Kristofs Blaus: ko labprāt par biznesu būtu zinājis jau 16 gados 5
Uzņēmējs Kristofs Blaus sāka biznesu 16 gadu vecumā un savos 35 ar partneriem un domubiedriem līdzdibinājis veselības tehnoloģiju jaunuzņēmumu Nutrameg, iniciatīvu portālu ManaBalss.lv, pārtikas tehnoloģiju jaunuzņēmumu fresh.club un atbalsta fondu Ukrainai “Uzņēmēji Mieram”, par kuru saņēmis Triju zvaigžņu ordeni. Krājot izdošanās un kļūdas 19 gadus, Kristofs Blaus gatavs padalīties atziņās, ko labprāt būtu sapratis, uzsākot biznesu.
Darbiniekam jāpielāgojas tavai kultūrai, nevis otrādi
Daudzi vadītāji patērē daudz enerģijas, cenšoties atrast labāko veidu, kā sarunāties ar saviem darbiniekiem, lai katrs justos ērti un labi. Kristofs Blaus iesaka atkāpties soli atpakaļ un padomāt, vai katrs ir pelnījis, lai viņam pielāgotos un viņa dēļ piemeklētu īstos vārdus. “Ja nevari kādam pateikt lietas tikpat vienkārši un tieši, kā tu tās pasaki pats sev, iesaku apdomāt, vai strādā ar pareizo cilvēku. Tas nav tikai par komunikāciju, bet arī par motivācijas līmeni. Cilvēki, kuri jāmotivē nemitīgi vai ar tev nepieņemamām metodēm, varbūt nav īstie cilvēki tavai komandai. Ir tādi kadri darba tirgū, kas nekustas, kamēr vadītājs nekliedz vai regulāri nepārbauda. Pirmajos gados biju ļoti paškritisks un pārdzīvoju, ka nemāku ar tādiem strādāt, un visādi sevi lauzu. Nebija vēl tās apziņas, ka nemaz jau nav ar katru jāsadzīvo,” stāsta Kristofs Blaus.
“Nevar vadītājs uztvert par savu misiju būt uz viena viļņa ar jebkuru iespējamo darbinieku – tas ir ļoti traumējošs uzstādījums. Tā vietā iesaku domāt, ar kādiem cilvēkiem tu kā vadītājs vēlies strādāt, un tādi arī savai komandai jāmeklē,” uzskata uzņēmējs. Esmu nonācis pie atziņas, ka labvēlīgāk pret uzņēmumu un sevi ir “grūtam kolēģim” atklāti pateikt – redzu, ka tev gribas, lai desmitreiz atgādina un vienpadsmitajā uzkliedz, un ir tādi vadītāji, kas tā ir gatavi strādāt, bet es tāds neesmu, tāpēc tev ir divas iespējas: vai nu iekļaujies mūsu kultūrā, vai atrodi citu uzņēmumu, kur uz tevi pabļaus.”
Nevajag novērtēt par zemu garlaicību
Ja kompānija ikdienā izskatās garlaicīga, tas nenozīmē uzreiz kaut ko sliktu. Varbūt šis uzņēmums strādā kā Šveices pulkstenis un uzrāda labu sniegumu gadu no gada. “Piedzīvojumus labāk meklēt atvaļinājumos, darbā nevajag baidīties no garlaicības. Ne tādā ziņā, ka darbiniekiem un vadībai būtu laiks nīkt un žāvāties, bet iesaku novērtēt garlaicīgu kārtību – nevis katru dienu speciāli iekārtot kā neiespējamo misiju, bet tiekties uz to, lai viss notiek mierīgi un paredzami. Lai tad, kad mājinieki prasa – kā tev šodien gāja, vari no visas sirds teikt – normāli, – jo nekādu baigo piedzīvojumu nav. Manuprāt, komanda jāveido no cilvēkiem, kas darbā netaisa liekus piedzīvojumus, tur doto vārdu, neizpaužas ar kaprīzēm, neatstāj visu uz pēdējo brīdi, bet veido mierīgu, stabilu vidi. Tāpat nekad nebūs garlaicīgi, bet tiekties pēc papildu piedzīvojumiem darba procesos neiesaku,” novēl Kristofs Blaus.
Kolēģiem, kam patīk just adrenalīnu un visu atstāt uz pēdējo brīdi, viņš iesaka: “Brauc atvaļinājumā, nosērfo trīsmetrīgu vilni, un tev būs traki interesanti. Bet, ja biznesā kaut kam jābūt gatavam piektdien, centies to pabeigt jau trešdien, un mēs te papildu adrenalīnu nemeklējam. Uzņēmumā var būt interesanta nozare, problēma, interesantas ballītes, bet, ja katra diena ir kā amerikāņu kalniņi, – jūs daudz enerģijas zaudējat haosā, un kaut kas nav pareizi.”
Jādara lielas lietas, lai paveiktu ko lielu
Smagi strādājam, talantīgi cilvēki, bet lietas īpaši neiet no rokas, un uzņēmums vienmēr kūļājas uz izdzīvošanas robežas – šī ir realitāte ne vienam vien biznesam. Kristofs Blaus iesaka pārliecināties, vai uzņēmums risina īstā izmēra problēmu: “Pirms iemīlēties savā vēl nesāktajā biznesā, ir tomēr jāpameklē, kādi uzņēmumi noskatītajā nozarē ir veiksmīgākie, kuros reģionos un cik ātri tie aug apgrozījuma vai komandas izmēra ziņā, kas notiek ar investīcijām utt. Tāda varbūt šķietami garlaicīga analīze var aiztaupīt neveiksmju gadus. Izvēlēties īsto nozari ir kā atrisināt daudzas fundamentālas problēmas, pirms tās vēl sākušās. Nereti, uzsākot biznesu, uzņēmēji domā par kādas vajadzības piepildīšanu, ar ko vispār sastopas tikai paši vai viņu tuvākais burbulis, bet, palūkojoties plašāk, – tādas nozares un līdz ar to arī pieprasījuma vispār nav. Ja uzņēmums strādā kādā augošā tēmā, risina tiešām reālu vajadzību un darbojas reālā tirgū, arī ne tik talantīga komanda var sasniegt iespaidīgu izaugsmi.”
