Kristīni izsekoja un izkrāpa 10 000 eiro: noved līdz stadijai, ka biju gatava atdod visu, lai tikai tiktu projām, kaut kur drošībā! 0
Vai apkrāpj tikai tos, kuri nezina par shēmām un viegli notic krāpnieku teiktajam? Latvijas Televīzijas raidījums “Slazds” atklāj Kristīnes stāstu – viņa ilgi pretojās krāpniekiem, bet beigās tik un tā zaudēja 10 000 eiro. Viņas pieredze liecina, ka pēc četru stundu intensīvas apstrādāšanas, kur draudi mijas ar drošības solījumiem un krāpnieki videozvanā runā skaidrā latviešu valodā, noturēties pretī krāpniekiem nav viegli.
Krāpnieki Kristīnei (vārds mainīts) piezvanīja viņas dzimšanas dienā. Viņa pretojās un neticēja, bet pēc daudzu stundu apstrādāšanas – pazaudēti 10 000 eiro.
“Man piezvanīja it kā no policijas. Stādījās priekšā policijas darbinieks, ka viņiem ir atnācis iesniegums. Tad sākās nākošais, ka jums vajag tagad ieiet internetbankā un pārliecināties, ka tur viss ir kārtībā,” sarunu ar krāpniekiem atminējās Kristīne. “Tad, kad viņi bija uzņēmuši tos apgriezienus, juta, ka es esmu uzķērusies, tad tas bija faktiski psiholoģisks terors. Noved līdz tādai stadijai, ka tu esi gatavs atdod visu, lai tikai tiktu projām, kaut kur drošībā.”
Krāpnieki labi sagatavojušies un veikuši priekšizpēti
Šī ir krāpniecības shēma, kura nu jau ir populāra gadiem ilgi, bet arvien turpina strādāt. Krāpnieki pamaina detaļas, veidus, kā uzrunā, un veiksmīgi apkrāpj pat tos, kuri zina, ka šāda shēma eksistē.
Kristīnes gadījumā viss notika daudz smalkāk, nekā sākotnēji varētu šķist, – krāpnieki bija veikuši priekšizpēti, labi sagatavojušies, un uz katru Kristīnes jautājumu spēja atbildēt. Sākotnēji zvanītājs uzdevās par policijas darbinieku.
No Kristīnes bankas saņemts iesniegums – kāds it kā esot ieradies bankā ar viņas parakstītu pilnvaru un mēģinājis iztukšot kontu.
“Es saku, ka nekādu pilnvaru neesmu devusi, pie tam, ja tā bijusi notariāli it kā apstiprināta pilnvara, tad kā tas var vispār notikt. Tad man sāka stāstīt, ka tagad ir tādi krāpnieki, kuru lokā iesaistīti gan bankas darbinieki, gan policijas darbinieki. Ka šobrīd notiek izmeklēšana.”
Tad uzreiz Kristīnei sacīja, ka pēc dažām dienām būs jāierodas Valsts policijā, Čiekurkalna 1. līnijā, kur tiešām atrodas policijas Rīgas reģiona pārvalde. Kristīnei saziņas vietnē “WhatsApp” nosūtīta pavēste ar viņas vārdu, uzvārdu un pat pareizu personas kodu. Norādīts datums un laiks, kad jāierodas. Atsauces uz krimināllikuma pantu par krāpšanu.
Vairāki “sarkanie karogi”, bet steiga dara savu
Tiesa, krāpnieki pieļāvuši arī kļūdas. Saruna notiek ar it kā policijas darbinieku, bet uz pavēstes parādās Iekšlietu ministrija. Ir arī valodas kļūdas, bet ne pārāk uzkrītošas. Vārdi un uzvārdi izlocīti nepareizi, šur tur kāds burts vai komats pazudis, bet, lasot tikai galveno, nevis sīki pētot dokumentu, var arī nepamanīt.
Tad krāpnieki atsūta arī bildi ar dienesta apliecību. Uz tās tas pats cilvēks, kurš it kā parakstījis pavēsti. Šāda parauga apliecības policijā vai Iekšlietu ministrijā nav. Turklāt personas kods apliecībā nosaukts par dzimšanas numuru.
Kristīne daļu “sarkano karogu” pamanīja, bet krāpnieki ne uz mirkli neļāva apstāties un padomāt, skaidri novērtēt situāciju.
Kur krāpnieki iegūst privāto informāciju?
Bet kā krāpnieki zināja visu informāciju par Kristīni? Sliktā ziņa ir tā, ka šāda veida informācija par mums ir pieejama plašāk, nekā mums liekas. Kā tieši viņi ieguva Kristīnes datus, noskaidro policijas izmeklēšanā, bet varianti ir vairāki.
Pirmais – krāpnieki pamazām sakrāja datus sarunas laikā un operatīvi veidoja dokumentus, lika nosaukt personas koda otro daļu, tad pāris minūtes vēlāk pārliecinājās, ka dzimšanas dati ir pareizi, par banku – iespējams, vienkārši uzminēja.
