem, Latvijai vispirms jautājums jāizpēta un no valstīm, kuru rīcībā ir profesionālas armijas, jāsaņem atziņas par to, kādi bijuši tie apstākļi un priekšnoteikumi, kādēļ šīs valstis atteikušās no obligātā militārā dienesta un kādas tam ir bijušas sekas.
Ministrs arī sacīja, ka aizsardzības struktūras ir saņēmušas norādījumus no ārvalstu partneriem par to, ka gadījumā, ja Latvija atteiksies no obligātā militārā dienesta, tai nebūs iespējams pie tā atgriezties.
“Mēs nevaram sasteigt šo jautājumu,” uzsvēra ministrs. Pēc Kristovska vārdiem, šobrīd obligātajā militārajā dienestā tiek iesaukts katrs ceturtais Latvijas jaunietis, turklāt iesaukumu skaits samazinās, līdz ar to “rodas apstākļi pārskatīt obligāto militāro dienestu tīri objektīvu iemeslu dēļ”. Kā sacīja ministrs, šis jautājums jārisina kompleksi un jautājums “vēl jāizpēta”. Šī gada laikā paredzams iepazīstināt sabiedrību ar Rasnača vadītās darba grupas secinājumiem.
“Es pats turos pie pārliecības, ka obligātajam militārajam dienestam ir vesela virkne pozitīvu aspektu, un uz šī vispārējā profesionalizācijas tendenču fona būtu slikti, ja mēs zaudētu šīs priekšrocības,” sacīja Kristovskis. Kā vienu no pozitīvajiem aspektiem ministrs minēja to, ka no obligātajā dienestā dienošajiem karavīriem rodas iespēja atsijāt personas, kas vēlas tālāk izglītoties militārajā sfērā, kļūt par instruktoriem un veidot militāru karjeru.
