Kristaps Rasims: “Ja galvenās latgalieša pazīmes ir sirsnība un vienkāršība – tas ir mans!” 0
Šogad sirsnīgā akcija “Eņģeļi pār Latviju” aicinās sniegt palīdzību smagi slimiem bērniem, dāvinot to, kas patiesi svarīgs, – iespēju būt veselam. Kopā ar akciju ik gadu ir arī abi tās vadītāji – raidījuma “900 sekundes” vadītāja Kristīne Garklāva un aktieris, mūziķis, šova “Izklausies redzēts” uzvarētājs un divu bērnu tētis Kristaps Rasims. Abus redzēsim arī vadām svinīgo akcijas labdarības koncertu kanālā LNT 23. decembrī. Šoreiz saruna ar Kristapu Rasimu par sargeņģeļiem un Ziemassvētku sajūtu latgaliskā pasaules redzējumā.
Joprojām baudi brīvmākslinieka statusu un nebēdā, ka tikai pats esi sava laika un virziena pavēlnieks?
Tāds laikam esmu bijis visu mūžu. Protams, bija četri gadi teātra skolā, bet es tā arī nekad neesmu uzzinājis, kā tas ir – strādāt no deviņiem līdz pieciem. Tas nozīmē arī, ka nezinu, kā tas ir – sestdienā un svētdienā mierīgi atpūsties. Tas, ka nolēmu kļūt par aktieri, manā dzīvē šajā ziņā īpaši neko neizmainīja, jo brīvs un darbīgs gars esmu kopš bērnības.
Tiesa, pašā bērnībā biju ļoti kautrīgs, bet mana mazā cilvēka pasaule bija ļoti plaša. Vienā mirklī sapratu, ka to, kas ir iekšā, vajag kaut kā rezonēt ārpusē. Tas notiek dabiski, ja mamma ir kultūras nama vadītāja un kultūras dzīves uzturētāja Kārsavā, manā dzimtajā pilsētā.
Tagad varu teikt paldies mammai Inārai, kura mani tajā kultūras virpulī ievilka – tur arī paliku. Jau mācoties skolā, biju aktīvists, kurš visur darbojas. Braucu uz olimpiādēm, organizēju pasākumus, dejoju tautas dejās. 15 gadu vecumā sāku spēlēt ģitāru, un tas bija sākums muzicēšanai.
Repertuāra teātris tomēr nozīmē zināmu rutīnu? Vai tās dēļ teici ardievas Dailes teātrim?
Izmēģināju teātri, bet šis formāts īsti nebija man. Ja dzīvē esmu ļoti stabils – ja sieva (aktrise, estētikas speciāliste Baiba Rasima. – Aut.) iepatīkas, tad uz mūžu. Ar radošo pasauli ir citādi – tajā man patīk brīvība. Nepatīk pakļauties kaut kādām citu vajadzībām. Man patīk vairāk radīt, nevis – “atradīt”`. Šobrīd dzīvoju vidē, ko pats sev radu.
Ir atšķirības, kā svin tavā, Latgales pusē, un citur?
Mans pirmais uzstādījums Latgalē – šeit vadu pasākumus tikai latgaliski. Arī tad, ja klāt ir augstu stāvošas personas, valstsvīri. Reizēm pasākumu organizatori par to ir norūpējušies – kā tad tā, nav valsts valodā! Bet iznākumā viss izvēršas mīļi un sirsnīgi, un visi viens otru saprot. Kurzemē cilvēki ir atvērti un sirsnīgi, viņiem var diezgan ātri tikt klāt.
Latgalē nav tik vienkārši ar ātru iepatikšanos, tomēr, ja tiec klāt, tad tas ir uz mūžu. Tad tevi aicinās pie sevis uz mājām un būsi radinieka statusā. Tur ir mīļi, sirsnīgi, bet intraverti cilvēki.
Kā pats sevī jūti latgalieti?
Esmu līdz saknēm “tīrais” latgalietis. Neesmu cilvēks, kurš darbojas pēc principa “skaldi un valdi”, ejot taisni uz priekšu un izcērtot sev ceļu. Drīzāk mēģinu visu dzīvē atrisināt sirsnīgi un “pa vienkāršo”. Sarunu ceļā. Reizēm jau šķiet, ka te gan ir brīdis, kad vajadzētu konkrēti kādu nolamāt, bet tad saprotu – kāpēc? Uzskatu, ka ar jebkuru cilvēku, lai cik aizmaldījies viņš būtu, var sarunāt, vienkārši jāatrod īstā valoda. Ja par galvenajām latgalieša pazīmēm uzskata sirsnību un vienkāršību – tas ir mans.
Laikam tāpēc arī gluži dabiski esi nokļuvis “Eņģeļi pār Latviju” kustībā.
Domāju, tas ir pašsaprotami. Tikko bija beidzies šovs “Izklausies redzēts”. Dažas dienas pēc tā vēl dzīvoju uz eiforijas viļņa, jo trīs mēnešos biju izlicis uz skatuves sevi visu. Te negaidot zvana “eņģeļu” organizatori, sakot – nāc pie mums! Nebija pat jāpadomā, ejam, darām! Labākā sajūta vienmēr ir akcijas noslēgumā, kad saprotu, ka naudiņa ir saziedota, tās pietiek, un varbūt iznāk vēl papildu.