Otrais – vai jūs atceraties katru anketu, kuru daudzu gadu laikā esat aizpildījuši, piemēram, lai saņemtu atlaižu kartes?
Šie cilvēku labprātīgi iedotie dati tiek apkopoti datu bāzēs un tirgoti. Protams, likums liedz to darīt.
Un trešais variants – dati nozagti. Netrūkst gadījumu, kad uzņēmumiem vai valsts iestādēm tiek nozagta informācija. Un tad ir augsta iespējamība, ka nozagtos datus nopērk krāpnieki.
Krāpnieki pakāpeniski veido uzticību
Kristīne no krāpniekiem “WhatsApp” saņēma vēl vairākus dokumentus. Kristīne atzina, ka it kā zināja, ka policija nepāriet uz saraksti “WhatsApp” un nesūta no zila gaisa izmeklēšanas dokumentus. Bet tajā brīdī – aizņemtība, trauksme un stress.
Viņai krāpnieki atsūtīja dokumentu it kā no Valsts drošības dienesta ar personu, kas bijusi bankā ar viņas pilnvaru. Krāpniekiem ir svarīgi, lai Kristīne ir aizņemta, domājot, vai pazīst sievieti, nevis izvērtē notiekošo kopumā.
Šāda uzdevumu izpildīšana ir ļoti noderīga krāpniekiem. Viņi var prasīt darīt lietas, kuras it kā nekādu apdraudējumu nerada.
Bet, pakļaujoties prasībām, pakāpeniski tiek veidota uzticība. Šo metodi izmanto dažādās krāpšanas shēmās.
“Krāpniekiem tas ir rādītājs, ka viņa mijiedarbojas ar šo informāciju, kuru viņi viņai dod. Tas nozīmē, ka cilvēks principā ir iekritis krāpnieku nagos. Viņš nedomā par to, kas šis vispār ir, viņš jau sāk ļoti konkrēti atbildēt uz krāpnieku jautājumiem,” skaidroja pētniece, Rīgas Tehniskās universitātes lektore psiholoģijā Anete Hofmane.
Aicina nosūtīt naudu caur pakomātu uz “drošo glabātuvi”
Nākamās pavēles no krāpniekiem – drošības labad nauda no konta jāizņem bankomātā. Kristīne izņēma nelielu summu, bet krāpnieki nebija mierā – jāņem ārā lielāka summa, visi pieejami līdzekļi, un tad jāsūta ar pakomātu uz policijas drošo naudas glabātuvi.
Te gan jānorāda – naudu sūtīt ar pakomātu ir neprāts, un nav tādas policijas drošās glabātuves naudai.
Sūtīt naudu pakomātā Kristīne atteicās, bet sarunu ar krāpniekiem turpināja. Un tad – jauns pavērsiens. Nu jau kaut kāds bankas darbinieks vēloties pāriet uz video zvanu. Parādīt, ka šis viss ir droši, viss esot apdrošināts.
“It kā tas bankas darbinieks, kas ar mani runāja video zvanā – baltā kreklā, ar identifikācijas karti, kuru viņš uzrādīja. Bankas identifikācijas karti. Kabinetā. Priekšā dators, aizmugurē kantora grāmatas un Latvijas karogs. Visai ticami. Es vēl viņam prasīju “vai jums tur apkārt ir citi darbinieki?”. Es gribēju, lai parādās vēl kāds cits arī. Nē, es esmu drošības dienesta darbinieks, mums ir konfidenciāla saruna. Pie tam viņš visu laiku uzstāja, lai es visu laiku skatos uz viņu,” sacīja Kristīne.
“Viņa turējās viņiem diezgan pretī, bet viņa bija iebiedēta, un krāpnieki to juta. Nākamais moments ir radīt nelielu drošības sajūtu. Ka mēs šo naudu taču jums atgriezīsim, vienkārši tagad ir jārīkojas.
Kad cilvēks ir novests līdz izmisumam, bailēm, iedot viņam kaut kādu šo cerības stariņu. Tas ļoti nostrādā uz emocionālo kontrastu,” komentēja pētniece Hofmane.
Tikmēr Kristīne norādīja, ka krāpnieki pat fiziski spējuši sievieti izsekot:
“Beigās es tiešām reāli jutos apdraudēta. Viņi tā kā sekoja man līdzi “Google” vai kā. Ā, jūs tagad ejat uz mašīnu, ā, tagad jūs braucat, kur jūs vispār grasāties braukt, stājieties malā un tā tālāk.”
Visticamāk, krāpnieki vienkārši pēc situācijas loģikas uzminēja, ko Kristīne dara. Bija pie bankomāta? Tātad drīz ies uz auto. Nomainījās skaņas fons? Tātad iesēdās mašīnā vai iedarbināja to.
Plašāk skaties video sižetā!
