Kristaps Porziņģis: nekad neaizmirsīšu, no kurienes nāku 6
Sporta komentētāji jau ir nodēvējuši viņu par superzvaigzni. Puiši ar segvārdu Transleiteris repo, ka viņš ir “divi komats sešpadsmit metri augsts”. LETA ziņo, ka viņš “ar apaviem kājās ir aptuveni 2,2 metrus garš”. Taču ne jau tikai auguma dēļ viņu ievēro un atpazīst. Talantīgs, apbrīnojami mērķtiecīgs, ar stipru gribu apveltīts puisis, kam turklāt piemīt lieliska humora izjūta un pozitīvs skats uz dzīvi. Jā, viņa vārds ir KRISTAPS PORZIŅĢIS. Šovasar NBA draftā viņš tiks atzīts par ceturto labāko (augstākais sasniegums Baltijas basketbola vēsturē) un tagad spēka uzbrucēja pozīcijā pārstāv Ņujorkas klubu “Knicks”. Mūsu saruna par gluži vienkāršām lietām, no kurām veidojas dzīves sarežģītais un skaistais musturs.
– Apsveicu ar Austrumu konferences labākā debitanta titulu un piektdienas NBA topa trešo skaistāko epizodi! Un paldies, ka atradāt laiku sarunai!
– Paldies arī jums, tikai, lūdzu, ja var, uzrunājiet mani uz tu.
– Labi, bet tad arī tu mani!
– Sarunāts.
– Sports ir gan fiziski, gan arī emocionāli smags darbs. Kas dod gandarījumu? Kas palīdz izturēt?
– Gandarījumu dod izcīnītās uzvaras, tie patīkamie mirkļi. Un arī tas, ka es mīlu šo spēli. Citādi jau nemaz nevarētu. Izturēt slodzi palīdz ģimene – vecāki, brāļi. Viņi atbalsta, pamudina un motivē, grūtos brīžos uzmundrina, atrod īstos vārdus, paceļ, kad vajag, bet, ja es sāku jau nedaudz lidināties pa mākoņiem, piezemē. Tas arī ir ļoti svarīgi. Paldies manai ģimenei! Par visu.
– Kā tiec galā ar stresu? Ir taču satraukums, vai ne? Nu kaut vai brīžos, kad sodiņi jāmet.
– Ir, ir. Bet laika gaitā – trenējoties, spēlējot, krājot pieredzi – ir tā, ka ar katru reizi tu kļūsti arvien mierīgāks, stresa situācijas uztver citādi nekā agrāk. Tagad ir jau iegājies tā, ka soda metiena brīdī es vispār ne par ko nedomāju: ir bumba, ir grozs, es metu un esmu absolūti mierīgs, roka netrīc. Pats to jūtu un saprotu, ka esmu pārmainījies, vēl pirms gadiem diviem tā nebija.
