Kristīne Garina: Nedrošības un sociālās distancēšanās laikā viendzimuma pāri vēl aizvien ir “tikai dzīvokļa biedri” 2
Autore: Kristīne Garina, LGBT un viņu draugu apvienības “Mozaīka” valdes priekšsēdētāja
Šodien ar pilnu pārliecību varam teikt, ka dzīvojam strauju pārmaiņu un negaidītu, un neparedzamu notikumu laikā.
Pagāja vien knapi divas nedēļas un mūsu ikdienas valodā kā pierasti vārdi parādījās tādi termini kā repatriācija, sociālā distancēšanās, karantīna, ārkārtas stāvoklis.
Mēs dzirdam viedus padomus, kā tikt galā ar sevi un savām emocijām, kad valda bailes un neskaidrība par nākotni, kad nomāc rūpes par tuvākajiem, bet visvairāk, kad plosa neziņa.
Šajos apstākļos daudz skaudrāk var sajust valsts aizsardzības un līdztiesības trūkumu, ja esi mazāk aizsargāts vai vieglāk ievainojamāks sabiedrības loceklis.
Taču arī apkārtējo iejūtība un sapratne, solidaritāte un palīdzīgs plecs nāk talkā biežāk nekā ikdienā.
Pēdējo nedēļu laikā rekordātrā tempā tika savākts pāri par 8500 parakstiem jaunajai Mana Balss iniciatīvai par viendzimuma partneru tiesībām reģistrēt savas attiecības.
Daļēji tas saistīts ar daudz jaunām, enerģiskām balsīm, kas iepriekšējo parakstu vākšanas laikā vēl nebija sasnieguši pilngadību, neatradās Latvijā, neinteresējās ‘par politiku’ vai vienkārši vēl nebija tik aktīvi.
Taču daļēji saistu to arī ar empātiju un sapratni par krīzes situācijā esošiem cilvēkiem, kas ir kopā dzīvē, taču viens otram ir pilnīgi svešinieki valsts un likuma priekšā.
Nevis tāpēc, ka nav vīžojuši reģistrēt savas attiecības, bet tāpēc, ka šāda iespēja viņiem ir bijusi liegta.
Daudz un plaši ir skaidroti juridiskie un tiesiskie aspekti, kāpēc cilvēkiem ir svarīgi reģistrēt savas attiecības, un desmitiem reižu atspēkots mīts, ka visu var nokārtot ‘pie notāra’ ar ‘līgumiem’.
Nevar ‘nokārtot’ nedz mantojuma un dāvinājuma lietas, atduroties pret nesamērīgi lielākiem nodokļiem un nodevām kā precētu pāru gadījumā, nedz nodrošināt piekļuvi medicīnas informācijai un lēmumiem par savu dzīvesbiedru kritiskās medicīniskās situācijās, nedz iesniegt dzīvesbiedra čekus par attaisnotajiem izdevumiem VID…
Saraksts turpinās vēl un vēl. Nemaz nerunājot par to, ka nevienam vairs nav nedz noslēpums, nedz pārsteigums, ka viendzimuma pāriem ir un būs bērni.
Protams, vienmēr atradīsies kāds, kas pasmīkņās par to, kur tad tie bērni varētu būt radušies.
Taču cilvēkiem, kuriem vēl aizvien jāskaidro, kā rodas bērni, noteikti nevajadzētu būt teikšanai pār valsts ģimenes politiku.
Gadījumā, kad viendzimuma pāri audzina bērnus, tikai viens no abiem ir tiesīgs uz darba nespējas lapu bērna slimības gadījumā, tikai viens no abiem var ar bērnu izceļot no valsts (vai atgriezties valstī!), tikai viens no abiem faktiski ir tiesīgs pat aizvest bērnu pie ārsta.
Vienam no diviem cilvēkiem, kas audzina bērnu, nav nekādu ģimenisku vai tiesisku saišu ar bērnu un gadījumā, ja kaut kas notiek ar bioloģisko vecāku vai ar vecāku, kurš veicis bērna adopciju, bērns nevarēs palikt pie otra cilvēka, kas viņu uzaudzinājis.
