Kristaps Gulbis par dīvainām peripetijām ap diviem simtgades konkursiem 6
Autors – Kristaps Gulbis, tēlnieks
Pirms divpadsmit gadiem es Īrijā satiktu kādu bijušo kuldīdznieku. Uz manu jautājumu – kāpēc tu atbrauci šurp, viņš man skaidri un gaiši pateica – tāpēc, ka te man “nečakarē” smadzenes.
Ekspremjers Andris Šķēle kādreiz medijos izteicās – valsts esot jāvada kā uzņēmums. Tas nozīmē – mēs, iedzīvotāji, infrastruktūra, viss, kas atrodas sabiedriskajā telpā, esam resurss. Resurss, kurš jāapgūst un kas nes peļņu. Īpašniekam. Partijas logo gan bija jauks – ģimene ar bērniem – domas un rūpes par tautu. Konceptuāli – viss kārtībā un pa smuko. Un tad tika celti tilti, kas ieliecās, un būvēti ceļi par valsts naudu, kas sabruka, un realizēti megaprojekti, kas celtniecības procesa laikā sadārdzinājās par miljonu miljoniem, un daudz kas cits. Bet pēc kāda laika viņa dibinātā partija pašlikvidējās, lai nebūtu jāatmaksā valstij nauda. Un palika parādā mums visiem. Absurdi jau kādam tas var izklausīties – palikt parādā resursam.
Cita ekspremjera Māra Gaiļa partija vēl pagājušajā gadsimtā publiski deklarēja primārās – partijas intereses, tad viss pārējais. Tas bija tik sen atpakaļ, ka vairumam jau sāk aizmirsties – Latvija vēl nebija nosvinējusi pat savu astoņdesmito jubileju. Braucieniem uz Eiropas valstīm mums tai laikā vajadzēja vīzas, un iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO vēl bija tikai tālas nākotnes vīzija.
Tagad ir citi laiki. Turklāt šis ir Latvijas simtgades gads. Un tieši tāpēc mums visiem nozīmīgs. Ne Šķēles, ne Gaiļa partijas vairs neeksistē. Nomainījušās valdības, izaugusi jauna politiķu paaudze, valsts ir pārvarējusi krīzi, ieviestas jaunas tehnoloģijas un eiropeiskas valsts pārvaldības principi. Visa Latvija gatavojas svētkiem. Nacionāli un valstisks svarīgs notikums! Sagaidīsim šo jubileju lepni un priecīgi! Pašvaldības, nodibinājumi – visi plānojam to atzīmēt.
Kuldīgas novada pašvaldība, piemēram, izsludina iepirkumu – metu konkursu, lai īstenotu, pirms gadiem astoņdesmit sāktu, bet nerealizētu ieceri – pieminekli Latvijas Brīvības cīnītājiem. Tiek izstrādāts nolikums, sastādīta žūriju, kas vērtēs darbus, utt. Valstiski un patriotiski! Viss pa smuko! Bijušā premjera dzīvesbiedre Zaiga Gaile, kas ir arī šī konkursa žūrijas locekle, publiski presē paslavē Kuldīgas pašvaldību. Tīrā sagadīšanās – pazīstamajai arhitektei tieši šobrīd Kuldīgas pilsētā procesā ir iesākti vērienīgi projekti.
Kuluāros Brīvības cīnītāju pieminekļa sakarā gan esot dzirdams kas cits – nu ir mums te Kuldīgā tādi pārāk aktīvi cilvēki, kas pieminekli ļoti vēlas, bet mēs domē jau tam naudu netērēsim! Tā kā tuvojas vēlēšanas, tad ignorēt tādu patriotisku ideju mēs klaji nevaram, esam taču nacionāls novads! Kaut kā jāizliekas, ka dome šo ideju atbalsta – mūsu vēlētāji tomēr! Bet pēc kāda laika – optimizēsim resursus. Nu “pačakarēsim” tos, kas mums noticēja – tagad jau vecākās paaudzes cilvēkus, kuri visus garos padomju okupācijas gadus uzturēja dzīvu Brīvības ideju un māksliniekus, kas jau gatavo piedāvājumus konkursam, nu un tad.
Un mēnesi vēlāk dome tiešām kardināli maina savu viedokli – pat nesagaidot piedāvājumu iesniegšanas termiņu, konkurss tiek apturēts.