Neaprakstāma labi padarīta darba sajūta! To sapratīs tie cilvēki, kas paši ir dzīvē otram palīdzējuši.
Izklausās egoistiski – tu dari kaut ko labu, lai pats justos labi. No otras puses – kāpēc gan ne? Pasaulē labais taču rodas no enerģijas apmaiņas.
Un bērni saņem ļoti vajadzīgo palīdzību.
Tas ir pats galvenais. Pirmajā gadā es to pat īsti neapzinājos. Bet, kad nākamajā gadā tu redzi, ka šī naudiņa palīdz, mazie bērni, kuri nevarēja paiet, jau stāv kājās. Tas nav ne ar ko salīdzināms. Pavasarī pasēdēju “Labestības dienas” zvanu centrā, parunājos ar cilvēkiem. Un ir skaidrs, ka lielākoties zvana tie cilvēki, kuriem nauda ikdienā pāri nepaliek.
Iespējams, kādam kontā tajā mirklī ir pēdējie 50 eiro, ar kuriem “jānovelk” līdz mēneša beigām un vēl jānomaksā rēķini. Tomēr tas cilvēks ziedo to eiro un santīmus. Ļoti bieži tie ir pensionāri, cilvēki gados.
Grupas “Bez PVN” jaunākā dziesma ar tevis paša rakstītiem vārdiem – “Eņģeļi sviļpoj” – saistīta ar šo akciju?
Apzināti noteikti ne, bet kaut kā ļoti sasaucas. Dziesma galvā skanēja jau ļoti sen, un pavasarī beidzot ņēmām un kopā ar grupu noformulējām un izdevām. Laikam jau saskares punktus te daudz var saskatīt. Ja nu akcijā ir stāsts par to, ka katrs no mums var būt sargeņģelis šiem mazajiem cilvēkiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Bet es teicu, ka arī katram no mums ir savi sargeņģeļi. Noteikti esmu to jutis arī pats.
Kas notiek “Bez PVN” daiļradē šobrīd? Varbūt nākamais gads nesīs jaunu albumu?
Nākamā gada oktobrī Rēzeknes koncertzālē “Gors” būs grupas “Bez PVN” palielāks koncerts, piedaloties draugiem un viesmāksliniekiem. Nevis tāpēc, ka mums būtu kāda apaļa jubileja – kādēļ nevar radīt koncerttūri vienkārši tāpat? “Kāpēc gan ne” – tā arī to nosauksim. 15 gadus no brīža, kad atnācām uz mēģinājumu, nosvinējām jau šogad pavisam mierīgi.
Patiesībā jubilejas īsti nesvinam. Albumu labāk nesolīt, jo ar solīšanu mums visādi ir gājis. Paši smejamies – pirmo albumu izdevām kasetē, otro lentā, trešo, iespējams, gleznosim. Tomēr ceru, ka muzikāli par mums būs daudz dzirdams.
Jubilejas nesvini, bet kā ar Ziemassvētkiem? Kā tie ienāk tavā ģimenē?
Ziemassvētku laiks man jau sešus gadus ir citāds nekā iepriekš, tādēļ ka tieši tik veca ir mana meita un dzimšanas diena viņai iekrīt tieši pirms svētkiem. Tas ir skaists laiks, kas jāpavada kopā ar ģimeni. Es arī visus aicinu vairāk laika veltīt emocionālām lietām. Svinam pavisam tradicionāli. Skaidrs, ka jābūt pilnam galdam un daudz garšīgām lietām uz tā.
Kopā cepam pīrāgus, arī kaut ko netradicionālāku, līdzīgu picām. Kā sanāk, tā sanāk, bet galvenais, ka to darām kopā.
Un sieva vienmēr tāpat pielabo, lai viss ir ēdams. Bet piparkūkas īsti sabojāt nevar, un tās mēs cepam labi daudz – jo smieklīgākās formās, jo labāk. Vakarā, protams, dziedam – tas ir ļoti svarīgi. Laiku pa laikam notiek visāda veida leļļu teātris, ceram, ka dēls un meita būs kaut ko sagatavojuši arī šogad.
Mums ir tradīcija – “nieciņš pret nieciņu” –, kad atdāvini otram to, kas tev nav vajadzīgs. Un ir jāpriecājas, ja dāvanā saņem koka lāci. Reizēm tas, kas neder vienam, ir noderīgs citam.
Ko tu pats vēlētos saņemt svētkos?
Materiālās lietas gan jau sarūpēšu pats. Drīzāk gribētu svētku sajūtu. Ja esi kopā ar mīļiem cilvēkiem, tad tā rodas pati no sevis. Viss sākas ar emocijām, nevis ar mantām.
PIETURZĪMES
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Vienkāršība. Pozitīvisms. Reālisms.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez rīta kafijas un bez mazo bučas. Sieva jau arī ir turpat blakus!
Lielākais sasniegums darbā?
Jebkurš pasākums, pat vismazākais, kad pašam iekšpusē kaut kas rezonē.
Labākā izklaide?
Pagulēt pie ezera Latgalē.