Bet šoreiz es tomēr gribu pieskarties nedaudz arī citai tēmai.
Globālās pandēmijas radītajā haosā un neziņā daudzi mūsu tautieši, kas īslaicīgi vai ilglaicīgi atrodas citās valstīs, naski steidzas atgriezties Latvijā.
Milzu pūles tiek veltītas tam, lai visi, kas to vēlas, varētu pēc iespējas ātrāk nonākt Latvijas paspārnē.
Valsts pret visiem izturas taisnīgi un vienlīdzīgi. Nav īstais laiks šķirot valstspiederīgos labajos un sliktajos.
Valsts, atšķirībā no mums pašiem, sabiedrības, neuzņemas tiesāt un vērtēt, kurš būtu pelnījis atgriešanos un kurš nē.
Valsts bezkaislīgi un efektīvi dara savu darbu.
Taču gadījumā ar viendzimuma pāru tiesībām, valsts tomēr ir uzņēmusies morālu tiesu pāri daļai sabiedrības un nolēmusi, ka šai daļai nepienākas tādas pat tiesības kā pārējiem, balstoties tikai un vienīgi uz šo cilvēku seksuālo orientāciju.
Viendzimuma pāru tiesību aktīvisti – gan organizācijas, gan kustības, gan indivīdi – daudzu gadu garumā ir piedāvājuši dažādas likumdošanas iniciatīvas.
No partneratiecību likumprojekta (vairākas reizes!) līdz Kopdzīves likumam, Dzīvesbiedru likumam un gluži vienkārši iniciatīvai atļaut reģistrēt viendzimuma pāru attiecības, pat nenorādot konkrētu reģistrācijas formu.
Būtisks ir saturs.
Būtiska ir valsts bezkaislīga un vienlīdzīga attieksme, dodot visiem iespēju piešķirt savām attiecībām oficiālu statusu un valsts atzīšanu, ja vien viņi to vēlas.
Katru reizi, katru no šīm iniciatīvām noraidot, Saeima dod signālu sabiedrībai, ka vēl aizvien ir pieņemami viendzimuma pārus uzskatīt par mazāk nozīmīgu šīs sabiedrības sastāvdaļu.
Droši apgalvošu, ka nevis sabiedrība nav gatava kaut kam, kas ir realitāte teju visā Rietumu pasaulē, bet gan mūsu likumdevēji slēpjas neidentificējama ‘sabiedrības vairākuma’ aizsegā un spītīgi atsakās atzīt, ka viņu darbs ir aizsargāt un rūpēties par visiem Latvijas valsts piederīgajiem, vienlīdzīgi un bez šķirošanas.
Patiesībā nav neviena objektīva iemesla, kāpēc pāriem, kas šobrīd Latvijā nevar reģistrēt laulību, nebūtu jānodrošina iespējas reģistrēt savas attiecības savādāk.
Ģimenes ir kas vairāk kā tikai laulība, tajās aug bērni, tiek iegādāti kopīgi īpašumi, cilvēki slimo, mirst – šeit it milzum daudz iemeslu, kāpēc ikvienai ģimenei ir nepieciešamas tiesības tapt atzītai valsts un sabiedrības priekšā.
Visi šie jautājumi – pilnīgi visi – ir jautājumi par to, vai katrs cilvēks Latvijai ir vērtība.
Neviens no šiem jautājumiem nav atkarīgs no smagiem ekonomiskiem lēmumiem, neskars vairumu Latvijas iedzīvotāju un neierobežos tiesības nevienam citam.
Godīgi sakot, visdrīzāk, vairums sabiedrības šīs izmaiņas vispār nepamanīs.
Ja politiskā elite paskatītos apkārt nedaudz uzmanīgāk, tad šie šķietami jūtīgie un it kā neērtie jautājumi vairs neizskatītos tik biedējoši kā pirms 15 gadiem, kad drosmes runāt par tiem pietika vien dažiem.
Neziņas un nedrošības laiks liek pārdomāt prioritātes un pārvērtēt arī mūsu attiecības ar valsti.
