Ekspremjers Vilis Krištopans, kurš kandidē LPV sarakstā, nolaidies līdz draudiem “Latvijas Avīzes” žurnālistam 285
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bijušais politiķis Vilis Krištopans, kurš šobrīd kandidē uz deputāta krēslu 14. Saeimā no partijas “Latvija pirmajā vietā” un ir saraksta līderis Latgalē, draud izsist zobus “Latvijas Avīzes” žurnālistam Egilam Līcītim – tas secināms no politiķa reakcijas uz autora rakstu.
“Latvijas Avīzes” 17. augusta numurā lappusē “Komentāri. Viedokļi” bija publicēts Egila Līcīša feļetons ar virsrakstu “Lielais Vilis atkal pamodināts”.
Pēc tam žurnālists savā viedtālrunī saņēma “WhatsApp” ziņu ar šādu tekstu: “Manu māti 1947. gadā izslēdza no Aglonas ģimnāzijas kā kulaka meitu. Viņai bija 16 gadu. Es katru gadu apmeklēju mātes mājas un Aglonu. Ja redzi mani uz ielas, mūc, cik ātri vien vari. Citādi pazaudēsi zobus. Kretīns.” Pie ziņas sūtītāja tālruņa numura bija redzams Viļa Krištopana fotoportrets.
Egils Līcītis savā feļetonā ne ar vārdu nav pieminējis Krištopana māti, bet sev raksturīgajā satīriskajā stilā raksta: “Tagad vēl kūpošām zolēm Vilis iebrāzās “TV24” pārraides “Kārtības rullis” studijā taisnā ceļā no Aglonas Dievmātes debesbraukšanas svētkiem, kur, pūloties samangot jele kādu katoļticīgo piekrišanu, jāparādās ikkatram Latgales vēlēšanu sarakstu 1. numuram.
Stāstījumā skatītājiem atklājās pazīstamais Krištopana rokraksts – plātība un muldēšana kā pa ķešu. Jānomaina “viņi” visi pie varas – vietā jānāk citiem! [..] Dodiet man sviras, pedāļus un stūri, un es apgriezīšu pasauli otrādāk! – studijā kliedza vecais zēns Vilis, it kā Latvijas cilvēki degtu nepacietībā sagaidīt atpakaļ Krištopana laikus un Šlesera epohu – valdīšanas laimes gadu desmitgadi.
Abi taču nopēdojuši pie varas attiecīgi no 1993. un no 1998. gada. Krištopans ilgu laikposmu bijis gan Latvijas ceļinieks, gan dīvānzemnieku partijā. Tagad vecais mednieks šaudās ar pistongām – dodiet man iespēju reformēt Latviju.
Ka tik neaizreformējas pa Krievijas kooperācijas ceļu! [..] Par laimi, “TV24″ ieradušies divi stipri sanitāri piecēla pamatīgi iekarsušo Lielo Vili, saņēma aiz elkoņiem un aizveda. Lai kas arī notiktu ar Krištopanu vēlēšanās vai palātā, paturēsim veco politiķi dziļi sirdī, labā piemiņā.”
Egils Līcītis, no politiķa saņēmis minēto ziņu, juties pārsteigts. Savos 35 žurnālistikas darba gados neko tādu neesot piedzīvojis. “Uzskatu, ka šajā īsziņā man tika izteikti draudi nodarīt smagus miesas bojājumus. Būtībā tas ir nopietns uzbrukums ne tikai man, bet brīvajai žurnālistikai,” uzskata feļetonists.
Žurnālists ir vērsies ar iesniegumu Valsts policijas Kriminālpolicijas pārvaldē par kriminālprocesa uzsākšanu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 369. panta otro daļu un 370. pantu. E. Līcītis: “Vērsos policijā ar lūgumu veikt manu tiesību un likumisko interešu aizsardzību no prettiesiskas Viļa Krištopana rīcības, kuras rezultātā man nodarīts morāls kaitējums.”
Sazvanīts pa to pašu numuru, kas redzams īsziņā, Vilis Krištopans “Latvijas Avīzei” nenoliedz, ka to rakstījis.
Uz jautājumu, vai šādā veidā viņš nolēmis komunicēt ar žurnālistiem, tajā skaitā Egilu Līcīti, arī turpmāk, atbildēja: “Es nedraudu, es vienkārši tā izdarīšu. Viņš ir tik personīgi aizvainojis manu māti, pieminēdams Aglonu, visu to, kur es esmu audzis. Viņš iespļauj man dvēselē. Manas mātes mājas atrodas desmit kilometrus no Aglonas, manu māti 16 gadu vecumā izslēdza no Aglonas ģimnāzijas, un viņš raksta, ka es braucot uz Aglonu zvejot balsis. Es turp braucu katru gadu, kopš sevi atceros.”
Krištopans sacīja, ka negrasās savas pretenzijas izteikt citādā, pieņemamākā veidā, un uzskata, ka arī viņa vēlētāji būšot viņa pusē.
