Kristaps Klauss: “Zaļā kursa pamatā ir iebūvēta absolūta kapitālisma ideja. Tā nav par brālību un vienlīdzību, bet starptautisko sacensību.” 18
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir sākusies industriālā revolūcija, un mums tajā jāatrod sava vieta zem saules, citādi pārtapsim par Eiropas Slīteres rezervātu – tā situāciju vērtē Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss.
Kā šo gadu vērtē kokrūpnieki?
K. Klauss: Pērn, Covid-19 pandēmijas sākumā, bizness nedaudz sastinga, bet pieprasījums sagādāja pārsteigumu – pieprasījums auga tā, ka to apmierināt nebija iespējams. Tas arī izraisīja cenu kāpumu, kas gada sākumā vēl bija saprātīgs, bet vasarā to jau par tādu nosaukt nevarēja. Eiropā augustā cenas sasniedza augstāko punktu, bet rudenī notika pretējais. Par kādiem 10% tās kritās septembrī, arī oktobrī, bet gada beigās, salīdzinot ar augustu, tās, visticamāk, būs samazinājušās par vairākiem desmitiem procentu. Bet šī gada vidējā cena raksturos notikušo tikpat labi kā vidējā temperatūra starp pirti un āliņģi.
Kas ietekmēja tik negaidītu koksnes sadārdzināšanos?
Covid-19, bet ne tikai. Cenu kāpumu aizsākums sākās jau 2019. gada beigās un 2020. gada sākumā, kad Somijā, nespējot vienoties darba devējam un darba ņēmējam, meža nozarē bija vairāki streiki. Somija ir liels ražotājs, un šajā periodā nesaražotais bija jūtams arī vēlāk. Turklāt, gaidot pandēmijas sekas, visi domāja, ka tirgos būs sastingums, un saražoja mazāk, nekā ierasts. Tā bija kļūda.
Cilvēkiem tika atņemtas iespējas tērēt naudu tūrismā, izklaidē, kultūrā. Tā pakalpojumu patēriņš pārvērtās preču patēriņā, kas kalpoja mājas vides uzlabošanai. Tā kā aptuveni 50% koksnes produktu ir būvmateriāls, pieprasījums pēc tā bija negaidīti augsts. Cilvēki bēga no pilsētām, cenšoties rast dzīves vietu, kur nav jāsmok dzīvoklī. Arī Latvijā. Patēriņš pieauga arī renovācijas sadaļā. Tas izraisīja tik lielu pieprasījumu, kuru nebija iespējams nosegt. Līdz ar to cīņa par materiāliem, kas bija nopērkami uzreiz, izraisīja nenormālu cenu kāpumu.
Pieprasījums pēc dēļiem, visticamāk, būs lielāks nekā vecajos laikos, savukārt piedāvājums būs mazāks. Jo Zaļais kurss principiāli maina tautsaimniecības struktūru, paredzot, ka koksne kā materiāls jāizmanto daudz vairāk. Tajā pašā laikā Zaļais kurss paredz, ka arvien vairāk savas zemes jānovirza dabas vērtību vairošanai, kā rezultātā koksnes produktu piedāvājums saruks. Cenas nākotnē būs zemākas, nekā piedzīvojām šajā vasarā, bet augstākas, nekā bija 2020. gada sākumā.
Kā šobrīd jūtas kocinieki?
Šā gada pavasara un vasaras mēneši pirmapstrādātājiem, dēļu un plātņu ražotājiem, deva negaidīti lielu peļņu. Visticamāk, līdz šī gada beigām daļa no šīs peļņas izkusīs, jo pēdējais ceturksnis būs smags. Taču vidēji gads būs bijis labs.
Mēbeļu un koka māju ražotājiem šis gads nebūs vērtējams kā veiksmīgs, jo viņi nevarēja šo trako cenu kāpumu pārnest uz saviem pircējiem. Cenu pieaugums šajā sektorā nekādā veidā nebija samērojams ar cenu pieaugumu izejmateriālam. Ne tikai koks, bet arī metāls, plastmasa, pilnīgi viss kļuva nesalīdzināmi dārgāks. Kaut arī šobrīd materiāliem cenas kritušās, iestājies jaunais izmaksu vilnis, ko atnesusi enerģija.
Nozare ir atkarīga no elektrības. Kokrūpniecība kopā ar mēbeļu ražotājiem patērē vairāk nekā 40% no visas elektrības, ko Latvijā patērē pārstrādes rūpniecība. Tālākapstrādē ir tā – to, ko viņi vinnē no izejmateriālu cenu samazinājuma, to zaudē uz elektrības cenu pieauguma. Tā ka apstākļi ir ļoti sarežģīti.
