Kristīne un Atvars no “Čučumuižas”: “Mīlestība mazāka nekļūst!” 0
Pēc vairāku gadu pārtraukuma pie mazajiem skatītājiem un viņu vecākiem atgriezies vairāku paaudžu iemīļotais bērnu raidījums “Čučumuiža”, kas nu sestdienu vakaros un atkārtojumā svētdienu rītos skatāms kanālā “Re:TV”. Ar dziesmām un rūķu stāstiem ekrānos atgriezusies arī rūķu krustmāte Kristīne un dziesmu rūķis Taustiņš jeb aktrise, dzejniece un scenāriste Kristīne Dina Bitēna un komponists Atvars Sirmais. Jau 36 gadus nešķirams pāris kā uz skatuves, tā dzīvē.
Kopš pirmā “Čučumuižas” raidījuma 1992. gadā, toreiz vēl Latvijas Televīzijā, “Čučumuižas” rūķu Kikī, Bučiņas, Bombondziņa, Sāļuka un citu darbiem un nedarbiem līdzi dzīvojuši vairāku paaudžu bērni – gan pie televīzijas ekrāniem, gan satiekot klātienē rūķu izbraukumos. Laikā, kad televīzijas no vakara programmām bērniem atteikušās, “Čučumuižas” atgriešanos ēterā Kristīne smaidot sauc par brīnumu. Sarunā, kurā laiku pa laikam iesaistās arī Atvars, viņa atklāj, ka šobrīd top ne tikai iknedēļas televīzijas raidījumi, bet arī materiāls “Čučumuižas” pasaku grāmatai.
Kur rūķu stāsti bija nozuduši laikā, kad nefilmējāt?
Kristīne: Nevienu brīdi neesam pazuduši – arī tad, kad nevienai televīzijai nebija intereses, un tad, kad pie mums lielā vairumā ienāca viss, kas nav latvisks. Braucām pie cilvēkiem gan Latvijā, gan uz ārzemēm ciemos pie diasporām. Visur mēģinājām saglabāt “Čučumuižu” dzīvu un vārtus uz visiem laikiem neaizvērt, jo “Čučumuižā” darbojas latviešu rūķi. Jā, tādi ir arī citām tautām, taču, piemēram, Dānijā, ir rūķi, kas dzīvo, cepures uz acīm uzvilkuši, lai nevar redzēt, kurš darījis blēņas. Norvēģu rūķi kaļ kristālus kalnos, viņi ir citādi. Mūsējie ir darbarūķi, meistari, kas palīdz visos darbos cilvēku meistariem.
Kas jums abiem palīdz pārvarēt grūtos brīžus, kad viss neizdodas, kā iecerēts?
Kristīne: Mēs skatītājus satiekam arī koncertos. Veidojam programmas gan bērniem, gan pieaugušajiem – sirsnīgas ģimenes mīlestības programmas. Tiesa, šobrīd filmēšanas dēļ koncertējam mazāk. Galvenais, mēs stiprinām viens otru. Grūtos brīžos nekad neesmu zaudējusi cerību, ka reiz viss nokārtosies. Ja tas, ko vēlies, ir kaut kas labs, nevar būt tā, ka tas nenotiks. Tobrīd, kad raidījumam diezgan brutāli atņēma finansējumu, bijām veltījuši visas pūles tikai tam, filmēšanas dēļ pat izvēlējāmies savu tagadējo māju, šeit glabājam dekorācijas, lelles. Tobrīd šķita – nezinu, ko lai tagad dara. Bijām likuši visu uz vienas kārts – dzīvē vienmēr tā esam darījuši. Tomēr Visaugstākais visu sakārto. Ir bijušas ļoti grūtas situācijas, kad kāds it kā paņem tevi kā mazu kaķēnu un pārnes pāri bezdibenim.
