Tēlnieks Kristaps Gulbis: Sabiedrība nav ekseļa tabulā saskaitīts cilvēku kopums 12
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2020. gada rudenī notika zibakcija “Nesaprašanas siena”, kurā Latvijas radošo profesiju pārstāvji protestēja pret 2021. gadā plānotajām izmaiņām autoratlīdzību režīmā. Viens no akcijas organizētājiem, tēlnieks Kristaps Gulbis, toreiz bija aprēķinājis, ka autortiesību saņēmējiem nodokļu slogs pieaugtu trīs reizes.
Ņemot vērā, ka daudzu radošo profesiju pārstāvjiem nav regulāras mēnešalgas un viņi pārtiek tikai no autortiesību ienākumiem, šāds ienākumu samazinājums būtu ārkārtīgi būtisks.
Neilgi pēc zibakcijas Latvijas Mākslinieku savienība kopā ar citām radošajām savienībām nosūtīja Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai atklāto vēstuli ar saviem priekšlikumiem situācijas risinājumam.
Jaunais nodokļu režīms autoratlīdzību saņēmējiem ir bijis aktuāls temats visu šo gadu, pašlaik pārejas periods ir pagarināts līdz 2022. gada 31. decembrim.
Kristaps Gulbis uzskata, ka izmaiņas nodokļu likumā atlika nevis tāpēc, ka likumu izstrādātājiem rūpētu Latvijas kultūra un radošie cilvēki, viņu dzīves apstākļi, bet tikai tāpēc, ka, piesaistot plašu sabiedrības un mediju uzmanību, sarunās iesaistījās arī Valsts prezidents Egils Levits, kurš mudināja koriģēt nodokļu izmaiņas, “bez Levita mūs aizslaucītu projām, aci pat nepamirkšķinot”.
Kāda bija jūsu motivācija iesaistīties sarunās par radošo personu nodokļiem?
K. Gulbis: Mana reakcija bija nosacīti spontāna, saprotot, kādā noslēpumainībā un nekonsultējoties ar nozari, tiek mainīta sistēma. Toreiz nebija pat projekta, neviens neko nezināja, klīda tikai baumas.
Veids, kā tas tika darīts, bija aptuveni tāds: “Mēs te darām.” Katru reizi – gan tikšanās laikā pie finanšu ministra, gan pie kultūras ministra – mums lika manīt, ka esam traucēkļi: “Ko jūs te jaucaties, mēs te darām savas lietas.”
Tāda bija attieksme, un tieši tas bija visaizvainojošākais. Es biju pārsteigts, ka viņiem nebija pat vēlēšanās mūs saprast.
Pērn politiskajās krustugunīs nonāca jūsu radītais “Latvijas stāvstrops brīvībai” – Beļģijas pilsētā Zēdelgemā uzstādītais piemineklis latviešu leģionāriem karagūstekņiem.
Visā pasaulē palaikam pieminekļus ņem nost un kaut kur bīda, no rietumvalstīm vairāk gan tas notiek Amerikā un Lielbritānijā.
Domāju, ka arī Zēdelgemas procesu nevar skatīties atrauti no tā saucamās “cancel culture” (atcelšanas kultūra – angļu val.). Tas ir plašāks konteksts.
Latviešu leģionāru vēsture daudziem joprojām liekas neskaidra.
Uzskatu, es esmu maldināts. Gan man, gan citiem māksliniekiem, kuri piedalījās konkursā, Zēdelgemas pilsēta piedāvāja – redziet, te ir laukums, kas nosaukts par Brīvības laukumu, te bija ieslodzīto nometne, uztaisiet pieminekli, kurš sauktos “Piemineklis Brīvībai”.
Un tagad, pēc trim gadiem, tie paši cilvēki saka – īstenībā tie bija tie sliktie ieslodzītie, pieminekli esat uztaisījis nepareizajiem!
Vai un kas jūs pārsteidza Latvijā pērn? Kādu pārsteigumu sagaidāt 2022. gadā?
Mēs nevaram atraut Latvijas sabiedrību no citām Eiropas valstīm, arī no Amerikas. Mani pārsteidza, kā sociālajos tīklos tiek menedžēti dažādi uzskati, kā tie iegūst atbalstu vai noraidījumu sabiedrībā, kādi ir šie viļņi, kā tas viss viļņojās.
Es ko tādu nebiju gaidījis.
Es arī apbrīnoju valdošās koalīcijas nespēju sarunāties ar cilvēkiem. Tas ir unikāli. Tai pašā laikā ir ļoti daudz cilvēku, kuri spēj saglabāt pozitīvismu, kas ir visgrūtāk un vissvarīgāk.
Ir daudzi, kuri attīsta savu biznesu, idejas, un viņiem situācija finansiāli iet uz augšu.
Jaunajā gadā, kā jebkurš saprātīgi domājošs cilvēks, gribētu, lai būtu pēc iespējas mazāk ierobežojumu, lai mēs varam braukt, ceļot, strādāt, īstenot savas idejas un sapņus.
Man liekas, ka vismaz Latvijas mērogā būs arī pandēmijas laika ieguvums – cilvēki ir sākuši vai sāks vairāk domāt ne tikai par sevi, bet arī par citiem.
Sabiedrība ir cilvēku kopums, kas rada tādu vidi, kur mēs visi dzīvojam un jūtamies labi, nevis tā, kā teiktu finanšu ministrs Reirs: sabiedrība ir cilvēku kopums, kurš saskaitīts ekseļa tabulā.