Zaļš, bet ārkārtīgi dārgs virziens…
Teorijā Zaļais kurss ir ārkārtīgi pareiza lieta. Jo klimata izmaiņas un milzīgi emisiju apjomi, ko veicina vecā veida dzīves stils un tautsaimniecība, kas to apmierina, ir reāli. Tāpēc Eiropa, kurā pietiekami turīga sabiedrība var atļauties zaudēt naudu, lai attīstītos un pielāgotos klimata izmaiņu izaicinājumam, pieņēmusi lēmumu attīstīt tehnoloģijas, kuras tālāk tirgosim visai pasaulei. Un tādējādi atkal kļūsim par vienu no pasaules ekonomikā nozīmīgākajām vietām. Tik tālu šī ideoloģija ir pareiza.
Bet reālā dzīve ir citāda. Vajadzīgas investīcijas. Tas nozīmē, ka mēs no sava maciņa izņemam naudu, ieguldām to kaut kādā jaunā procesā, par kuru nav skaidrs, kad un vai vispār tas atmaksāsies. Vai Latvija ir attīstījusi kaut vienu jaunu tehnoloģiju? Dānija kļuvusi par vēja enerģijas tehnoloģiju eksportētāju un pelna labu naudu. Eiropa kopumā tur ir ieguvēja, bet Latvija bijusi tikai tā, kas piemaksājusi.
Tomēr arī mūsu tautsaimniecībai savs ieguvums ir. Brīdī, kad akmeņogles sāka uzskatīt par sliktu kurināmo, tām lika piejaukt klāt atjaunojamo cieto kurināmo. Un šī uzstādījuma pamatā radās un ar uzrāvienu attīstījās granulu rūpniecība. Spēcīga kokrūpniecības nozare – granulu ražošana – ir Latvijas ieguvums šajā attīstības stāstā.
Taču, lai attīstītu zaļās elektrības ražošanas nozari, pārējām nozarēm tika atņemta attīstības nauda, jo, maksājot tik dārgi par elektrību, attīstīties nav iespējams.
Piemēram, koksnes ķīmija. “Latvijas Finieris” šobrīd ražo betulīnu. Koksnes ķīmijas produktu no bērza tāss. Bet, lai saražotu vienu tilpuma vienību betulīna, jāpatērē desmit reizes vairāk enerģijas nekā saplāksnim. Un kā gan varam cerēt, ka attīstīsies modernas nozares, kas patērē daudz elektrības?
Ir godīgi jāpasaka divas lietas. Pirmā: Zaļais kurss būs. Mēs no tā neizvairīsimies. Un kopumā tas nav nepareizs. Bet otrā lieta: Zaļais kurss samazinās mūsu materiālo labklājību, pirktspēju un iespēju tērēt savu naudu tā, kā mēs to esam pieraduši.
Vai zaļais vilnis neaiznesīs vismaz pusi no kokapstrādes uzņēmumiem?
Biznesiem nav solīts, ka tie spēs turpināt eksistēt. Daudziem būs jāseko cukurfabrikām, zvejas kuģiem un nu jau arī kažokādu audzētājiem.
Ja tiks pieņemti stulbi politiski lēmumi, pastāv risks, ka kokrūpniecība un mežsaimniecība pēc pieciem, septiņiem gadiem Latvijā vairs nepastāvēs tādos līmeņos, kā mēs to redzam šodien. Tas viss ir nenormālu pārmaiņu priekšā, jo šobrīd pastāv iespējamība, ka teorētiski ļoti pareizas dabas aizsardzības sistēmas veidošanas dēļ, risinot Eiropas problēmas, koksnes plūsmu samazinās pat līdz 60–70 procentiem.
Domāt, ka lielākā daļa no Latvijas kokrūpniecības spēs pastāvēt bez apaļkoka pieejamības, ir neiespējami. Iespējams, mums paliks mājbūve, mēbeļrūpniecība, bet bez zāģētavām arī šīm nozarēm būs aizvien mazāka vēlme būt tieši Latvijā. Varu tikai cerēt, ka tiem, kuri par šādiem lēmumiem balsos, pietiks saprāta. Bet var jau būt arī tāds viedoklis: tā ir mūsu misija, štrunts par darba vietām, cilvēku labklājību, emigrāciju, jo mūsu mērķis ir glābt pasauli. Bet kas te notiks? Mūsu mērķis ir celt ēkas videi draudzīgāk gan energoefektivitātes, gan materiālu dēļ. Bet kur tad mēs dabūsim to koksnes būvmateriālu? Sāksim atkal importēt. Un mūsu pašu mājās ieliksim nevis pašu mežos audzēto koksni, bet vedīsim no kaut kurienes un ražosim SEG emisijas.