Atvars: Esmu stāvējis un lūdzies – nevis lai man dod naudu, bet gan darbu. Pirms dažiem gadiem Latvijas Kristīgajā akadēmijā mācījos ikonogrāfiju – tā man atklāja domu par dievišķo harmoniju. Mēs varam “spirināties”, kā gribam, bet vienmēr tiksim izglābti. Jebkurā situācijā. Atliek tikai nodibināt šo kontaktu ar Visaugstāko – nekādi barteri te nederēs.
Kāds ir “Čučumuižas” popularitātes noslēpums vairākās paaudzēs? Jums ir skaidrojums?
Kristīne: Spriežot pēc tā, ko mums stāsta un raksta skatītāji – jaunākajam no viņiem šobrīd ir trīs mēneši, vecākajam – 90 gadu, šis kods ir vienkāršs: mīlestība pret visu, ko satiec, pret visu, kas tev ir dārgs. Tās vērtības, kas iekodētas “Čučumuižā”, bērniem būs vajadzīgas vienmēr – laipnība, prasme draudzēties, sirsnība, ģimenes un gadskārtu svētku svinēšana, tradīciju zināšana un arī tolerance pret citādo, arī mīlestība pret dzīvniekiem. Varam tās saukt par baušļiem vai par zelta vērtībām, bez tām bērns par kārtīgu cilvēku nevar izaugt. Mūsdienās bērni bieži nesaņem to audzināšanu, kāda varbūt bijusi mūsu paaudzei, dažādu iemeslu dēļ. Vieni vecāki uzskata, ka bērniem neko nedrīkst aizliegt. Citiem vienkārši nav laika, nereti strādā arī tās vecmāmiņas, kuras savulaik mēdza uzņemties šo uzdevumu. Tad nākam mēs.
Esot jūsu mājās, kuru esat izvēlējušies arī kā piemērotāko vietu “Čučumuižas” raidījuma filmēšanai, rodas sajūta, ka paši mītat šajā bērnības un rūķu pasaulē.
Kristīne: Mēs to varam saukt par fantāzijas vai par pasaku pasauli, vai varbūt par paralēlo pasauli. Mums tā ir ikdienas sastāvdaļa. Arī raidījumā esam vienīgie cilvēki, kuriem ir dota iespēja paviesoties rūķu pasaulē. Kad rūķis Taustiņš (Atvars Sirmais) uzvelk rūķa cepuri un rūķa bikses, ir jāaizmirst, ka viņš ir pieaudzis cilvēks – Atvara bārdas nelielais garums arī liecina par ļoti jaunu rūķi (smejas). Rūķi ierodas tad, kad ir vajadzīga palīdzība, – jānokrāso pīrāgi vai ogas, vai tad, kad jāpasargā bērns no nelaimes. Gluži kā sargeņģeļi.
Atvars: Bērnības sajūtu palīdz saglabāt tas, ka daudz strādājam kopā ar bērniem. Arī humora izjūta. Daudzi apkārt mani uztver kā humora vīriņu, un tas ir labi – daudzās dzīves situācijās tas ir palīdzējis. Reiz viens priesteris teica – humors ir Dieva žēlastības dāvana cilvēkiem.
Kad ieminējāties par pīrāgu krāsošanu, protams, prātā nāk Imants Ziedonis.
Kristīne: Kad sākām “Čučumuižu”, ar Imantu Ziedoni bijām biežā kontaktā – tolaik šur tur lasīju arī viņa dzeju. Toreiz viņš teica: “Tas ir labi, ka tu tagad ar tiem rūķiem draudzējies. Tu redzēsi, ka arī jūs kādreiz uzaicinās uz rūķu kongresu. Viņi ir tie, kas parasti sēž blakus dzejniekiem un rakstniekiem, mūziķiem uz klavierēm.”
Jūsu paralēlajā pasaulē un mājās ir vieta arī jūsu 16 kaķiem un meinkūniem, kurus, zinu, esat pieņēmuši, izglābuši, nevis iegādājušies – daži redzami arī “Čučumuižā”. Kā nonācāt līdz tik kuplam skaitam – tas prasa milzu atbildību?
