Kristīne Opolais: “Mēs augam tikai tad, kad mums sevī kaut kas nepatīk” 0
Pierasts, ka pasaulslaveno latviešu soprānu Kristīni Opolais vieglāk ir dzirdēt Ņujorkas Metropolitēnā, Koventgārdenā, Vīnē vai Berlīnē, taču šodien, 24. jūlijā, spēcīgās balss īpašniece kopā ar Latvijas Simtgades jauniešu orķestri kāps uz Dzintaru koncertzāles skatuves koncertā “Dzimuši Latvijā”.
Neskatoties uz to, ka galvenokārt izcilā operdziedātāja koncertē ārpus mūsu valsts robežām, atgriezties un uzstāties Latvijā viņa uzskata par godu. “Manuprāt, katram ir svarīgi atrasties vidē, kur var uzkrāt spēkus, un šobrīd Latvija ir tā vieta, kur es uzkrāju spēkus,” saka Kristīne Opolais.
Rēzeknē dzimusī māksliniece jau no agras bērnības bijusi ciešā kontaktā ar mūziku un sapņojusi atrasties uz skatuves. Viņas mamma ļoti vēlējās un cītīgi strādāja pie tā, lai meita izaugtu par operdziedātāju, taču toreiz jaunajai dziedātājai bija citi plāni – viņa vēlējās būt aktrise vai dejotāja. Māksliniece atklāj, ka tikai aptuveni 21 gada vecumā, dziedot operas korī, saprata, ka vēlas būt operdziedātāja: “Atceros, ka stāvēju solistiem aizmugurē un domāju, ka tā es gribu un tā es arī būšu, es dziedāšu… es būšu māksliniece un es dziedāšu solo partijas.”
Gadu gaitā Kristīne izdziedājusi daudz un dažādas pirmā plāna lomas lielākajos un prestižākajos pasaules opernamos, taču viņa atzīst, ka skatuve tomēr nav tā vieta, kur jūtas ērti un patiešām laimīga, jo lielākoties lomas, kurās iejūtas māksliniece, ir dramatiskas un bēdu pilnas: “Tu nevari būt laimīgs. Manuprāt, mākslinieks vispār nevar būt laimīgs. Vienmēr būs kaut kas tāds, ar ko viņš nav apmierināts. Mēs augam tikai tad, kad kaut kas sevī mums nepatīk.”
Tiesa, gandarījums un prieks seko pēc pēdējās nots izdziedāšanas. “Izrādes beigās, kad saprotu ka esmu dzīva un ka viss nav tik traģiski kā izrādē, es jūtos patiešām laimīga. Izejot uz skatuves, tu aizmirsti par pilnīgi visu. Tā kļūst par citu pasauli,” secina dziedātāja.