Teorētiski ir iespējams 70 miljonos ha saražot visu pasaules koksnes biomasas pieprasījumu. Bet tam jānotiek Dienvidamerikā, izmantojot ātraudzīgo sugu kokus. Tas nav nemaz tik daudz, un to var izdarīt. Bet tad visi pārējie pasaules meži kalpos tikai dabas aizsardzībai. Mēs atradīsim tehnoloģijas, kā padarīt šo ātraudzīgo koksni pietiekami stingru un ilglietojamu. Arī Latvijā ar īpašām tehnoloģijām no baltalkšņa var dabūt ozola kvalitāti. Laboratorijās viss ir iespējams. Bet vai tas nebūtu idiotiski – dabiskos mežus aizstāt ar plantācijām Dienvidamerikā, dedzināt akmeņogles Eiropā un fosilo degvielu kuģos, lai izliktos zaļi Eiropā?
Tad mēs kļūsim zaļi, bet nabagi?
Godīgi jāpasaka, ka industriālā revolūcija samazinās mūsu pirktspēju un ne visi biznesi spēs pielāgoties jaunajām prasībām, un vai tie vispār tiks atļauti, kā, piemēram, kūdras nozare. Kūdras rakšanas procesā rodas emisiju gāzes. Visi meža koku stādaudzētavu stādiņi aug kūdrā. Arī mazdārziņos tas ir viens no labākajiem zemes uzlabošanas veidiem. Tas ir ļoti labs produkts, ko esam pieraduši lietot un būtu gatavi par to maksāt vairāk. Taču ilgtspējīgā finansējuma likumā mēģina iestrādāt noteikumus – ja tu gribi būt videi draudzīgs lauksaimnieks, tu kūdru nedrīksti lietot. Un nozares dzīvotspēja ir zem jautājuma.
Ir arī vēl viens aspekts. Liela daļa no mūsu ikdienas SEG emisijām rodas nevis tādēļ, ka bagātības dēļ mums būtu pārlieku liels patēriņš, bet gan no nabadzības, jo nevaram atļauties energoefektīvus risinājumus. Vidējais autoparks Latvijā ir 14 gadu vecs – savā ziņā līdzināmies Vācijas šrotam. Tikai pāris procenti no Latvijas ēkām atbilst mūslaiku energoefektivitātes prasībām. Granulu katli spēj nodrošināt līdzīgu komfortu, ko dabasgāzes apkure, un granulu katli ir ar būtiski labāku siltuma atdeves efektu nekā malkas plītis. Bet cik daudzi cilvēki laukos spēj no malkas apkures pāriet uz granulu apkuri?
Arī ēkas, kuras kurinām ar malku, neatbilst mūsdienu energoefektivitātes prasībām. Siltuma zudumi tur vājprātīgi, un tās atkal ir SEG emisijas, kas rodas nevis no labas dzīves, bet no nabadzības. Ja mēs būtu bagāta nācija, mēs varētu atļauties lielu daļu šo emisiju samazināt. Bet mums tās naudas nav. Un viss kļūst dārgāks, līdz ar to cilvēki laimīgi nebūs.
Tajā pašā laikā Zaļais kurss dod ļoti daudz iespēju. Bet tās nav pašsaprotamas. Ir jāsaprot, ka dabiskais stāvoklis ir nabadzība un stulbums. Ja gribi būt bagāts un gudrs, vajag ieguldīt mērķtiecīgu un lielu darbu. Zinot šo komplektu, mani biedē tas, ka vēl joprojām mums nav tādas mērķtiecīgas virzības uz šo industriālo revolūciju, kas aizsākusies aizvakar. Mēs vēl neesam sapratuši, ka process sācies, un mums tajā jāatrod sava vieta zem saules. Citādi mēs pārtapsim par Eiropas Slīteres rezervātu. Un nonāksim līdzīgā stāvoklī kā Āfrikas ciltis, pie kurām bagātie rietumnieki ierodas paskatīties, kā viņi dejo aizvēsturiskas dejas un dzīvo aizvēsturiskās ēkās.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