Kristīne: Lielākā daļa ir pieņemti, atpirkti no bezatbildīgiem saimniekiem, bijuši badināti, mocīti. Raidījumā piedalās rudais meinkūns Kleo (saukts par Pušķi), pasaulē miermīlīgākais radījums. Arī iepriekšējā raidījuma zvaigzne Bitīte, kurai ir gandrīz 20 gadu. Viņu paņēmu pie dakteres, kur viņa bija atvesta iemidzināt. Tagad Bitīte ir lieliska aktrise, var nospēlēt jebko. Tāpat arī Čučiņa un divi četrus mēnešus veci meinkūniņi Lote un Mākonis. Atvars kādreiz uzskatīja – dzīvniekam sava vieta, cilvēkam – sava.
Atvars: No sākuma biju pret kaķiem rezervēts, mana pasaule bija salikta “kastās” jeb tādā vāciskā “ordung” (kārtība), bet pats nepiefiksēju, ka lēni tieku pārmācīts. Pamanīju, ka studijā laiku pa laikam parādās kāds jauns instruments, un paralēli mājās uzrodas kāds jauns kaķītis. Nu jau pats nodarbojos ar kaķu glābšanu. Mana domāšana ir mainījusies. Tev dzīvnieks var patikt vai nepatikt, bet, ja tu viņu paņem, tad esi atbildīgs.
Rodas iespaids, ka kopīga radoša darbošanās ir ne tikai “Čučumuižas”, bet arī jūsu harmonisku attiecību noslēpuma pamatā?
Kristīne: Protams, ir gājis visādi, bijušas krīzes, bet tam ir jātiek pāri. Kā teica mācītāja Vaira Bitēna – mīlestība un laulība ir darbs. Katru dienu. Turklāt nevis darbs ar otru, bet pašam ar sevi. Mīlestība, gadiem ejot, nekļūst mazāka – tā kļūst stiprāka, jo pārveidojas. Nekur nepazūd arī tie tauriņi, kuri parādās brīžos, kad ieraugi otru citā gaismā. Kad Atvars apsēžas baltā kreklā pie klavierēm – kā pirmajā reizē! Tikai tad, kad mīlestība iegūst rūdījumu, tu vari iespiest tai zelta provi. Esam kā kopā saauguši koki – ja vienu nozāģēs, otrs kritīs. Esam kopā diendienā, stundu stundā.
Atvars: Zinu, ir cilvēki, kuriem katram vajag savu telpu, vismaz darbā, bet mums ir citādi. Vispār šīs bija “aprēķina” laulības (smejas). Savulaik biju spiests pirkt dzejoļu krājumus, lai komponētu dziesmas. Toreiz izdomāju – apprecēšu dzejnieci.
Jūsu radošajā kompānijā ir arī dēls, Leļļu teātra aktieris Anrijs Sirmais. Laikam ģimenē ir aktieru gēns?
Kristīne: Viņš kopš bērnības ir braucis līdzi un palīdzējis vadīt rūķus. Patiesībā bērnībā Anrijs nemaz nevēlējās kļūt par aktieri. Viņa lieta ir mūzika – šo talantu mantojis no Atvara. Sešu gadu vecumā viņš pat bija sarunājis sev klavierskolotāju. Šobrīd viņam ir daudz skaistu dziesmu, mudinu viņu izdot albumu, bet šobrīd viņš ir ļoti aizņemts Leļļu teātra izrādēs. Cenšamies, cik iespējams, būt katrā pirmizrādē.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Nekad nepadoties. Radošums. Mīlestība.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Viens bez otra.
Lielākais sasniegums darbā?
Skatītāju mīlestība.
Labākā izklaide?
Ceļošana, vislabāk apvienojumā ar radošo darbu.