Atgādinām, ka Krištopanam un viņa politiskajam domubiedram “Latvija pirmajā vietā” dibinātājam un premjerministra kandidātam Aināram Šleseram jau 2010. gadā, neilgi pirms 10. Saeimas vēlēšanām, bija sava versija, kā izrēķināties ar neatkarīgiem žurnālistiem.
To ikviens varēja izlasīt žurnālā “Ir” 2017. gadā publicētajās tā sauktajās Rīdzenes sarunās, kas starp oligarhiem notika viesnīcā “Rīdzene” no 2009. līdz 2011. gadam un kuras noklausījās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs.
Toreiz Šlesers uz šo viesnīcu bija paaicinājis arī Krištopanu, lai pateiktu viņam, ka ar mediju atbalstu problēmas nebūšot. Lūk, fragments no sarunām:
“Šlesers: Mēs uztaisīsim tā. Apvienosim radio ar televīziju kopā un izmetīsim visus nafig – Streipus un pārējos.
Krištopans: Pareizi, nafig viņi tur, viņi tā kā tāda nelaime!
Šlesers: Izmetīsim ārā, saliksim normālus, progresīvus cilvēkus, un viss – lai nebūtu tā, ka katru dienu tu ieslēdz radio un atkal tevi gāna! Atkal tur ņemas! Ir vienkārši jāpārņem un jāuztaisa normāla vertikāle.
Krištopans: Tā kā Krievijā, teiksim.”
Vilis Krištopans, kurš bijis gan Saeimas deputāts, gan satiksmes ministrs, gan Latvijas Ministru prezidents, daudziem Latvijas iedzīvotājiem ne tajā labākajā nozīmē arī palicis atmiņā kā politiķis, kurš Latviju nodēvēja par muļķu zemi.
1997. gadā, būdams satiksmes ministrs, Vilis Krištopans intervijā toreizējai “Lauku Avīzei” teica, ka viņš nevēlas dzīvot “muļķu un stulbeņu zemē”.
Vēlāk viņš aizbrauca dzīvot uz Floridu ASV, bet tagad pēc divdesmit tur pavadītajiem gadiem atkal ir atgriezies Latvijā, mēģinot iestūrēt politikā.
Deputāta kandidāta Viļa Krištopana attieksmi un rīcību kā pilnīgi nepieņemamu vērtē “Latvijas Avīzes” galvenā redaktore Linda Rasa. “Runa nav tikai par to, ka politiķis atļaujas izteikt fiziskus draudus žurnālistam par viņa publikāciju. Krištopana reakcija arī parāda viņa pilnīgo neizglītotību un neizpratni par mediju darbu, vārda brīvību un demokrātisku sabiedrību.
Turklāt Egila Līcīša konkrētā feļetona saturs vēl ir maiguma kalngals salīdzinājumā ar to, kādus viedokļus, kritiku par politiķiem gan Latvijā, gan pasaulē velta arī citi žurnālisti, komentētāji.”
L. Rasa arī atgādina Eiropas Cilvēktiesību tiesas un citu institūciju secināto, ka pieļaujamās kritikas robežas attiecībā uz politiķiem ir plašākas nekā attiecībā pret privātpersonām.
Politiķi, atšķirībā no privātpersonām, neizbēgami un apzināti pakļauj savus izteikumus un rīcību rūpīgai žurnālistu un sabiedrības uzraudzībai plašākā nozīmē.
Atgādinām, ka politiķu un sabiedrības uzmanību 2019. gadā izpelnījās “Latvijas Avīzes” žurnālista Egila Līcīša feļetons “Grēta nav Grētiņa pie ratiņa”. Toreiz “Attīstībai/Par” Saeimas frakcija vērsās Latvijas Mediju ētikas padomē, “aicinot vērtēt Egila Līcīša komentārus par Grētu Tūnbergu”.
Vēstulē politiķi izteica sašutumu par Līcīša rakstā “pausto nicinošo attieksmi pret klimata aktīvisti Grētu Tūnbergu un viņai veltītajiem epitetiem”. Arī toreiz “Latvijas Avīze” un mediju jomas pārstāvji secināja, ka diemžēl politiķi nodemonstrē ne tikai nezināšanu par mediju darbu, par vārda brīvību, bet arī neprasmi analizēt, saprast tekstu.
Politiķi noteiktu publicistikas žanru ierāmēja savas subjektīvās uztveres priekšstatos, izliekoties nezinām, ka sarkasms, ironija, satīra un cita asa kritika ir žurnālista ikdienas darbarīki.
“Diemžēl Viļa Krištopana reakcija, žurnālistam izsakot draudus nodarīt fizisku kaitējumu, ir vēl bīstamāka tendence.
Tas ir arī klajš mediju un vārda brīvības ierobežojuma mēģinājums. Tāpēc “Latvijas Avīzes” redakcija cer uz Valsts policijas aktīvu rīcību,” saka “Latvijas Avīzes” galvenā redaktore.
