– Esat mīlētājs gluži kā Romeo, ko savulaik spēlējāt uz Dailes teātra skatuves. Kāpēc aizgājāt no teātra, vai ar Dž. Dž. Džilindžeru salēcāties, kas toreiz īsti notika? 4
– Teātra virtuve nekad nav jāatklāj, nekad. Es neaizgāju, aizcirzdams durvis, nospēlēju vecās izrādes, jo citādi būtu iegāzis kolēģus. Starp citu, pirms Romeo teātrī man bija arī citas lomas. Bet šī loma mani, protams, pavadīs vienmēr, jo to jau zina visi. Diemžēl ar izrādi “Romeo un Džuljeta” nejutu īsto ķīmiju. Ne reizi vien esmu skatītājiem atvainojies, ka biju štruntīgs Romeo. Tas bija viens no solīšiem, līdz sapratu – nē, es teātrī nejūtos ērti. Tur man nebija iekšējās harmonijas.
– Vieta teātra štatā, lomas, regulāra alga… Vajag dūšu, lai no tā atteiktos…
– Es eju nevis tur, kur man labāk, bet eju prom no turienes, kur jūtu – man tur nav jābūt. Katra mākslinieka uzdevums ir cīnīties par skaistumu, es vēl cīnos arī par taisnību. Protams, ar baltu skaudību un patiesu prieku skatos uz kursabiedriem – Daini Grūbi un pārējiem, kas teātrī cīnās. Un redzu – tas ir viņiem lemts, tas ir “kruti”. Bet Dainis reizēm man lūdz viņa vietā novadīt pasākumu, jo: “Tas, vecīt, taču ir tavs lauciņš.” Jā, pasākumos es paņemu grožus savās rokās. Man patīk dažādi citādi izteiksmes līdzekļi nekā tie, ko piedāvā teātris. Daudz darbojos ar muzikālām lietām, patīk, ka varu brīvi elpot. Pasākumu vadīšana man ir gan hobijs, gan pamatdarbs.
– Vadāt sarīkojumus un kāzas, bēres laikam ne, tur maz jautrības…
– Nē, tās nevadu, bet par to jautrību… Mums Latgalē pieņemts atvadas sākt ar cieņu un godu. Bet mielastā gan ceļas kājās un stāsta, kā bērnībā ar nelaiķi ābolus zaguši. Tā ir tradīcija, pavadām ar gaišu smaidu.
– Tomēr esat un paliekat aktieris. Pajautāšu kaut ko gudru – kāda ir aktiera sūtība vispār, un kāda ir tieši jūsu aktieriskā stīga?
– Mana lielākā sūtība ir meklēt šo stīgu. Visu laiku iet un meklēt. Saprotu – ja es šo stīgu atrodu un visu laiku raustu, tā var pārtrūkt. Un jēga zūd. Ejot un meklējot mūža galā gribētu saprast – esmu tik daudz stīgu aizskāris, lai pasaulē radītu skaistumu. To jau mūsu kursa aktiermākslas pedagogi Mihails Gruzdovs un Indra Roga mācīja: “Ir stilīgi darīt kaut ko skaistu.” Katram tavam izteiksmes līdzeklim ir jārada rezonanse. Ikviens žests jāveido tā un vārds jāpasaka tā, lai tas pārvērš pasauli. Pat viena cilvēka pasauli pārvērst ir uh!, cik liels darbs. Reizēm pat lielāks, nekā kaut ko globālu mainot.
– Aktiermeistarību droši vien varat papildināt arī, spēlējot Jezupu populārajā “TV3” seriālā “Ugunsgrēks”…
– Nevaru iedomāties lielāku profesionāli, korifeju, etalonu par Uldi Dumpi. Skatos uz viņu un kārtējo reizi pārliecinos, jo ģeniālāks aktieris, jo viņš ir vienkāršāks cilvēks. Kā to var panākt? “Ugunsgrēks” nu jau ir tautas folklora, un mēs – kā tādi Krišjāņi Baroni. Jā, skaidrs, ka mani pazīst uz ielas: re, kur Jezups! Bet paldies šovam “Izklausies redzēts”, jo tagad skatītāji zina, kā mani īstenībā sauc.
– Zinām – Kristaps Rasims. Kā dēļ tomēr ir vērts dzīvot nevis daudzo atveidojamo personu, bet savu dzīvi?
– Laimes sajūtas dēļ. Piekrītu “Prātniekiem” – lielas laimes jau nava, ir tikai mazas laimītes. Domāju, ka vajag radīt mazus priekus sev un visu laiku par tiem ziņot pasaulei – ka tu esi neaizstājams, ka esi tāds, kāds esi. Ka dari to, kas tev patīk. Ka visu laiku meklē un nepaliec uz vietas savā profesijā.
– Tā ir laba doma – ka esam neaizstājami. Arī Valsts prezidents Jaungada uzrunā uzsvēra mūsu katra unikālo dzīvi…
– Jā, to viņš forši pateica. Tik tiešām būtu briesmīgi – ja tevis pēkšņi nav un visi saprot, nu, jā, bet nekas jau nav mainījies. Bija un nav. Nu un tad? Pagaidām, paldies Dievam, gan mani pamana, gan darba ir daudz. Sanāk, nesanāk, nesanāk, nesanāk un atkal sanāk! Gribu atkal mācīties. Ja pēc divdesmit gadiem dēls Ernests atnāks pie manis un teiks, ka viņam dzīvē kas neiet, pirmais, ko ieteikšu – ej mācies! Vienalga ko, bet kaut ko jaunu ieliec galvā. Lai arī tas var nebūt vajadzīgs, bet smadzenes sāk darboties un saprot – to man nevajag, jo man vajag to! Darot var ļoti daudz padarīt, un tad katrs mirklis kopā ar saviem mīļajiem ir kvalitatīvāks.
