Kristaps Gulbis: Vai vestu delegācijas uz 80 gadus vecu slimnīcu? 5
Autors ir tēlnieks Kristaps Gulbis.
Loģiski, ka nevar prasīt, lai visi būtu muzikāli, lai visi mēs varētu nosaukt PI skaitli ar 128 cipariem aiz komata, lai visiem mums būtu lidotāju tiesības un lai visi mēs zinātu novusa spēles noteikumus.
Ir labi, ka mums ir arhitekti, tramvaja vadītāji, mākslinieki, šautriņu metēji, ārsti un arboristi. Un labi, ka ir cilvēki, kam viņu pasaules centrs ir darbs – kādam privātmājas projekts, kādam ērta tramvaja līnija, citam diskusijas raisošs mākslas darbs, nekļūdīgi sašauts mērķis, nevainojami veikta unikāla operācija vai jaunradīta augu šķirne. Bez šiem cilvēkiem mēs nebūtu Latvija.
Bet kāpēc mums ir tik maz to, kas redz plašāk!?
Kāpēc visi protestētāji pret Latvijas simtgades objektu pie Nacionālā teātra, priekšplānā noliek savas pasaulītes. Savas ambīcijas. Maz ir to, kas saskata vērtību Latvijas valsts simts gados!
Skumīgi, ka mums ir tik maz to, kas redz pāri savas šaurās profesionālās darbības robežām. Zinu, ka no visiem prasīt to nevar. Zinu. Bet skumji tik un tā.
Un vēl skumjāk būtu, ka kāds jau iepriekš būtu paredzējis, ka vairums no mums ir tādi. Un pēcāk savu politisko kapitālu palielinātu, to iepriekš paredzot un izmantojot šo mūsu nespēju saskatīt svarīgāko. Gribēja Rīgas dome izveidot vienīgo paliekošu Latvijas simtgades objektu galvaspilsētā, bet tauta to nesaprata.
Kad 80 gadus atpakaļ bija diskusijas par Brīvības pieminekļa celtniecību, tad arhitektu apvienības viedoklis bija – labāk uzcelt skolu vai slimnīcu. Netērēsim tam naudu!
Cik labi, ka toreiz bija vairāk tādu, kas redzēja plašāk.
Citādi mums šobrīd nebūtu, kur puķes valsts svētkos nolikt. Un arī citu valstu oficiālās delegācijas būtu jāved uz 80 gadus vecu slimnīcu.
