Kristovskis: Obligātais militārais dienests kā panaceja? 12
Ģirts Valdis Kristovskis; Aizsardzības ministrs (1998-2004); Zemessardzes pirmais komandieris (1991-1993)
Žurnālista Ģ.Vikmaņa Latvijas avīzes 5.janvāra rakstā Desmit gadi bez obligātā dienesta tika apskatīti dažādi viedokļi par obligātā militārā dienesta lietderību un tā pārtraukšanas desmitgadi. Cita starpā tika minēts, ka 2003.gadā, kad biju aizsardzības ministrs, Ģirts Valdis Kristovskis NBS profesionalizācijas plānu kontekstā it kā ir uzsvēris, ka neredzot iespēju atteikties no OMD. Nezinu, no kāda avota* cienījamais žurnālists ir šādu, it kā manu tā laika viedokli guvis, taču vēlos uzsvērt, ka manu pārliecību raksturo fakts, ka 2003.gada 8.jūlija Ministru kabineta sēdē, atbalstot manu viedokli, valdība pieņēma lēmumu par NBS vienību sastāvā esošo OMD karavīru aizstāšanu ar profesionāliem personālu nākamo 3-4 gadu laikā. Tā paša gada rudenī 8.Saeimas deputāti apstiprināja Valsts aizsardzības koncepciju, kurā NBS aizstāšana bija paredzēta. Savukārt 2007.gadā, kad aizsardzības ministrs bija A.Slakteris, šis process noslēdzās. Tik daudz precizējot notikumu gaitu OMD slēgšanas sakarā.
Tomēr dažās rindkopās vēlos paskaidrot, ka NBS regulāro vienību profesionalizēšana nebija kāds politisks untums vai NBS vadības tuvredzība, kā no atsevišķiem publiskās debates dalībnieku viedokļiem izskan. Lēmums radās un nobrieda 3-4 gadu garumā neskaitāmu domu apmaiņu, argumentu un aprēķinu procesā, kurā piedalījās, kā Latvijas, tā arī citu valstu profesionāli pieredzējuši speciālisti. Lai argumentēti spriestu par OMD lietderību bija un ir jāievērtē daudz un dažādu aspektu, taču paši galvenie fakti, kas runā par labu profesionālām regulāro spēku vienībām ir:
– Latvijas piederība pasaules varenākajai kolektīvās aizsardzības sistēmai NATO;
mūsdienu kaujas vešanas doktrīna un augstais tehnoloģiskais, bruņojuma, ekipējuma, vadības sistēmu, mehanizācijas, nodrošinājuma līmenis;
– karavīru profesionālā sagatavotība efektīvai darbībai modernos kaujas apstākļos
šo komponenšu izmaksas.
Dažos teikumos pavērtējot šos kritērijus redzam, ka augstākā prioritāte un ieguvums ir Latvijas dalība kolektīvās drošības sistēmā NATO, kas tika sasniegta 2004.gada sākumā. Tās kopējais spēks, nevis OMD vienību skaits Igaunijā, attur un savalda šo valstu potenciālo pretinieku, kuram ir gan fizisks, gan bruņojuma veidu un jaudas nospiedošs pārsvars jebkurā bruņoto spēku veidu komponentē un elementā. Ikvienam politiķim un militārajam stratēģim bija skaidrs, ka jākoncentrējas uz to mērķu sasniegšanu, kas sola lielāku drošību.
Ja to garantē dalība NATO, tas ir kolektīvās drošības sistēma, tad šim neapšaubāmi augstākajam mērķim, tika pakārtota ikviena cita šķietami svarīga militārā komponente, ieskaitot regulāro vienību komplektēšanas principus. Taču tas uzlika arī pienākumus, kopā ar sabiedrotajiem iesaistīties cīņā pret starptautisko terorismu. Līdz ar to pēc 11.septembra terora aktiem ASV sabiedroto kopējo spēju kontekstā NATO neapšaubāmi interesēja Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienību:
– kaujas gatavības paaugstināšana;
– ekipējuma un bruņojuma atbilstību modernām mūsdienu prasībām;
– spēja sadarboties ar NATO vienībām, ka savā teritorijā, tā arī piedaloties starptautiskās militārās operācijās.
