Kristaps Zīverts: Diagnoze “diabēts” – kā pielāgoties jaunajai realitātei? 2
Autors: Kristaps Zīverts, Meža īpašnieku kooperatīva “Mežsaimnieks” mežkopis/konsultants
Kā viens no vairāk nekā 5000 iedzīvotājiem Latvijā, kuriem diagnosticēts 1. tipa cukura diabēts, varu atklāt, ka kopš diagnozes noteikšanas līdz šodienai ir nācies saskarties ar ne mazums izaicinājumu, kas ietekmējuši ierasto ikdienas dzīvi, taču vislielākais no tiem ir tieši apkārtējās sabiedrības un lēmumpieņēmēju neizpratne par slimības nopietnību un tās aprūpei nepieciešamo atbalstu.
Negaidīta “dāvana” dzimšanas dienā
Par savu diagnozi uzzināju īsi pirms 18. dzimšanas dienas. Līdzīgi kā daudzi citi, arī es par diabētu un tā izpausmēm neko daudz nezināju, vien bija radies maldīgs priekštats, ka šī slimība saistīta ar lieko svaru un pārmērīgu cukura patēriņu. Sākumā biju pārsteigts, jo nezināju, ka ar to būs jāsadzīvo visu mūžu. Žēl medicīnas māsas, kurai man tas bija jāpaziņo, taču pats ilgi nepārdzīvoju un ātri vien pielāgojos jaunajai realitātei.
Sabiedrībai vēl jāapgūst, kas ir diabēts
Ikdienā bieži nākas saskarties ar aizspriedumiem tieši par ārējo izskatu – vairums apkārtējo brīnās, kāpēc man nav liekā svara. Tāpat daudzi tuvi cilvēki joprojām nesaprot, kad nepieciešams lietot insulīnu vai saldumus. Manuprāt, diabēta pacientu tuviniekiem būtu padziļinātāk jāapgūst rīcība situācijās, kad cilvēkam ar šo diagnozi kļūst slikti. Piemēram, ja cilvēks pats ir spējīgs par sevi parūpēties, nevajadzētu dot padomus no malas, jo tas nekādi neuzlabo situāciju.
Atbalsts diabēta pacientiem ir valsts ieguvums
Papildus jau šobrīd sniegtajam valsts atbalstam būtu nepieciešams kompensēt glikozes monitorēšanas sistēmas un insulīna pumpjus ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem ar 1. tipa cukura diabētu. Valsts tikai iegūtu, nodrošinot aprūpei nepieciešamās tehnoloģijas, jo tās palīdz tikt galā ar hipoglikēmiju, pirms tā vēl ir sākusies, mazināt vai pat novērst hospitalizāciju skaitu, kā arī veicināt produktivitāti darbā un attiecīgi sniegt lielāku pienesumu valsts ekonomikai.
Uzskatu, ka diabēts nav jāuztver kā apgrūtinājums – gluži vienkārši jāpieņem, ka sekošana līdzi cukura patēriņam ir dzīvesveids, nevis kaut kā ārstēšana. Šāda pieeja būtiski atvieglo ikdienu – 16 gadu laikā nekad neesmu ilgstoši pārdzīvojis par savu diagnozi, un gan jaunās tehnoloģijas diabēta aprūpei, gan aktīvs dzīvesveids par to palīdz domāt vēl mazāk.