Cik droši jūtamies, ka valsts darīs visu, lai mūs pasargātu?
Saslimstot, nespējot tikt pie slimības lapas obligātas karantīnas gadījumā vai lai parūpētos par mazu bērnu, kurš paliek mājās dēļ pirmskolas iestāžu slēgšanas, pazaudējot darbu, nevarot samaksāt īri, ņemot kredīta brīvdienas bankā…
Viendzimuma pāri tiek sodīti par viņu seksuālo orientāciju, nedodot iespēju dzīvesbiedriem likumīgi būt viens otra atbalstam.
Skaidrs, ka pazaudējot pamatu zem kājām, vēl skaudrāk saproti, ka likuma un valsts priekšā savam ilggadējam dzīvesbiedram esi gluži vienkārši nekas.
Jums nepienākas kopīgas sociālās garantijas, darba nespējas lapas, bērna kopšanas atbalsts vai jebkādi citi atbalsta veidi, kas tiks iedarbināti, lai palīdzētu krīzes situācijā.
Diemžēl valsts priekšā jūs esat divi svešinieki, kas kopā īrē dzīvokli. Var teikt, ka šis jautājums nu gan šobrīd nav aktuāls.
Bet kad? Kad tas ir aktuālāks kā krīzes situācijā, kad mums visvairāk jārūpējas vienam par otru?
Pavisam reāli ir gadījumi, ņemot vērā daudzu valstu šobrīd slēgtās robežas, ka cilvēkiem vispār nav iespēju būt kopā ar savu ģimeni.
Ja jūsu dzīvesbiedrs ir no citas valsts, kas šobrīd atļauj iebraukt tikai ar šo valsti likumīgi saistītiem cilvēkiem, un tāpat rīkojas arī Latvija, jūs esat nošķirti uz nezināmu laiku.
Ja šāda situācija piespiedu kārtā būtu jāpiedzīvo laulātiem pāriem, mēs sauktu to par netaisnību.
Taču viendzimuma pāriem ar šo netaisnību jāsadzīvo, lai atsevišķi politiķi var spodrināt spalvas par to, ka ‘nosargājuši ģimeni’.
Patiesībā ģimenes tiek lauztas un šķirtas. Tik vienkārši un bez jebkāda reāla pamata.
Nodrošināt iespēju viendzimuma pāriem reģistrēt savas attiecības Latvijā ir nepārējoši bijusi viena no Mozaīkas prioritātēm jau kopš organizācijas dibināšanas 2006. gadā.
Katrā mūsu sarunā, katrā aptaujā, katrā pasākumā, katrā praidā iezīmējas, cik svarīgs ir šis jautājums LGBT kopienai.
Diemžēl Latvijā visas šīs iniciatīvas klupušas pret politiskās gribas trūkumu un atsevišķu politiķu vēlmi demonizēt viendzimuma ģimenes savās politiskās spēlēs, upurējot mūsu pašu cilvēkus, viņu tiesības, viņu dzīvi un viņu bērnu intereses.
Ir laiks Saeimai paraudzīties uz šiem jautājumiem plašāk un aiz pašu sabūvētajiem ideoloģijas aizslietņiem ieraudzīt īstus cilvēkus – Latvijas valsts piederīgos, par kuriem jārūpējas.
Aicinu Saeimu, atkārtoti izskatot Dzīvesbiedru likumu (www.dzivesbiedri.lv), ieklausīties cilvēkos, kurus šis likums skar ļoti tieši, un paskatīties uz pārmaiņām valstī un sabiedrībā, kas nupat notiek ārkārtīgi strauji.
Kļūstam atbildīgāki, iejūtīgāki, labāk saprotam, kā valsts mūs aizsargā un ko no mums sagaida.
Apzināmies, ka jārūpējas vienam par otru un katram no mums par sabiedrību kopumā.
Tad nu būs arī īstais laiks atcerēties, ka sabiedrība un valsts esam mēs visi, ieskaitot cilvēkus, kuru ģimenes šobrīd likuma priekšā ir otršķirīgas.