Toties Kuldīgas domes deputātu sapulcē, tiek apsvērts tieši Zaigas Gailes ģeniāls piedāvājums! Viņa pati apgūšot šo resursu – iekonservēs pirms 80 gadiem iebetonēto postamentu, viņasprāt, unikālā materiālā – bronzā. Nevajag nekādu konkursu. Juridiski šo jautājumu sakārtosim!
Izskatās, ka Kuldīgas novada domi noteikti ir vērts publiski slavēt!
Cita Latvijas pašvaldība – Rīga, arī novembrī, nāca klajā ar ideju – Latvijas simtgades objektu pie Nacionālā teātra. Ideja valstiska un vieta nozīmīga. Valdība ar šādu iniciatīvu galvaspilsētā klajā nākusi nav, pašvaldība ir – malači!
Tāda idejiskam, Latvijas valsti reprezentējošam objektam realizācija noteikti būs caurskatāma – lēmumus pieņems kompetenti, valstiski domājoši cilvēki ar izcilām profesionālām kvalitātēm un reputāciju. Šaubām par godīgumu un iesaistīto interešu konfliktu rasties nedrīkstētu. Diemžēl ir simptomi, ka skaisti viss ir tikai konceptuāli. Līdzīgi kā ar pieminēto partijas logo.
Konkursa idejas pretendentiem jāiesniedz līdz janvāra beigām, tad sanāks žūrija, kam jāizvērtē iesniegtos darbus. Viņi izlems, kurš ir labākais, tad jāizpilda iepirkuma procedūra, jāorganizē pārrunas ar uzvarētāju, jāslēdz līgums, jāprojektē, jāsaskaņo ideja ar visām institūcijām, jāizgatavo pats objekts, tas jāuzstāda un jāiekārto apkārtne. Un tas viss jāpaveic līdz 4. maijam – trīs mēnešu laikā!
To noteikti izdarīt var. Bet tikai tad, ja kādam jau tagad šķūnītī ir gatavs darbs, kuru atliek tikai aizvest līdz Latvijas Nacionālajam teātrim. Vai arī kāds jau tagad zina, ka šī objekta realizācija tiks pagarināta un konkursa nolikumā minētais uzstādīšanas termiņš nav saistošs. Šī prasība var kalpot par iemeslu, lai vispār nerealizētu neko no piedāvātā, un parādītos kāds, kā Zaiga Gaile Kuldīgas gadījumā, kas gribēs apgūt šo resursu.
Vai šāda prasība ir iekļauta nolikumā ierēdņu nekompetences, krusttēvu, krustmāšu, privātu fondu, bijušo partejisko vai esošo finansētāju interešu vai sagadīšanās dēļ? Sagadīšanās vai ne, bet konkursam kā eksperte piesaistīta Helēna Demakova, tās pašas pašlikvidējušās partijas valdes, kas nelikumīgi bija tērējusi finanšu līdzekļus un palika valstij parādā naudu, locekle!
Kuldīgas un Rīgas piemērs parāda, ka nav svarīgi, kāda partija pašvaldībā ir pie varas – mēs zināmam cilvēku lokam bijām un diemžēl vēl arvien esam resurss. Resurss, lai realizētu sev pietuvinātu cilvēku intereses. Vai šajos abos gadījumos ir saskatāmas koruptīvas pazīmes, spriest neņemos, bet pārliecību, ka Latvijā beidzot primārās ir valsts un pilsoņu, ne partiju un krustbērnu intereses, tie nevairo.
Mums atliek divas iespējas. Samierināties, ka mūs uzskata par resursu, un ļaut, lai mums “čakarē” smadzenes, un, ja tas nepatīk, braukt prom uz Īriju. Vai arī neklusēt un to nepieļaut.
Kas tad īsti atšķir to optimistu no pesimista? Pesimists saka – viss ir tik slikti, tik slikti, ka sliktāk vairs būt nevar….. Bet optimists atbild – var, var būt vēl sliktāk!
Pastaigājiet vakarā pa Kuldīgu – jau tagad tur vairums logu ir tumši! Un, ja mēs turpināsim ļaut sevi izmantot kā resursu, tad līdz simtgadei visā Latvijā šo tumšo logu skaits krietni palielināsies.
