Kristaps Grasis: Lielākās kļūdas rietumu uzskatos par Putinu 0
Pēdējā laikā atkārtoti sadzirdētā argumentācija, ka Putinam esot jāsagādā seju saglabājoša izeja no kara, patiesībā nespēlē nekādu lomu, jo pats Putins savās acīs jau ir uzvarētājs. Rietumiem nāksies mainīt situācijas vērtējumu, jo viena no galvenām problēmām ir, ka tik būtiski atšķiras ārējo novērotāju vērtējums no Kremļa ieskatiem. Līdz ar to daļai no diskusijām par iespējamiem kara scenārijiem patiesībā ir maz saistības ar realitāti.
Politiskā analītiķe Tatjana Stanovaja, kura dzimusi Maskavā, bet kopš 2010. gada dzīvo Parīzē, nesen vācu laikrakstam DER SPIEGEL iespaidīgi analizēja lielākās kļūdas rietumu uzskatos par Putinu.
Kā svarīgākos punktus viņa, piemēram, minēja, ka Krievijas interesēs nav kontrolēt atsevišķas Ukrainas teritorijas, bet gan pilnīga Ukrainas kā “Anti-Krievijas projekta” iznīcināšana. Mērķis ir nepieļaut, lai Ukraina taptu par tiltu Rietumu pretkrieviskām ģeopolitiskām aktivitātēm.
Krievija cenšas panākt, lai Ukrainai būtu pilnīgi neiespējami iestāties vai sadarboties ar NATO. Tādēļ vien Krievija sevi neuzskata par zaudētāju šajā karā, jo nav sagaidāms, ka Ukraina nākotnē varētu iestāties NATO vai dzīvot miera apstākļos, nepadodoties Krievijas prasībām.
Runājot par Rietumu centiemiem “palīdzēt” Putinam saglabāt seju, jāizceļ vienu fundamentālu kļūdu Rietumu pusē: cenšoties apturēt karu Ukrainā, lielākā uzmanība tiek pievērsta Maskavas mākslīgi radītajiem iemesliem kara uzsākšnai, bet netiek ņemta vērā Putina apsēstība ar it kā nemitīgi pastāvošiem draudiem no Rietumu puses, kā arī viņa gatavība eskalēt tālāk konfliktu, lai uzspiestu potenciālam nākotnes dialogam Krievijas noteikumus.
Vēl viens maldīgs uzskats – Rietumu vērotājiem šķiet, ka Putina situācija kara dēļ iekšpolitiski kļuvusi nestabila un varētu pat draudēt apvērsums. Par tādām tendencēm gan šobrīd nekas neliecina, jo pašreizējā situācijā krievu elitei nekādi nav izdevīgi būt nepaklausīgai.
Lielākais drauds Putinam ir Putins pats, jo laiks varētu strādāt pret viņu, bet elites pamošanās process varētu ieilgt – atkarībā no tā, cik redzams Putins paliks valdības ikdienā. Pamatā jāsaskata viena galvenā problēma. Rietumu dilemma – vai nu palielināt atbalstu Ukrainai, jo Putins zaudē; vai arī censties nomierināt un nesadusmot Putinu, jo viņš ir izmisis, agresīvs un bīstams – savos pamatos ir nepareiza, jo pastāv tikai divas iespējamas izejas no šīs konfrontācijas.
Vai nu Rietumiem jāsāk pielāgoties Krievijas prasībām, izejot no ilggadējām sūdzībām pret Rietumiem un NATO – vai arī sabrūk režīms, un Krievija revidē savas ģeopolitiskās ambīcijas.
Pašreiz gan Krievijā, gan Rietumos pastāv uzskats, ka attiecīgi otrā puse ir uz izdzišanas robežas un laiks ir uzvarētāja pusē. Taisnība nav nevienam. Patiesība varētu būt, ka miera līgums starp Krieviju un Ukrainu būtu iespējams tikai kā miera līgums starp Rietumiem un Krieviju – vai kā likumsakarīgas sekas Krievijas režīma sabrukumam.
Savukārt pazīstamais krievu rakstnieks Dmitrijs Gluhovskis intervijā politiskai platformai IPG-JOURNAL konstatējis, ka Krievijas sabiedrībā vienmēr turpinājusi pastāvēt zināma nostalģija pēc Padomju Savienības.
Parastam Krievijas iedzīvotājam ikdienā vispār neesot iespējas sajust cieņu pret cilvēku, tādēļ viņš ir sarūgtināts, bezspēcīgs, nabadzīgs, nospiests un sarūgtināts. Un šo trūkumu cilvēki aizvieto ar piederības sajūtu lielai, spēcīgai varai.
Jāpiemin arī, ka Krievijā neviens protests, dumpis vai sadursme ar varas iestādēm iepretim Ukrainai nav bijis veiksmīgs. Centieni iespaidot politiku ar mierpilniem protestiem un uzrādīt nepatiesības tikuši apspiesti un palikuši pilnīgi bez rezultātiem. Pat par tiem, kas izgājuši ielās protestēt pret karu – jādomā, vai viņus galvenokārt nevieno bezpalīdzigā sajūta, ka valsts šādās situācijās vēl nekad nav nākusi cilvēkiem pretī.
Karam Ukrainā ar visām tā briesmīgajām sekām jābūt par pamatu, lai Rietumi kaut sāktu saprast Krievijas dziļi iesakņojušās imperiālistiskās tendences, kā arī apzinātos, ka tam pamatā ir antirietumnieciskā ideoloģija.
Neviens piedāvātais kompromiss neatgriezīs laika ratu atpakaļ: lētie Krievijas energoresursi vairs nebūs iepērkami kā iepriekš un, visbūtiskākais – neapturēs Krievijas režīma kāri atriebt savu pagātnes pazemojumu – impērijas sabrukšanu – un atgūt līdzsvarotāku pozīciju iepretim Rietumiem un NATO.
Savukārt bijušajām Padomju Savienības republikām jāapzinās zināma savu iedzīvotāju nespēja un nevēlēšanās pielāgoties videi, kurā dzīvo, kādēļ viņi jūtas kā otrās šķiras pilsoņi. Un tas savukārt noved līdz Krievijas propagandas atbalstam un tās saukļu slavināšanai, jo tas dod piederības sajūtu.
Tā ir bīstama situācija, kuru nākāmajās vēlēšanās centīsies izmantot jebkurš varaskārs, populistiskais politiķis. Jācer, ka pārējiem politiskajiem spēkiem Latvijā būs, ko tam likt pretim.
Šo viedokli un citus interesantus rakstus lasi latviesi.com.
